ZEM ZILĀS DEBESU BĻODAS Vizma Belševica
RĪGA «LIESMA» 1987
Pasakas
Recenzents JĀNIS KALNIŅŠ Māksliniece ILONA CEIPE
Izdevniecība «Liesma», 1987
ZELTA KAŽOKS UN ADATU KAŽOKS
Pašos vis-vis-vis-vissenākajos laikos pasaulē vēl nebija nekādas kārtības. Pus pa gaismu, pus pa tumsu apkārt dauzījās pūķi un sumpurņi, raganas un citi nelabi gari. Ezeri lidoja, vietu meklēdami, un aiz errastībām kāvās tā, ka zivis vien sprakstēja. Dziļi lejā, kaut kādā nezināmā purvu ellē, tupēja velns, augšā uz mākoņa sēdēja dieviņš un skatījās uz visu to nebūšanu, kamēr nosprieda, ka tālāk vairs nav kur iet, jāieved kārtība. Jo dieviņam pašam arī bija galīgi apnicis tā sēdēt un neko nedarīt.
Dieviņš ķērās pie darba. Pirmo viņš uztaisīja lielu, zilu bļodu — debesis. Iemeta vidū zelta ābolu par sauli, piesvieda malā otru mazāku — par mēnesi, bet atlikušo zeltu sadrupināja sīkos kriksīšos un izbārstīja pa visu bļodu, lai būtu zvaigznes arī.
Debesis iznāca tik košas, ka nenopriecāties. Trīs dienas dieviņš spēlējās ar zilo bļodu viens pats un citiem nedeva.
Izspēlējies pēc sirds patikšanas, dieviņš gāja pie savas mālu kastes un sāka taisīt zemi. Saplikšķināja lielu ripu, noglaudīja ar plaukstām gludu jo gludu, sāka spraust zemē kociņus un puķītes un lipināt no māliem visādus zvēriņus un cilvēciņus, lai zeme būtu apdzīvota.
Vispēdējo dieviņš salipināja cūku, bet, re, — mazs māla pikucītis palika pāri.
— Uztaisīšu joka pēc vēl vienu — pavisam mazu cūčeli, — dieviņš nosprieda.
Iznāca tāds sprīdi garš ruksītis. Pliks, apaļš, ar šņukurīti un īsām kājelēm. Dieviņš iepūta viņam dzīvību un teica:
— Tu būsi cūka.
— Ej nu dieviņ! Kas es par cūku? Veries vien, cūka liela un resna, es maziņš.
Dieviņš paskatījās — jā, patiešām. Pakasīja pakausi un teica: — Nu tad tu būsi ezis.
Tur nu ezim nebija ko iebilst, jo cita eža, ar ko salīdzināties, nekur neredzēja.
Zeme nu bija gatava un apdzīvota, viss māls izlietots, atlika vienīgi vāzt debesis pāri. Un te nu izrādījās, ka skaistā zilā bļoda neiet zemei virsū. Dieviņš, zemi ripinādams, nebija iedomājies nomērīt, cik lielai viņa zemei jābūt.
Ko nu darīt? Sist zemi kopā un taisīt jaunu? Bet zeme jau apdzīvota! Sist kopā zilo debesu bļodu? Bet bļoda bija tik skaista, tik koša, ka nekādi necēlās roka to sadauzīt.
Dieviņš apsēdās un sāka gauži raudāt.
Ezis noskatījās, kā dieviņš bēdājas, un teica: — Neraudi, dieviņ! Saņem zemi aiz malām un saspied mazāku, gan tad dabūsi debesis virsū.
— Bet tad jau zeme sakrunkosies un nebūs vairs gluda!
— Lai krunkojas. Ko zi', vēl košāk iznāks?
Bail jau nu dieviņam bija gludo zemi krunkot, bet kas atlika?
Dieviņš ņēma ripu aiz malām, spieda no visa spēka, zeme saraucās kalnos un lejās, un — skaties vien — tā patiesi bija vēl košāk. Un debesis uzvāzās virsū vienā rāvienā.
Nu dieviņš bija tik priecīgs par eža gudro padomu, ka noņēma no debesīm zvaigzni un iztaisīja no tās ezim zelta kažoku — lai citi jau pa gabalu redzētu, ka tur nāk visgudrākais un vispārākais no zemes radījumiem, paša dieviņa padomnieks!
Ezis aizgaja pasaule lepnāks par lepnu, bet — ak vai! Jau ar pirmo soli sākās posts un nedienas.
— Re, re, re, kāds ķēniņš iet! — spiedza putneļi un sīkie zvēriņi. — Re, re, re, zvaigzne pa zemi staigā! Kā- jeles līkas, vēders resns, zelta kažoks mugurā!
Tā viņi klaigāja aiz tīras, plikas skaudības, bet to ezis nesaprata un ļoti noskuma.
Lielie zvēri toties gribēja ezi ķert un ēst. Viņam bija garda gaļa, jo dieviņš taču bija viņu iecerējis par cūciņu, un vai nu nezināms, ka cūkai pati gardākā gaļa. Un kur lai ezis glābjas, kur lai slēpjas, ja zelta kažoks pat dienā spīd pa lielu gabalu, bet naktī vēl jo spožāk!
Cilvēki metās viņu medīt zelta kažoka dēļ, jo līdz ar dzīvību dieviņš bija netīšām iepūtis viņiem lielu kāri pēc zelta. Atliek vienīgi pabrīnīties, kā ezim izdevās dzīvam pie dieviņa atpakaļ tikt.
— Mīļo dieviņ! Neņem ļaunā, bet nevajag man nekāda goda. Atpestī mani no zelta kažoka. Visi mani nīdē un vajā! Nekur es nevaru paslēpties! Dod man tādu kažoku, lai neviens mani neaiztiek, — ezis lūdzās.
Dieviņam tieši tobrīd bija pirksts mutē — netīšām piegrūdies dadzim. Viņš raudzīja ar zobiem dzelksni izvilkt.
— Labi, — dieviņš sacīja, kad dzelksnis bija laukā un ezis vēl papūtis pušo vietu. — Es tev došu tādu kažoku kā dadzim — no adatām vien. Lai tad kāds mēģina tevi aiztikt! Tu saritināsies adatu kamolā, un nevienam negribēsies ķepas sadurstīt.
Tā arī notika. No sākuma gan putni un zvēri smējās par adatu kažoku arī — kur tāds ērms pasaulē redzēts? Bet cik ilgi smiesies? Pierada — un apnika. Toties ikviens, kas bija mēģinājis ezim piedurties, otrreiz to vairs nedarīja.
Ezis dzīvoja mierīgs un laimīgs. Viņam uzradās sieva un bērni — arī adatu kažokos. Un vienudien, kad viņš
pārnāca mājās, ezēni sāka gavilēt, cik skaistu ābolu viņš pārnesis!
Ezis apskatījās — patiešām liels, sarkans ābols mugurā uzdūries. Laikam jau tas bija noticis dārzā, kur ezis, no vanaga glābdamies, saritinājās zem ābeles.
Nu ezim bija skola rokā — kur redzēja skaistus ābolus vai gardas sēnes, tur pavārtījās un pārnesa savās adatās visādus labumus. Lai vēl kuram tāda dzīve kā eža sievai un bērniem!
Citi zvēri un putni, pasaulē iedzīvojušies un apskatījušies, ik mīļu dienu skrēja pie dieviņa sūdzēties. Vienam likās — šim košāku spalvu vajagot, otram — deguns esot par garu, trešam — aste par īsu, un tā bez sava gala. Tikai ezis par adatu kažociņu nesūdzējās. Un pareizi darīja.