Vai, kā dūjiņa nobijās, savu skaisto balodi vienās asinīs ieraudzījusi! Mazgāja viņu strautiņā, lika pie pušumiem ceļmallapas un, kad bija apkopusi, tad tikai sāka apsaukāties nelabiem vārdiem.
Nu balodis noskaitās un arī sāka apsaukāties. Vīram esot jānes zariņi, sievai jāvijot perēklītis. Kas šī tāda esot, ka neprotot?
— Protu, protu! — raudāja dūjiņa un ielika perēklī dažus žagariņus — tur, kur bija pašas bailīgākās vietas un olas krita cauri.
Balodis no priekiem par sievas mācēšanu rūca: — Urrū! Urrū! — Dūjiņa dūdoja: — Protu! Protu! — iedēja perēklī atkal divas olas, un šoreiz tās neizkrita.
Citi putni gan smējās par nevīžīgo perēkli un visādi viņus aprunāja, bet viņi nelikās ne zinis. Perēja bērnus pa trim lāgiem vasarā, dzīvoja kā divi balodīši un dzīvo vēl tagad, ja nav nomiruši.
SĪLIS
Reiz dzīvoja sīlis — vēl pavisam jauns. Pavasarī viņš bija izšķīlies no olas, vasarā iemācījies lidot un pret rudeni jau tā pieņēmies prātā, ka paša tēvs un māte viņam likās aušīgi un nesajēdzīgi putni. Ko tad viņi mācēja? Riekstu pārknābt, ozola zīli izlupināt, kādu tārpeli nomedīt un klaigāt uz jauno sīli: — Tu šāds! Tu tāds! Tu šāds! Tu tāds!
Prātīgu vārdu no viņiem nedzirdēja.
Jaunais sīlis sadusmojās un aizlaidās no viņiem projām — uz meža otru malu. Ko zi', varbūt tur gadīsies gudrāki kaimiņi.
Gadījās arī. Kaut vai tā pati vāvere — gudra sieva, kur nu vēl gudrāku. Otras tik čaklas saimnieces nebija visā mežā.
Sīlis skatījās un brīnījās, kā vāvere sprauž un žāvē uz nokaltušiem zariņiem sēnes, kā nes un glabā koku dobumos riekstus un zīles. Jaunajam sīlim gribētos kārtīgi aprunāties, kāpēc vāvere tā dara, — bet vai vāverei laika runāt? Vāvere tikai atspurkšķēja: — Krāj! Krāj! Badi būs! — Un projām. Aste vien nozibēja.
Jaunais sīlis gan nezināja, kas ir badi, bet nekas labs jau nevarēja būt. Ko citādi vāvere tā pūlētos? Un vāvere bija teikusi: — Krāj! Krāj!
Sīlis izlūkoja brangu dobumu vecā ozolā un nosprieda piekrāt to pilnu ar riekstiem. Togad taisni bija riekstu gads.
Bet tavu joku — dobums kā bija, tā palika tukšs. Gan sīlis laidās uz lazdiem, gan paņēma knābī riekstu, gan lidoja uz dobumu, cik ātri spēdams, bet pa ceļam knābis pats no sevis sacirtās, rieksts pāršķēlās — un kodols bija tik gardum gards, ka sīlis nekādi nevarēja to neapēst. Vajadzēja laisties pēc cita — un atkal tā pati ķibele. Nevienu vienīgu riekstu sīlim nelaimējās aiznest līdz dobumam. Visi kaut kā netīšām apēdās.
Vārna skatījās, skatījās un sāka sīli rāt: — Tu kārs! Kārs! Kārs! — Viņa bija veca vārna un bārās ilgi.
Bet paceplītis, padzirdējis, kā vārna brēc uz sīli:
— Kārs! Kārs! — aizskrēja pa mežu, brēkdams:
— Sīli kārs! Sīli kārs!
Un tad nu gāja vaļā! Visi putni satraucās un sāka strīdēties, vai sīli kārs vai nekārs un, ja kārs, tad par ko?
Tracis aizskanēja līdz meža viņam galam, kur sīļa tēvs un māte dzīvoja. Sie nu skrēja skatīties, par ko viņu dēlu kārs. Atskrēja, uzzināja, ka no vārnas rāšanās vien viss troksnis cēlies, nobrēcās: — Tu šāds! Tu tāds! — un aizskrēja atpakaļ.
Prātam vēl vecāki esot!
Sīlis nosprieda ēst riekstus turpat lazdienā bez kādas krāšanas — nost no vecās vārnas acīm. Un krāt zīles. Tās nebija tik pārlieku garšīgas. Un tomēr reti vien kādu sīlim laimējās dobumā iemest. Labi, ja saujas tiesa bija salasījusies. Sīlis pavisam noskuma un nezināja, ko iesākt.
Vāvere spurkšķināja: — Krāj! Krāj! Badi būs! — un sprauda sēnes nokaltušā eglītē.
Sīlis laidās sēņot. Ieknāba cūcenē — pē, rūgta! Ieknāba alksnenē — vēl rūgtāka.
Sīlis būtu skrējis pie tēva un mātes pajautāt, vai sīļi maz sēnes var ēst, bet ko viņš dzirdētu? — Tu šāds! Tu tāds! — Un vairāk neko. It kā no apsaukāšanās kāds būtu gudrāks kļuvis!
Sīlis laidās palūkot, kas notiek viņpus mežam, kur druvas un dārzi. Un, re, turpat mežmalā nopļauts un novākts rudzu lauks, bet pa lauku knābājas visādi putneļi — laikam jau viņu tiesai arī kas palicis. Sīlis laidās zemē — jā, graudu, cik uziet. Liela noknābāšanās, kamēr pilnu guzu dabū, bet citādi nekas.
Sīlim garām skrēja rudzu pele ar veselu vārpu zobos.
— Ei, pelīt! Kur tu to vārpu nesīsi? — sīlis jautāja.
— Krāj! Krāj! Badi būs! — rudzu pele atsaucās un iespruka ar vārpu alā.
Sīlis nu atkal būtu prasījis, kas tie badi īsten ir, bet rudzu pele izšāvās no alas un tik mudīgi aizskrēja pēc citas vārpas, ka sīlis ne knābi paplest nepaguva.
Bet vienu vārpu iekrāt viņš varēja šā vai tā — gan jau tad redzēs.
Sīlis izraudzīja krāšanai lielu, skaistu vārpu un jau gribēja laisties uz dobumu, bet tad nodomāja, ka tā nebūs pareizi. Rudzu pele savas vārpas vilka zemē iekšā. Alā.
Sīlim alas nebija, un izrakt viņš arī nemācēja. Ko nu?
Sīlis izprātoja iekasāt savu vārpu kurmja raceklī. Kurmis graudus neēda un viņa vārpu neaiztiktu. Bet racekļu bija daudz — un visi vienādi. Kā viņš pēc tam atradīs īsto?
Sīlis skatījās apkārt, skatījās gaisā, un re — virs racekļa bija mākonis, taisni pēc aitas. Viss vienās sprogās, četras kājas lai, vienā galā galva, otrā aste. Pēc šitā mākoņa jau nu viņš īsto racekli vienmēr atradīs!
Sīlis iekašāja vārpu kurmja raceklī, vēlreiz paskatījās uz mākoni un priecīgs laidās uz mežu atpakaļ. Viņš jutās tik prātīgs un saimniecisks, ka pat sameklēja vēl dažas zīles un iemeta ozola dobumā. Un — tici vai netici — veselu riekstu! Lai cik grūti, bet nocietās un neapēda tūlīt.