Izkāpām paši, tad izkrāvām no automobiļa savu mantību un kopā ar Deivu devāmies pie apvidus mašīnas. Tur, varen stalti savās zaļajās uniformās un beretēs, stāvēja grupiņa kareivju — visi mirdzoši kā tikko izlietas šokolādes figūras, turklāt Hērakla augumā. Rokas un kājas divkārt pārsniedza normālos izmērus, krūtis kā sviesta muciņas, plaukstas tādas, ka ar tām varētu izraut no zemes koku ar visām saknēm, smaids — kā mirdzoša koncertflīģeļa tastatūra; taču, par spīti Gulivera propor-
cijām, viņi kustējās lēni un apdomīgi kā vezumnieku zirgi, smaidīdami no saviem augstumiem lejup uz mums, vienkāršajiem mirstīgajiem. Kad viņi saņēma mūsu nīkulīgās rokas savās varenajās, maigajās ķetnās, man bija skaidrs — es labāk gribu būt viņu draugs nekā ienaidnieks. Komandieris, kaut nepavisam nebija maza auguma vīrs, viņiem blakus izskatījās pasīks.
Mūsu karaspēks bija paņēmis līdzi ne tikai gaismekļus, tīklus un portatīvu prožektoru, bet arī milzīgu kannu ar tēju, bez kuras — kā vēsture māca — neviens britu vai britu armijā apmācīts kareivis nespējot darboties mierīgi un aukstasinīgi, nespējot ne viltībā, ne spēkā pieveikt ienaidnieku. Vēlreiz pārliecinājušies, ka viss ekscentriskais bruņojums savākts, zosu gājienā devāmies uz priekšu pa šauru taku, kas veda caur krūmāju cilvēka krūšu augstumā: krūmi bija tā pielijuši, ka jau pēc simt jardiem bijām izmirkuši līdz ādai. Taka drīz vien noslīdēja ielejā, un mēs lauzāmies caur taisnstumbru gvajāvu džungļiem, kuriem pa vidu šur tur auga kāds kropls ebenkoks vai grupiņa ceļotājkoku — kā graciozi astoņpadsmitā gadsimta vēdekļi, kas ar turekļiem iesprausti zemē. Taka bija stāva un grumbuļaina, ar saknēm kā ar paplašinātām vēnām sašķērsota. Zeme bija lietū izmirkuši, kur soli spērām, tur pēdas ieminumā dubļos ievizējās ūdens kā sadauzīta spoguļa lauskas, un paši dubļi pārvērtās tādā slidenā grauzdēta cukura krāsas lipeklī, ka sadraudzībā ar saknēm varēja pārlauzt mūsu lielu kaulus vai potītes kā žagarus. Saule slīdēja aizvien zemāk, takai pāri sāka krist ēnas, kas gājienu padarīja vēl bistamāku. Kad mēs pusiešus, pusslīdus laidāmies lejup ielejā, gaiss kļuva smags un karsts, sviedri mums plūda aumaļām un mēs nomocījāmies vēl vairāk. Beidzot nošļācām lejā pa stāvu nogāzi un jauktais mežs pārgāja krip- tomēriju audzē; šie koki pirmajā acu uzmetienā atgādināja adatainas priedes ar smagiem tumšzaļu skuju čemuriem.
Sārto baložu ieleja! — Deivs lepni paziņoja. — Pagāja vesela mūžība, kamēr es to atradu. Šī ir tā vieta, kur viņi vislabprātāk uzturas.
Kamēr viņš runāja, kokos no mums pa kreisi atskanēja aicinošs sauciens: «Karū, karū, karū, kū, kū, kū.»
Dzi, kur viens jau ir! — Deivs iesaucās. — Šovakar viņi agri atlidojuši.
Viņš sajūsmā atgāza galvu un ņēmās kā prazdams imitēt vesela sārto baložu bara trokšņošanu, sākot ar dusmīgu dūkšanu un beidzot ar baloža mīlas dūdošanu. īstie baloži apklusa, droši vien šās pēkšņās kakofonijas pārsteigti, apmēram kā cilvēks, kas, vannā sēdēdams un klusītēm savā nodabā dungodams, satrūktos, piepeši izdzir- dis nodārdam kareivju kori.
— Dīvaini,— Deivs brīnījās, — parasti viņi atsaucas. Nu, labi, izvērsīsimies un sāksim meklēt viņus rokā, jo drīz vien arī pārējie laidīsies šurp uz naktsguļu.
Rīkodamies pēc Deiva norādījumiem, mēs izvērsāmies un devāmies cauri biezajai kriptomēriju audzei, meklēdami vai nu kokus, kuros varētu uzrāpties, lai pārredzētu atsevišķus ielejas sektorus, vai arī klajākas vietas mežā, no kurienes varētu redzēt baložus atlidojam. Es sev atradu kādu lielu kriptomēriju, kas auga nokarē; zari tai bija nolīkuši tik zemu, ka pa tiem varēja kāpt kā pa re- deļkāpnēm. Apmēram četrdesmit pēdu no zemes iekārtojos ērtā zaru staklē, paņēmu tālskati un sagatavojos sārto baložu gaidīšanai. No manām pozīcijām pavērās plašs skats uz lielu, ar kriptomēriju mežu apaugušu nogāzi, kur, pēc Deiva apgalvojuma, baloži ik vakaru lido uz naktsguļu.
Gaidīdams prātoju par Deiva ierosināto ļoti oriģinālo gūstīšanas metodi. Jāierodas īsi pirms saulrieta un jāgaida, līdz atlidos baloži. Tiklīdz sāk satumst, viņi no tās vietas, kur pašlaik atrodas, smagnēji pārlido uz citu koku. Sajā kokā viņi apmetas uz naktsguļu, un šis koks jāiegaumē. Kad satumst pavisam, mēnesnīca šādā gadījumā var kļūt par liktenīgu neveiksmi, kokam jātuvojas ar spēcīgām elektriskajām baterijām, tas jāaplenc un gulošais balodis jāietver gaismas strēlēs. Pēc tam gluži vienkārši jāuzrāpjas kokā un vai nu ar® rokām, vai tīklu, kas izveidots kā cukura knaibles, jānoķer putns, kurš varbūt vēl būs cieši aizmidzis, bet varbūt jau pamodies, taču tik apstulbis, kāds spēj būt vienīgi balodis. Šī tehnika man likās pilnīgi neiespējama, taču esmu bijis pārāk daudzās zemēs un redzējis pārāk daudz šķietami neiespējamu paņēmienu dzīvnieku sagūstīšanai, lai šo atmestu kā nederīgu.
Saule bija noslīdējusi pavisam zemu, un debesis no koši zilām kļuvušas maigākas, palsākas. Ieleja grima zaļi zeltainā gaismā, visa ainava bija dziļa miera apdvesta.
Pēkšņi zaros man virs galvas uzradās bariņš sīku, trauslu, zaļu briļļuputniņu ar palsas smilšu krāsas apļiem ap acīm un, kā īsti akrobāti vingrodami starp garajām skujām, meklējot sīkus kukainīšus, sāka varen uztraukti vīterot un čivināt. Es savilku lūpas un pasvilpoju augstā, smalkā tonī. Efekts bija ļoti amizants. Putniņi uz vietas pārtrauca vīterošanu un vakariņu ēsmas meklēšanu, salasījās barā ap mani un ņēmās mani vērot platām, «brillēs» ietvertām acīm. Es iesvilpos vēlreiz. Mirkli klusējuši, putneļi atkal sāka uztraukti čivināt, lēca man arvien tuvāk, līdz bija tik tuvu, ka es būtu varējis tos aizsniegt. Es turpināju svilpot, tie kļuva aizvien satrauktāki un, galviņas piešķiebuši, nāca tuvāk un tuvāk, līdz ar galvu uz leju karājās nepilna soļa atstatumā no manas sejas, ieinteresēti mani aplūkodami un savās sīkajās, spalgajās balstiņās apspriezdami neredzēto brīnumu. Es pašlaik prātoju, vai putniņi tiešām apmetīsies uz manis kā uz zara, kad pār kalna rozu pārlaidās divi sārtie baloži un apmetās krip- tomērijā pēdas piecdesmit atstatu. Kad pacēlu tālskati, lai tuvāk pavērotu baložus, mana liliputu auditorija aizspurdza.