Varētu gan, ja gailis nebūtu kā jau daždien gailis — plātīgs, bļaustīgs un lecīgs. Allaž viņam vajadzēja citus aiztikt, allaž izrādīties, ka viņš tas pārākais, skaistākais, gudrākais! Vistas gan par viņu bija stāvā sajūsmā un no rīta līdz vakaram klukstēja: — Re, re, re, ku' gail's! Re, re, re, ku' stalts! — bet ar to viņam nepietika.
Gailis dusmojās, ka pīle viņu nemaz neievēro. Pēk- šķinās gar saviem pīlēniem vien, it kā tāda gaiļa nemaz pasaulē nebūtu! Un gailis sāka pīli nerrot.
Iet pīle ar pīlēniņiem uz ezeru, gailis priekšā: — Atmini manu mīklu! Priekšā cirvis, pakaļā lāpsta, vidū kamols!
Vistas smējās: — Kla! Kla! Kla! Kla! Klu! Klu! Klu! Klu! Pīle! Pīle!
Un gailis pats smējās visgardāk.
Pīle gan nesmējās, bet to jau gailis arī nebija gribējis. Viņam gribētos, lai pīle raud.
Domā — vismaz ūdenī pīlei bija miers? Nekā. Gailis stāvēja krastā un brēca:
— Tauku pika ezerā! Tauku pika ezerā!
Vistas smējās atkaclass="underline" — Klu! Klu! Klu! Klu! Kla! Kla! Kla! Kla! Pīle! Pīle! — Un gailis pats visgardāk: — Hi-hi-hi-he-ri-hū!
Pīle neteica neko. Viņai tāds muļķa gailis bijis nebijis. Tik vien kā pīlēniņu žēl — bērniem jau allaž sirsniņas sāp, kad viņu māti apsmej.
Bet gailis dancoja pa ezera malu un lielījās:
— Es esmu kungs no tip un tap!
Man svārki ir no tūkstoš lap'!
Un viena gaļas bārda!
Un dancojot gailim iešāvās prātā, kā pīli vislabāk kaitināt. Pīle jau tikai peldēja stalti. Pa zemi viņa lāpačoja tuntuļu tuntuļiem. Lai nu ko pīle varēja, tikai ne dancot!
Un tagad, cik pīle uz ezeru čāpoja, tik gailis priekšā:
— Pīl! Pīl! Nāc dancot! Nāc dancot!
— Ej nu, gailīt, ej! Kas es par dancotāju! Danco ar savām sievām! — pīle lēnīgi atbildēja.
Vistas nu klukstēja un kladzināja aizvilkdamās — lai tak pīle padancojot vien ar viņu vīru! Sīm neesot žēl!
Gailis smējās un zākājās: — Liela pīle izaugusi, dancot nemāk! Pē!
Pat pīlēniņi sāka pēkstēt līdzi: — Pē! Pē! Pē!
Kaut kā jau pīle gailim garām aizkļuva, bet ne ezerā peldēt vairs nebija īsta prieka. Pīlēni arī grūstījās un ķiķināja vien: — Pē! Pē! Pē! — un negribēja klausīt tādu māti, kas dancot nemācēja.
To tikai gailim vajadzēja! Tagad pīle vairs ne reizi nevarēja mierīgi ezerā iekļūt. Allaž gailis bija priekšā un plijās virsū ar dancošanu. Un pīlēni arī vairs nepratās ne kauna, ne goda. Nebijusi pīle jau tāpat balta, nosirmotu aiz bēdām.
Tak vienu reizi, kad pīle ar pīlēniem peldējās un gailis pa malu klaigāja savu: — Tauku pika ezerā! — turpat aiz kūts noblīkšķēja šāviens.
Kas tur šāva un kāpēc — nav zināms, tikai gailis pārbijās pie nabaga un trūkās spārnos — lidot! Bet kas nu gailis par lidotāju — papludurējās gaisā un
ieplunkšķēja ezerā. Pašā vidū! Un, ja gailis nebija lidotājs, tad peldētājs vēl ne tik!
— Liels gailis izaudzis, peldēt nemāk! — pīle nobrīnījās, skatīdamās, kā gailis peras pa ūdeni, grimst un jau burbuļus laiž.
Pīlei nu būtu vajadzējis ļaut, lai slīkst vien, un viņai reiz miers, bet pīlei bija laba sirds. Iežēlojās, ka vistiņas, lai nu kādas, atraitnēs paliks, cālīši, pūkainīši, bāreņos.
Pīle nu sāka celt gaili uz ūdens un bīdīt malā. Ij pīlēniņi palīdzēja kā prazdami: cits stūma aiz spārna, cits aiz gaļas bārdas, cits aiz sekstes, cits turēja košās astes spalvas, lai tik gauži nesamirkst.
Kopīgiem spēkiem izšķūrēja gaili malā. Pēc kā nu viņš tagad izskatījās! Vai, manu vai! Plusku pluskās, dubļu dubļos, nošņurcis un savārtīts!
Vistas ieķērcās: — Ku' ku' tāds ērms radies? Ku' ku' tāds ērms radies? — un sabēga kūtī. Tādu dūņās nopērušos gaili viņas nepazina. Cik gailis skrēja pie savām sievām, lai žēlo nabadziņu, tik sievas bēga, ar galvām kūts mūrī triekdamās. Viena gandrīz vai nositās!
Trīs dienas gailis žāvējās, kamēr varēja atkal dancot un lielīties, ka šis esot kungs no tip un tap, kam svārki ir no tūkstoš lap'! Nu vistas pazina savu pavēlnieku un sāka klaigāt: — Re, re, re, ku' gail's! Re, re, re, ku' stalts!
Bet, kolīdz gailis bija vīrā, visa labā mācība viņam aizmirsās.
Ieraudzīja pīli uz ezeru čāpojam un priekšā: — Pīl! Pīl! Nāc dancot! Nāc dancot!
Bet pīle it lēnīgi atbildēja: — Ko es, balta būdama, ar tevi tādu dancošu? Tev svārki vienos putekļos! Nāc, nopeldēsimies ezerā, tad dancosim!
Un gailim knābis ciet.
Līdz nākošai reizei.
ZAĶA LŪPA
Tu droši vien būsi pamanījis, ka visiem lūpas kā lūpas, bet zaķim tā augšējā pārplīsusi līdz pašam degunam? Un dažu labu reizi prātojis, kāpēc visiem lūpas kā lūpas, bet zaķim pušu?
Senos laikos zaķim bija tāda pati lūpa kā citiem, tikai dzīve — kā jau zaķim — vienās bailēs! Vienās šausmās!
Noskurinās apse vējā — zaķis dreb līdzi. Nočaukst zāle — zaķis salecas. Ja nu tur lapsa zogas? Nobrīkšķ zariņš — ja nu vilks? Kaut kas nodun — ja nu soli? Ja nu cilvēks nāk zaķi šaut?
Zaķim dūša papēžos, bet papēži viņam gari, pakaļkājas tāpat — viens atspēriens, un zaķis jau gabalā. Skrien, skrien, kamēr pavisam bez elpas. Nokrīt zem krūma un tad tikai sāk domāt, vai maz bijis jāskrien? Bet — dzi! — atkal nobrīkšķ zariņš, atkal zaķis trūkstas un skrien, skrien, skrien bez atmaņas. Reiz pat ieskrēja ar galvu kokā — melns vien gar ar acīm nogriezās. Un tā augām dienām.
Tu varbūt domā, ka zaķis vismaz pa naktīm atpūtās? Nekā nebija. Ar vienu aci gulēja, ar otru nomodā, ar vienu ausi snauda, ar otru ausījās. Pa naktīm tāpat brikšķēja zariņš, švīkstēja zāle, nelabi brēca ūpis, aizkaucās vilks. Un atkal zaķim jātrūkstas, atkal zaķim jābēg.