Gambars, Sumatras izcelsmes orangutans, ir viens no sapratigakajiem cilvēkpērtiķiem, kādus man jebkad bijis gods sastapt
Džambo — izcili spēcīgs gorilla, taču lādzīgs, ar visai jautru sejas izteiksmi
Nodarbības ar gorillu mazuļiem. Augšējā attēlā: pediatrs pārbauda pērtiķēna Asumbo refleksus; apakšējā attēlā: Bamendas atdarināšanas spēju pārbaude (psiholoģisko testu sērijas elements)
Tatu, N'Pongo otrais mazulis, par kuru glītāka mūsu zooloģiskajā dārzā vēl nav bijis, ēd no pudelītes un vingrina zobus
Ežtenreks — īpatnējs mazs, ezim līdzīgs dzīvnieciņš, kura dzimtene ir Madagaskara
Amerikas upja mazuļi
Mes labprāt ļaujam gorillu mazuļiem tikties ar darza apmeklētajiem. Mamfe atradusi draudzeni
Autors ar princesi Annu, Savvaļas dzīvnieku aizsardzības tresta patronesi, kas ieradusies aplūkot Džersijas zooloģisko dārzu
Uz redzēšanos! — viņš sacīja, pacēla platmali, palocījās, izlaipoja mums pa vidu un nedrošiem soļiem aiz- meimuroja pa taku.
Kad stundu vēlāk devāmies atpakaļ uz galveno ceļu, mēs pēkšņi atkal ieraudzījām «misteru Bigu», kas sēdēja zemē, muguru pret koku atspiedis, lasīja grāmatu un koda lielā sviestmaizē.
Jūs arī esat izstaigājušies? — viņš jautri apvaicājās, piecēlās un nopurināja drupačas no biksēm.
Jā, mēs dodamies mājup, — Deivs atbildēja.
Uz Londonu? — «misters Bigs» pārsteigts noprasīja.
Nē, uz Melnupi, — Deivs atteica.
Laimīgu ceļu! — novēlēja «misters Bigs». — Man jāpagaida draugi.
Sakāpām mašīnā, un «misters Bigs» sirsnīgi pamāja mums ardievas.
Vai redzējāt, ko viņš lasīja? —: Anna jautāja.
Nē, kaut gan man briesmīgi gribējās redzēt, — es sacīju. — Kas tas bija?
«Otello» angļu valodā, — Anna atbildēja.
Nospriedu, ka man Maurīcijā ļoti patiks.
SĀRTO BALOŽU DŪDOŠANA
Diena, kad bijām norunājuši doties gūstīt sārtos baložus, atausa (ja drīkst lietot tik spēcīgu vārdu šai nožēlojamajai norisei), un tūliņ atklājās, ka pār visu Indijas okeānu no krasta līdz pašam apvārsnim slīga nejauka, bieza, virpuļaina mākoņu blīva. Nebija ilgi jāgaida, kad sākās lietusgāze, kuras raksturīgākā iezīme bija vannas ūdens temperatūra. Raudzljāmies debesīs un lādējāmies. Sāds laiks bija jo nepatīkams divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šī bija vienīgā nakts, kad mums iespējams saņemt praktisku palīdzību no Maurīcijas speciālajām mobilajām vienībām, spēcīgus vīrus, kas sava angļu komandiera majora Gleizbruka vadībā palīdzētu mums sameklēt baložu ligzdas, rāptos kokos, nestu prožektorus un pēdīgi, tā mēs cerējām, sagūstītu sārtos baložus. Otrkārt, ja šie grēku plūdi nerimsies, darbošanās piemirkušajā mežā uz slidenās zemes būs neiedomājami grūta.
Mums par lielu atvieglojumu, agrā pēcpusdienā biezais mākoņu jums tomēr saplaisāja un šur tur debesīs pazibēja zili plankumiņi kā raksti netīrā, pelēkā vilnas šallē. Ap pulksten četriem debesīs vairs nebija neviena mākonīša un zeme siltumā viegli garoja. Svelmainā saule uz- mirdzināja lietus pilienus, kas bija patvērušies lapu krokās un puķu ziedkausiņos, un pilieniņi mirguļoja kā krūmu un koku zaļumā sakritusi zvaigžņu galaktika.
Flamboiantkokus, kas auga gar ceļu, pa kuru devāmies uz sārto baložu mežu, brāzmainā lietusgāze bija smagi sapluinījusi, un tagad sarkanos un dzeltenos ziedos sa- plaukušie koki stāvēja notrauktu ziedlapu aplī kā paši savu asiņu paltī.
Labā noskaņojumā braucām pa līkloču ceļu augšup kalnos. Ceļš meta līkumu pēc līkuma, atklādams brīnišķīgas mežu ainavas, bet mežmalās zaļoja cukurniedru plantācijas, kas no lielā augstuma izskatījās gludas un mirdzoši zaļas kā biljarda galds; šad tad skatienam pavērās lieli zaigojoši jūras plankumi dažādā zilumā ar rifiem, kas izskatījās kā nevērīgi zilgmei apkārt apmesta baltu putu ziedu vija. Spīdīgajos krūmos ceļmalā, bariem melodiski sabubinoties, barojās melni un balti bulbuli ar smailiem cekuliem un koši sarkaniem vaigiem; lāgiem putni pagriezās viens otram pretī, pacēla ieplestus spārnus uz muguras kā kapa pieminekļa eņģelis un liegi, it kā paužot maigas jūtas, tos sapurināja. Šad tad pāri ceļam pārskrēja kāds mangusts — slaids, svītrots, ašs, ar mafijas plēsoņas zaigu mazajās ačtelēs, degunu pie zemes turēdams, it kā meklētu upuri, kam nolaist asinis. Aiz kāda pagrieziena negaidot ieraudzījām astoņus makakus, kuri tupēja ceļmalā; cūkas acīm līdzīgās mazās ačteles un plātīgi iedomīgā izturēšanās neviļus atgādināja ne visai reprezentatīvas biedrības valdes sēdi Londonas Sitijā. Vecais tēviņš nodārdināja brīdinājuma rtakato, mātītes piespieda savus vājiņos mazuļus pie krūtīm, un viss bars fantastiskā ātrumā pazuda — kā kustin izkusa gvajāvu audzē, kas mūrim līdzīga stiepās gar ceļu.
Beidzot mēs sasniedzām mežsaimniecības kokskolu un nogriezāmies no lielceļa uz grumbaina, taču ne pārāk
slikta zemes ceļa. Nobraukuši pa to pusjūdzi, ieraudzījām ceļmalā stāvam Deiva auto un armijas tipa apvidus mašīnu. Kad piebraucām, Deivs metās pie mums sasveicināties.
— Hei! — viņš iesaucās. — Vai esat kādreiz piedzīvojuši tādu laiku? Vienu brīdi melns kā kurmja dibens, otru bridi zils kā mērkaķa pēcpuse. Man jau likās, ka vajadzēs tā draņķa lietus dēļ atsaukt visu operāciju. Bet tagad, kaut arī ielejā būs slapjš kā akā, mēs tomēr kaut ko varam uzsākt. Nāciet iepazīties ai puišiem.