Beidzot pūce saprata, ko lapsa te luncinās un viņas bērnus slavē.
— Kā tad! Lai no tevis ne gaisā vairs glābiņa nebūtu? Meklē citu muļķi.
— Nerājies nu, pūcīt, — lapsa teica. — Es tikai pa
jokoju. Tavi bērni ir dumji un neglīti. Netīk ne redzēt.
— Pati slapja un netīra! — pūce atbrēca.
Ar pūci sabārusies, lapsa aizgāja žāvēties un tīrīties. Patiesi, ar slapju, grantsbedrē nosušķētu kažoku labāk mācību nemeklēt. Tādu netīreli neviens negribēs mācīt.
Kopdamās un žāvēdamās lapsa izdomāja iet pie medņa mācībā. Mednim viņa liela prāta neturēja. To vien mednis zināja kā uzpūsties un burināt.
Lapsa nu žāvējās un sukājās, kamēr krūts bija atkal balta, kažoks spoži sarkans un aste kupla. Katram gadījumam lapsa vēl paspoguļojās upītē. Jā, nu bija labi, nu varēja iet pie medņa.
Mednis sēdēja sausā priedes zarā un skatījās kaut kur tālumā pāri kalniņam. Lapsai vajadzēja trīs reizes noklepoties, līdz mednis palūkojās lejā.
-— Re, kūmiņš arī klāt, — mednis noteica.
— Es tevi gan laikam iztraucēju no dziļām domām, — lapsa sacīja.
— Ko tur lielu piedomās. Tāpat vien skatos.
— Jā, tev labi. Tu no augšas visu redzi. Bet ko es? Smilgu galus.
— Uz zemes var visbrangāk paēsties, — mednis sacīja. — Re, cik tu spoža un apaļa.
— Vai tad no ēšanas vien dzīvo? Tāpat savā košuma arī gribas. Tālumos palūkoties. Jel reizīti redzēt, kā pasaule no debesīm izskatās. Uznes mani gaisā, mednīt! Tu esi tik liels un stiprs.
— Tad jau man vajag nolaisties lejā pie tevis?
— Nu jā.
— Un tad tu mani apēdīsi.
Saki nu vēl, ka mednim prāta galvā ne tik, cik melns aiz naga! Lapsa nupat kā bija iedomājusies, ka medni viņa varētu apēst un lidošanu pamācīties no kāda cita.
Bet lapsa nebūtu lapsa, ja tūlīt neattaptos.
— Vai, mednīt, tad jau tu nezini jauno likumu! Ar šodienu visi ir draugi un brāļi, neviens vairs otru neplēš un neēd! Žagata jau visus apsludināja. Vai tad tevi vienu būtu aizmirsusi? Nāc droši lejā! Es tev tagad kā īstena māsa!
— Žagata man te reižu reizēm skrēja garām, visu ko pļāpāja, tikai to vien neteica.
— Ej nu, mednīt! Gan jau teica, tu tikai aizmirsi.
— Var jau būt, var jau būt, — mednis burināja. — Re, kur pār kalnu skrien viņsētas saimnieka suņi. Drāž kā plēsti! Laikam jau to miera vēsti sludināt.
Mednis atkal paskatījās lejā, bet tavu brīnumu — no lapsas vairs ne miņas.
Ai, kā lapsai šodien neveicās! Ne muļķa medni neapmānīja. Pa mata tiesu no suņiem izspruka. Lapsa ilgi pūtās, kamēr atpūtās.
Atmest ar ķepu un nemācīties lidot? Nē, to nu gan ne. Ja lapsa ko bija ieņēmusi galvā, tad tik lēti vis neatlaidās.
Kurš būtu tas putns, kas no lapsas nebaidītos? Ērglis. Bet no ērgļa lapsa pati baidījās. Nedod dieniņ ērglim nagos krist! Labi, ja aste paliks pāri.
Un tad lapsa ieraudzīja pļaviņā stārķi. Tas bija īstais!
Stārķim ar viņa lielo, aso knābi tāda lapsa bijusi nebijusi. Un pats viņš ēda tikai vardes un čūskas. Ne lapsai no stārķa bail, ne stārķim no lapsas.
Lapsa noglauda ūsas, piegludināja balto krūti un gāja klāt.
— Labdien, stārķīt! Laimīgas medības!
— Paldies, — stārķis pieklājīgi atbildēja un norija vardi.
— Man tādas bēdas, tādas bēdas, kaimiņ, ka ne izteikt! — Lapsa noslaucīja asaras.
— Ej nu? Kas tad tev par bēdām? — stārķis prasīja.
— Dikti gribējās redzēt, kā pasaule no augšas iz
skatās. Visus putnus apstaigāju, bet neviens nevarēja mani pacelt gaisā.
— Ko tu saki? Vai tad ērglis arī nevarēja? — stārķis brīnījās.
— Līdz kārklu galiem, ne augstāk. Tā man savs mūžiņš būs jānodzīvo, pasauli neredzējušai, — lapsa raudāja.
— Zēl gan, — stārķis teica, jo viņam bija laba sirds.
— Es jau grasījos tevi lūgt, bet, ja pats ērglis nevarēja, tad tu jau ne tik! — lapsa šņukstēja.
— Es ne tik? — stārķis apvainojās. — Es tevi pacelšu kā nieku!
— Vai, labāk jau ne. Spārnus vien izmežģīsi. Kas tad par taviem bērniņiem gādās?
— Nāc tik šurp! — Stārķis sagrāba lapsu un sāka celties gaisā. Pāri kārklu galiem, pāri alkšņu galiem, nu jau pāri egļu galiem un vēl augstāk.
— Nu, vai es neteicu? — stārķis lielījās. — Drīz būsim mākoņos!
No mākoņiem lapsai neko nevajadzēja.
— Laid nu vaļā! Tagad es lidošu, pati!
— Kā tad tu bez spārniem lidosi? — stārķis brīnījās.
— Tad jau redzēsi. Laid!
Stārķis laida arī. Vai nu nezināms, ka gudrāka zvēra par lapsu mežā nav. Gan jau lapsai sava mācēšana.
Bet kur tu dieniņ! Asti vicinādama, ķepas tirinādama, lapsa svilpa zemē kā akmens! Stārķis šāvās viņu ķert un glābt, bet nepaguva.
Un vienu vienīgu reizi lapsai šajā nedienā paveicās — nokrita purviņā uz mīkstām sūnām, citādi būtu pagalam. Tikai asti gan pret celmiņu sasita, aste palika tāda stīva un atšauta uz visiem laikiem. Tā nu lapsa staigā vēl šobaltdien ar atšautu asti, tikai lidot vairs nemācās un, ja ierauga stārķi, — met līkumu. Kauns.
GAILIS UN PĪLE
Reiz kādā sētā dzīvoja vistas ar gaili un pīle ar saviem pīlēniņiem. Vistas bija kā jau daždien vistas, gailis kā gailis — kas tad gaili nepazīst? Vīrs niķu niķiem, svārki stiķu stiķiem, kaula deguns, gaļas bārda! Pīle bija balta un lēnīga, tik vien viņai domu un valodas kā: — Pēk, pēk, pīlēniņi! Pēk, pēk, plunčāties!
Vistas ar gaili kašņājās vairāk pa kūtspriekšu, pīle ar pīlēniņiem pa ezeru — jo pie tās mājas bija ezers arī, un likās — kāda tēvuzeme viņiem būtu jādala? Varētu dzīvot, cits citu netraucēdami.