No viņa! No zaķa baidījās!
Nu zaķis sāka smieties un smējās tik gauži un dikti, ka lūpa viņam pārplīsa līdz pašam degunam. Tā viņš staigā vēl šobaltdien ar pārplīsušu lūpu, baidās no katra troksnīša, bet uz upi slīcināties vairs neiet. Ja nu vienīgi vardes patramdīt,
KARŠ PIE VECĀ OZOLA
Tu jau laikam zini, ka suns ar vilku ir radi. Ja ne gluži brāļi, tad brālēni gan. Un agrāk, senos laikos, viņi dzīvoja draudzīgi, kā jau radiem pieklājas.
Suns lepojās ar savu brālēnu vilku — cik viņš stiprs un varens, īsts meža ķēniņš! Vilks lepojās ar savu skoloto brālēnu suni, kas mācēja govis ganīt, ķepu dot un vispār apgrozījās smalkā cilvēku sabiedrībā.
Diez ko bieži viņi nesatikās, tāpat katram savi darbi un darīšanas, bet, kad satikās, no sirds parunāja, kā nu kuram labi iet. Un ilgu laiku abiem gāja labi. Ne- nopriecāties.
Bet visam reiz pienāk gals, un kādu dienu vilks satika savu brālēnu pavisam bēdīgu.
— Kas tev, sunīt, kaiš, ka tik nošļucis? — vilks prasīja.
— Saimnieki runā, ka dzīšot mani mežā. Vecs esot, nevarot vairs lāgā ne govis izganīt, ne māju nosargāt.
— Vai tad par to jābēdājas? — vilks brīnījās. —- Kur vēl tik labi kā mežā?
— Tev labi mežā. Tu esi jauns un stiprs. Bet kas no manis — veca suņa — par mednieku?
Vilks jau gribēja sacīt: — Nekas, gan es tevi izmitināšu, — bet laikus atcerējās, ka viņam jāgādā par sievu un bērniem. Tāpēc viņš teica: — Vajadzēs kaut ko izdomāt.
Vilks apsēdās, pakasīja ar labo pakaļkāju aiz auss un sāka domāt.
Suns apsēdās, pakasīja ar kreiso pakaļkāju aiz auss un arī sāka domāt.
Domāja ilgi un dikti.
Tad vilks jautāja: — Kas taviem saimniekiem pats visudārgākais? Ko viņi visvairāk mīļo?
— Savu mazo puisīti. To viņi nezina, kā tīstīt, auklēt un lutināt.
— Un kur viņi to puisīti glabā?
— Istabā. Šūpulī.
— Vai tad ārā nemaz nenes?
— Dārzā un sētā kādreiz iznes gan.
— Slikti, — vilks sacīja. — Tur es viņam netieku klāt.
— Nē, — suns sacīja. — Lai tad mani dzen mežā. Puisīti tu neaiztiksi.
— Runā kā aplams! -— vilks sadusmojās. — Kas man no tāda ko aiztikt? Es viņu nestu projām tikai pa jokam. Tu mani panāktu un puisīti atņemtu. Tad tavi saimnieki būtu tik priecīgi un pateicīgi, ka tu dzīvotu zaļu dienu līdz mūža galam.
— Kur nu es tevi panākšu? — suns bēdīgi teica. — Tev garas kājas.
— Es skriešu palēnāk, lai tu panāc. Un tu izliksies, ka tu mani kod un plēs, un nikni cīnies par mazo puisīti. Un aiznesīsi viņu saimniekam atpakaļ.
— Ja nu tā, — suns piekrita.
— Bet istabā vai sētā es nevaru iet.
— Nē. To tu nevari.
Vilks nu kasīja aiz auss ar kreiso pakaļkāju, suns kasīja aiz auss ar labo pakaļkāju, un atkal abi domāja ilgi un dikti.
— Zini ko, — suns beidzot sacīja. — Drīz mani saimnieki brauks meža pļavā sienu pļaut un puisīti ņems līdzi. Tad es tev padošu ziņu.
Sacīts — darīts.
Suns sagaidīja dienu, kad saimnieks jūdza zirgu un lika ratos izkapti un grābekli, bet saimniece skābputras toverīti, maizes klaipu un sviesta bunduļu. Nu bija skaidrs, ka braukšana uz meža pļavu klāt. Suns sūtīja pie vilka žagatu ar ziņu.
Žagata plunduru plunduriem aizšāvās uz mežu, saimniece iesēdās ratos ar mazo puisīti, saimnieks ņēma grožus un laida zirgu rikšiem, suns tecēja pakaļ, un itin drīz viņi visi jau bija meža pļavā.
Saimnieks pļāva, saimniece ārdīja vālus, mazais puisītis gulēja zem kārklu krūma, un viss bija labi.
Te — kur radies, kur nerādies — pieskrēja liels, pelēks vilks, sagrāba puisīti un uz mežu projām.
Nu kliedza saimnieks, nu brēca saimniece: — Sunīt, Poģīt, glāb! — Nu suns metās vilkam pakaļ un panāca arī, jo vilks atcerējās norunu un izgudrēm skrēja tā, lai suns ar savām īsajām kājelēm tiktu viņam līdzi. Nu suns metās vilku plucināt, bet norunu aizmirsa un sāka vilku kost un plēst pa īstam. Kā nu ne — saimnieki taču skatījās, cik Poģītis varonīgs!
Vilks jau būtu kodis pretī, bet baidījās kautiņā puisītim pāri nodarīt — puisītis bija patiešām mīļš, un vilkam bija puisīša žēl.
— Pagaidi vien, lai es tevi bez puisīša satieku, — vilks norūca un iekliboja mežā.
Bet suns nesa puisīti atpakaļ un ielika saimniecei klēpī. Ai, tos priekus! Kā nu saimniece suni slavēja! Kā nu suni glaudīja!
Un saimnieks teica, ka suns savu mūža maizi nopelnījis, ja arī nemaz vairs māju nesargātu un ganos neietu.
Sunim nu sākās tik laba dzīve kā vēl nekad. Bet sirds viņam nebija mierīga. Viņš atcerējās gan, ko vilks teica, mežā ieklibodams, un sargājās iet laukā no sētas, lai vilku nesatiktu. Bet cik ilgi lai izsargājas?
Reiz suns, zaķi saodis, sāka tecēt pa pēdām un tikai mežmalā attapās, ka par tālu no mājām aizgājis. Nu viņš griezās gan atpakaļ, bet — ak vai! — par vēlu. Vilks priekšā.
— Nu, brrālēn! — vilks rūca. — Nāc kauties! Es tev rādīšu, kā pa īstam plēš!
Suns pārbijās pie nabaga. Lai nu kam, bet vilkam viņš nebija pretinieks! Jau paskatoties vien uz vilka lielajiem, asajiem zobiem, suns trīcēja pie visām miesām. Toties suns bija skolots. Viņš attapās.
— Tuviem radiem neklājas kauties, — suns teica.
— Sasauksim labāk karakungus un iesim viens pret otru karā.
— Ak tad karā iet tuviem radiem pieklājas? — vilks smējās tā, ka baltie zobi vien zibēja.
— Pieklājas, — suns teica. — Visi pasaules ķēniņi savā starpā radi. Ja ne tieši brāļi, tad brālēni gan. Un to vien viņi dara kā pulcē savus karakungus un iet viens pret otru karā. Tikai paši nekaujas. Manis pēc jau varētu kauties, es tāds nieka šunelis vien esmu, bet tu — īstens meža ķēniņš! Tev citāds gods un cieņa.