Otrā dienā sīlim iegribējās aplūkot racekli, kur skaistā vārpa noglabāta. Sīlis laidās uz lauku un sāka raudzīties, kurš mākonis izskatās pēc aitas.
Mākoņi bija visādi — cits izskatījās pēc laivas, cits pēc siena gabanas, cits pēc lāča galvas, cits pēc veca zābaka, tikai pēc aitas neviens.
— Aita būs aizgājusi citur ganīties, — sīlis bēdīgi nodomāja. — Jāgaida, vai nenāks atpakaļ.
Kamēr sīlis gaidīja, kalnā pakāpās ganu meita savas noklīdušās aitas meklēt. Viņa stāvēja un sauca:
— Aitiņ, aitiņ, ait', ait', ait', ait'! Aitiņ, aitiņ, ait', ait\ ait', ait'!
Lejā, purvmā, kāds ieblējās: — Mēēē! — un no krūmiem izskrēja aitu bars, taisni pie ganu meitas.
Sīlis paskatījās gaisā, vai nenāk mākoņu aita arī, bet nē, nāca mākonis, kas izskatījās pēc zoss.
— Nu jā, tā jau bija ganu meitas aita. Man jāsauc pašam, — sīlis nosprieda. Pakāpās uz lielāka kurmja racekļa un sauca: — Aitiņ, aitiņ, ait', ait', ait', ait'!
Mākonis nāca, tikai izskatījās pēc lapsas. Lai nu ko, bet lapsas sīlis nevarēja ciest. Viņš aizšāvās uz mežu. Gan jau sasauks aitu citudien.
Visu rudeni sīlis ik pa laiciņam skrēja uz lauku un sauca: — Aitiņ, aitiņ, ait', ait', ait', ait'! — Un nāca visādi mākoņi. Aita vien nenāca.
Kādu dienu no alas izlīda rudzu pele, nikna jo nikna.
— Ko tu te klaigā? Ko aito? Ko neļauj gulēt? Kā es laižos miegā, tā «aitiņ! aitiņ!».
Sīlis bija pieklājīgs putns, viņš lūdza piedošanu un pastāstīja, kā noslēpis vārpu zem mākoņa, kas izskatījies pēc aitas, un kā aita aizgājusi citur ganīties, un viņš nu sauc atpakaļ.
Rudzu pele nebija pieklājīga. Viņa smējās, vēderu turēdama.
— Re, kur ir tava vārpa! — viņa spiedza un rādīja uz zaļiem asniņiem kurmja raceklī. Asniņi auga divās rindās, cieši cits pie cita, vārpas garumā.
— Tā nav vārpa. Tās ir nezāles, — sīlis dusmīgi teica un laidās projām. Laukā viņš vairs nerādījās. Neies jau katrai pelei par apsmieklu palikt! Gan iztiks tāpat.
Un iztika arī. Tik nu vien, kā pa garo ziemu uzzināja, kas ir badi. Bet pavasarī viņš apsievojās, vasarā mācīja savus bērnus lidot, un, ja rudenī tu dzirdi, ka mežā kāds šķendējas: —1 Tu šāds! Tu tāds! — tad zini — sīlis tur rājas ar savu dēlu.
KĀ LAPSA LIDOT MĀCĪJĀS
Reiz senos laikos mežā dzīvoja lapsa. Skaista lapsa ar baltu krūti, spoži sarkanu kažoku un kuplu asti, turklāt veikla medniece un manīga pēdu jaucēja. Kad citi zvēri iekūlās nepatikšanās, tās arī bija nepatikšanas, bet lapsa allaž izspruka ar veselu ādu. Ne velti viņu sauca par kūmiņu. Un, ja lapsai vēl būtu cepure, varētu sacīt, ka lapsa dzīvoja, cepuri kuldama.
Bet vai kāds ir mierā ar savu dzīvi? Kaut vai pašu vislabāko? Neviens. Un arī lapsa nebija mierā. Lapsai gribējās lidot. Tā gribējās, ka vai nu! Pat odus, taureņus un vaboles viņa apskauda, kur nu vēl putnus!
— Kas tādiem putniem ko lidot? — lapsa pukojās. — Bezdelīgu vēl var saprast, viņa lidodama ķer mušas. Bet cīrulis! Uzšaujas gaisā, ka ne saredzēt, un cīrul- vīrul, cīrul-vīrul, cīrul-vīrul, kamēr pavisam bez elpas un krīt lejā. Kas viņam tur ko cīruļot, kas tur ko vīruļot? Piekliedz debesis bez kādas jēgas! Cita lieta — ja es mācētu lidot. Es tos cīruļus vīruļus aplasītu kā ogas.
Jo lapsa vis negribēja lidot, lai dziedātu un skatītos, cik zeme tur lejā skaista. Lapsai par visu vairāk garšoja putni, un tieši putnus noķert bija — vai dieniņ — cik grūti!
Mājas vistas un zosis jau nu gan bija nepiesardzīgas un viegli sagrābjamas, toties cilvēki no saviem muļķa putniem turēja nez kādas lielas lietas, rīdīja lapsai suņus pakaļ un šāva. Cik bieži nācās pamest zosi, lai sveikā izspruktu, un, ja arī nepameta, vēl ilgi visas ķepas trīcēja — un no brangajām pusdienām nekāda prieka.
Meža putni toties paši sargājās. Jau lapsa piezagusies, tikai pēdējais lēciens palicis, bet, re, šis pamanījis gan un spārnos no paša degungala! Taisni dūša aptecējās no dusmām, ka nevar uzšauties gaisā viņam pakaļ!
Reiz lapsa, pīlei uzglūnējusi, taisīja pēdējo lēcienu, kad pīle laidās ūdenī, un ielēca ezerā. Un tavu brīnumu — izrādījās, ka lapsa māk peldēt! Viņa, kas ūdeni necieta ne acu galā! Lapsa nu peldus dzinās pīlei pakaļ, bet pīle vis nebija mācāma, kā uzšauties gaisā un atstāt lapsu ar garu degunu.
Lapsa izpeldēja malā slapja un nikna. Bet, kažoku saulītē žāvējot, viņai ienāca prātā laba doma.
— Ja es, ūdenī iekritusi, mācēju peldēt, tad, gaisā iekritusi, mācēšu lidot!
Lapsa atspērās, uzlēca gaisā, cik augstu vien varēja, un sāka vicināt ķepas un asti, bet nekā — nokrita zemē.
Lapsa nosprieda mēģināt no lielāka augstuma, uz- tecēja grants kalniņā un metās lejā, noraktajā pusē. Atkal nekā. Ķepas vien atdauzīja.
— Lidot nav tik viegli kā peldēt, — lapsa nosprieda. — Vajadzēs palūgt kādu prātīgu putnu, lai pamāca.
Par visgudrāko no putniem daudzināja pūci.
Pūce patlaban mācīja savus bērnus lidot, kad lapsa pienāca pie egles, kur pūce dzīvoja.
— Vai, pūcīt, tev gan skaisti bērni! — lapsa sacīja.
— Kāda māte, tādi bērni, — pūce atcirta un — uš! uš! — sadzina bērnus perēklī atpakaļ. No lapsas vis neko nevarēja zināt!
— Un laikam gudri arī? To jau pēc acīm var redzēt.
— Visām pūcēm gudri bērni, — pūce atbildēja.
— Es skatos, tu viņus māci lidot.
— Tavu gudru lapsu! Pirmoreiz ieraudzījusi, ka putnubērnus lidot māca! — pūce zobojās.
— Klau, pūcīt, iemāci mani arī! Man tā gribas lidot, tā gribas lidot, ka vai nu!