Balodis paskatījās ar vienu aci — tavu mīlīgu dūjiņu! Paskatījās ar otru — tavu jauku dūjiņu! To gan balodis gribētu par sievu!
Un, kad divi vienās domās, kas atliek, ja ne taisīt kāzas?
Dūjiņa gan, kā jau sievieša cilvēks, prātīgi apjautājās, vai balodis perēklīti būvēt arī prot.
— Protu, protu! — rūca balodis.
Lai cik aizņemts ar spoguļošanos, tomēr bija pamanījis, ka citi putni laidelējas ar žagariņiem knābjos. Balodis sameklēja tādus prāvākus un sameta krustiski zara žepurā. — Re, kur brangs perēklis!
Dūjiņai tāds perēklis gan likās šaubīgs, bet balodis bija tik skaists un tik saldi dūdoja, ka visas bažas aizmirsās.
Dūjiņa nosvinēja ar balodi lepnas kāzas un iedēja perēklī divas gludas, baltas olas — pašas pirmās dūjiņas mūžā. Cik nu dūjiņa bija laimīga un lepna!
Bet ilgi lepoties viņai neiznāca. Uzpūta stiprāks vējš, sapurināja žagarus, olas izkrita perēklim cauri un saplīsa.
Nu vairs balodim nelīdzēja ne izliektā krūts, ne spožās kakla spalvas, ne saldā dūdošana. Dūjiņa raudāja, dūjiņa kliedza, dūjiņa brēca un dzina balodi pie citiem putniem mācībā. Un, kad sieva dzen, tad jāiet vien ir. Ko tu, nabaga vīrs, darīsi?
Balodis laidās meklēt, pie kā lai mācās. Garām šāvās bezdelīga. Balodis uzpūta krūti un sāka klanīties — jo vai nu bez kārtīgas apsveicināšanās padomu
prasīsi? Bet, kamēr pūtās, kamēr klanījās, bezdelīga jau bija gabalā.
Balodis brāza pakaļ, ko spārni nesa, un panāca bezdelīgu kūts pažobelē, kur viņa lipināja lizdiņu.
Balodis atkal piepūtās un sāka klanīties, bet bezdelīga jau skrēja projām — un balodis pakaļ. Cik grūti izskriet līdzi bezdelīgai, to gan nesapratīs neviens, kas nav mēģinājis.
Kad bezdelīga nometās peļķes malā un sāka raudzīties pēc labākas dubļu piciņas, balodim vairs nebija spēka piepūst krūtis un klanīties. Tik vien viņš spēja, kā izteikt savu vajadzību.
— Žigli dubļus knābī! Žigli, žigli laižamies! — bezdelīga novidžēja.
Balodis piegrāba pilnu knābi dubļu. Viņš varēja saņemt trīstik daudz kā bezdelīga. Par to nu balodis tik vareni salepojās, ka izlieca krūti un sāka lielīties:
— Protu! Protu!
Lielīties vispār nav labi, bet ar pilnu muti jau ne tik. Pie pirmā: — Protu! — dubļi no knābja pašķīda pa visu krūti. Pēc kā nu balodis izskatījās!
Kamēr viņš spoguļojās peļķē un bēdājās, bezdelīga bija atpakaļ.
— Ko stāvi? Ko brīnies? Jau proti? — bezdelīga noprasīja.
— Protu, protu! — balodis atrūca un kāpās projām. Lai lipina no dubļiem, kas grib, tikai ne balodis!
Viņš labāk skrēja pie dūjiņas, lai žēlo un palīdz krūti notīrīt. Palīdzēt jau dūjiņa palīdzēja gan, bet žēlot vis nežēloja. Taisni otrādi — saukāja balodi visādos nelabos vārdos — citiem putniem tīri vai kauns bija klausīties. Un dzina atkal balodi mācībā. Kur tāds muļķis esot pasaulē redzēts?
Balodis nu sāka raudzīties pēc kāda prātīga putna, kas nešaudītos kā bezdelīga un neķēpātos pa dubļiem. Un re — tur jau laidās vālodze ar pērnā tīteņa stiebru
knābī. Tai balodis it viegli tika līdzi un jau gaisā izklāstīja savu vajadzību.
— Ņem tīteni, skrien šurp! — pikti nokliedza vālodze. Viņa bija īdzīga pēc dabas un ar citiem putniem nedraudzējās. Bet kā lai atsaka tik svarīgā lietā kā lizdiņas vīšana? Tā varēja krist neslavā.
Balodis atskrēja ar tīteni, un vālodze sāka viņu mācīt, kā tītenis iepinams un ielipināms starp diviem lokaniem zariem. Zari bija viegli, balodis smags. Tītenis staipījās un spruka nost. Vālodze brēca, lai lipinot ar siekalām. Ko nu vēl nejaukāku varēja izdomāt? Ar siekalām! Balodis izlikās gan, ka lipina, lai vālodze nebaras, bet mudžinājās tāpat vien.
Vālodze jau bija izpinusi lizdiņu ar salmiem un kūlu un sāka nest visādas apšu pūkas un spalviņas, lai bērniem mīksta guļa, bet balodis vēl cīnījās ar tīteni. Kaut cik apaļi salicis jau bija. Vālodze prasīja: — Kūlu ievīt proti?
— Protu, protu! — balodis nosaucās un muka projām. Viņam tāda ķibināšanās pagalam nepatika. Ja katra pūciņa perēklī jānes, pa kuru laiku tad krūti izlieksi un padūdosi?
Un tad vēl vālodze tāds sīks putnelis vien bija. Vai lielam un pamatīgam balodim labs tas, kas vālodzei? Balodis skrēja prāvāku putnu lūkoties.
Tālu meklēt nevajadzēja. Turpat pludurējās žagata ar kazenāju zaru knābī.
Jā, žagata arī neko neiebilda pret baloža skološanu — viņa jau bija gandrīz galā, lika ērkšķu jumtu savam perēklim, jo žagatas mājai allaž ir jumts.
— Pamatu no žagariņiem salikt proti? — žagata prasīja.
— Protu, protu! — balodis izlieca krūti.
— Nes kazenājus! Nes mežrozītes! Es tev ierādīšu tik durstīgu perēklīti, ka ne kaķis, ne vāvere netiks taviem bērniem klāt.
Tas gan būtu labi! Uzreiz vajadzēja nākt pie kārtīga putna, nevis nosist laiku ar aplamiem sīkaliņiem, ar nieka bezdelīgām un vālodzēm.
Balodis priecīgs skrēja pēc kazenājiem. Bet ar to pašu prieki beidzās.
Kazenāju stīgas bija sīkstas un dzelkšņainas. Balodis sadūra knābi un spārnus, kādu nolauzt gribēdams. Uzkāpa sausai, zemē nokritušai un sadūra kājas. Attapās ņemt sauso un nest pie žagatas, bet stīga plivinājās vējā, sitās pa krūti, sitās pa spārniem un beidzot apsitās ap kaklu. Balodis jau bija gandrīz nožņaudzies, kad bērzā ieklupa žagata.
— Tāds grib lizdu vīt! — rājās žagata, balodi pestīdama. Un bija arī pēdējais laiks, balodis jau ne padvest vairs nevarēja. — Kazenāju neprot atnest!
— Protu, protu! — balodis atbrēca un bēga pie dūjiņas. Rauj piķis žagatu ar viņas durstīgo perēkli, kaķiem un vāverēm!