Zaķis nodzinās gluži pie nabaga un nosprieda, ka tā nav dzīve. No katra kāds baidījās — tikai no zaķa neviens. No katra kāds bēga — tikai zaķis no visiem un pat galīgi ne no kā. No vēja. No zāles. No apses drebēšanas.
— Likšos gar zemi un miršu nost, — zaķis nolēma. Apgūlās zem eglītes un sāka mirt. Tikai — viegli to pateikt, grūti izdarīt. Zaķis gan cietās un netrūkās bēgt, kad nodrebēja apse, brikšķēja zariņš vai krita čiekurs. Nocietās pat visbriesmīgākajā brīdī, kad tuvu
garām pagāja lapsa. Bet pa laiciņu sāka gribēties ēst. Tik briesmīgi gribēties, ka ne izturams!
Zaķim pie paša deguna auga zaķkāpostu puduriņš.
— To es pirms nāves noēdīšu, — zaķis nosprieda.
Bet no skābajiem zaķkāpostiem ēst sagribējās vēl
niknāk. Zaķis parāpās tālāk — pie zāles čemura.
Meža zāle nekad nav bijusi garšīga. Zaķis sāka domāt par gardo āboliņu mežmalas laukā. Tur pēc vasaras pļāvuma bija saaudzis jauns atāls — tik mīksts un sulīgs, ka mēli varēja norīt, tādu ēzdams! Bet kā lai zaķis iet āboliņā, ja nolēmis mirt?
Te uzreiz zeme sāk dunēt, zari brākšķēt, koki švīkstēt — viens bridu bradumis nāca pa mežu, taisni zaķim virsū! To zaķis vairs neizturēja Dūša garajos papēžos spertin izspēra zaķi no eglītēm, un — kā gadījās, kā negadījās — zaķis jau bija mežmalas laukā, kur tas gardais āboliņš.
Nekāda trokšņa te nedzirdēja. Zaķis pieēda pilnu vēderu un tad tikai atcerējās, ka nolēmis mirt.
— Tā jau nemaz nevar nomirt, — zaķis sprieda. — Iešu un meklēšu kādu, lai mani aprij.
Zaķis zināja, ka nopļautajā kviešu laukā tagad ik dienas peļo lapsa. Zaķis gāja uz kviešu lauku. Vai, kā viņam drebēja sirds! Un pat ļipiņa drebēja.
Kviešu laukā patiesi peļoja lapsa. Palēcās un — caps! Palēcās un — caps!
Zaķis trīcēdams un drebēdams jau bija pavisam tuvu, kad lapsa viņu ieraudzīja. Lapsai mute palika vaļā no brīnumiem — zaķis pats nāk viņai klāt un nepavisam nebaidās.
«Laikam slims vai prātā pajucis,» lapsa nodomāja.
Bet zaķis kā ieskatījās lapsas acīs, kā ieraudzīja garo purnu ar asajiem zobiem, tā apsviedās un laida ļekas vaļā. Ļekas taisni, ļekas līkumiem, ļekas cilpām, kamēr iespruka mežā.
Velti zaķis bija pūlējies. Lapsa nemaz neskrēja viņam pakaļ. Kviešu laukā bija tik daudz brangu peļu, ka
lapsai ne prātā nenāca ķert tādu pustraku zaķi — un sazini maz, vai noķersi.
Mežā zaķis atvilka elpu un nosprieda, ka lapsa par daudz nejauka — to garo, plēsīgo purnu! Un vēl runāja, ka lapsa esot skaists zvērs! Zaķis tur nekāda skaistuma neredzēja.
— Iešu labāk pie vilka, — zaķis nodomāja. Zaķis it labi zināja midzeni, kur dzīvoja vilks ar savu vilcēni un mazajiem vilcēniem.
Trīcēdams un drebēdams zaķis gāja uz vilku midzefti. Midzeņa priekšā gulēja vilku māte un skatījās, kā viņas bērni met kūleņus un plēšas gar kaut kādu pelēku pinkuli.
Zaķis apstājās. Ko tie vilcēni tur plosīja? Kas zina, vilku māte viņu nemaz nenokodīs uzreiz, lai gals visām mocībām, bet atdos bērniem vārdzināt?
Gluži pamiris no bailēm zaķis kāpās atpakaļ. Visu ko, tikai ne tādu nāvi! Zaķis kāpās lēni un klusi, lai vilku māte nesadzird. Kāpās, kāpās, kamēr izkāpās uz taciņas. Ilgi viņš tur sēdēja un trīcēja, kamēr izbīlis pārgāja.
Vilki bija par daudz briesmīgi. Labāk tad iet pie cilvēka, lai šauj nost.
Nekur zaķim nevajadzēja iet. Taciņa sāka dunēt. Tik smagi pa mežu staigāja vienīgi cilvēks.
Zaķis saņēmās visu dūšu, saslējās uz pakaļkājām, lai būtu cilvēkam labāk redzams, un gaidīja.
Liels, briesmīgs vīrs nāca zaķim virsū. Vai dieniņ, vai, kā zaķim bija bail! Bet viņš turējās. Sakoda zobus un turējās.
Vīrs ieraudzīja uz taciņas pakaļkājās izslējušos zaķi, sasita plaukstas un nokliedzās: — Spudūc!
Kas par daudz, tas par daudz! Gluži kā vējš nomēza zaķi no taciņas. Zaķis viciņu vīciņiem pazuda krūmos, un pakaļ viņam skanēja vīra negantie smiekli.
Kad smieklus vairs nedzirdēja, zaķis nokrita papardēs. No skriešanām un uztraukumiem zaķis bija tā
apguris, ka aizmiga. Sapnī viņam rādījās nejaukas lapsas, plēsīgi vilcēni un lieli, briesmīgi vīri. Kas nu tas par miegu? Un kas tā par dzīvi?
Zaķis pamodās pavisam bēdīgs. — Iešu uz upi un slīcināšos nost, — zaķis nosprieda. Diez cik liela tā upīte aiz meža nebija, bet vienam zaķim taču pietiks?
Zaķis gāja uz upīti.
Upītes līcī uz platām lēpju lapām sēdēja vardes un gozējās saulē. Kas nav sēdējis uz lēpju lapām, tas ne iedomāties nevar, cik jauka tāda gozēšanās: augšā saule, apakšā zem lapas ūdens skalojas, mušiņas tā vien griežas gar degunu. Atliek tikai sacīt: — Ams! — un mušiņa pati ieskrien vēderā. Lai vēl kādam pasaulē tik labi klātos kā vardēm upes līcī!
Vardes gozējās, ķēra mušas un pa brīdim nosnaudās. Te pēkšņi — brīkš! brākš! dupada! dapada! — kaut kas liels un briesmīgs izlēca upītes malā. Ausis garas, acis apaļas, mute vaļā!
Plunkš!
Plunkš!
Plunkš!
Vardes salēca ūdenī.
Zaķis galvu vien nogrozīja. Nez kas tām vardēm uznācis? Tik jauki sēdēja un uzreiz ūdenī?
Zaķis paraudzījās apkārt, no kā vardes nobijušās? Neviena nemanīja.
Ūdens bija skaidrs, un zaķis redzēja, ka vardes tur apakšā trīc un dreb. Zaķis pakustināja ausis — vardes sāka drebēt vēl gaužāk.