Vilks jutās it glaimots, ka suns viņu nosaucis par meža ķēniņu, un neklupa sunim virsū, kā bija grasījies. Abi norunāja otrā dienā tikties pie vecā ozola mežmalā — katrs ar savu karapulku.
Un sāka abi karakungus pulcināt.
Vilks meklēja mežā. Pašu pirmo viņš satika zaķi.
— Nāc man rīt par karakungu. Mums ar suni karš, — vilks sacīja.
Karā iet! Un vēl par karakungu! Zaķis no bailēm ne parunāt nevarēja. Un ko lai viņš arī teiktu? Sāks vilkam pretī runāt, vilks aprīs uz vietas! Tad jau labāk kārā — tur drīzāk varēs pamukt. Un zaķis palocīja galvu — jā, jā, šis esot gatavs gājējs.
Vilks skrēja tālāk, satika lapsu un sauca karā.
Ko nu lapsa? Vilks viņai tuvu rada — ja ne gluži brālis, tad brālēns gan. Bet suns arī rada. Ja ne brālis, tad brālēns noteikti. Sanīsties ar suni lapsai nemaz negribējās.
— Kas nu es tev, brālēn, pašam meža ķēniņam, par palīgu? — lapsa teica. — Tev tikai stiprāk ar ķepu jāiebliež, un no tāda suņa ne piemiņa nepaliks.
— Ķēniņam neklājas kauties. Par viņu jākaujas karakungiem.
— Kā pavēlēsi, — lapsa teica. — Iešu arī, ja gribi. — Bet pati nodomāja, ka gan jau kaut kā izmanīsies, lai suns viņu ne redzēt nedabū.
Divi karakungi nu vilkam jau bija. Trešo viņš satika lāci.
— Katrā laikā, kaimiņ, katrā laikā, — lācis sacīja, kad vilks viņu aicināja par karakungu. — Es varu uz- skrāpēt tik augstu un tik dziļi kā neviens cits!
Vilks gāja meklēt ceturto karakungu, bet lācis sāka vingrināt ķepu — stājās pie kokiem un skrāpa, cik augstu un dziļi varēdams, jo tā, redzi, karo lāči. Tas, kurš nevar ieskrāpēt tikpat augstu un dziļi, iet projām citu vietu meklēt.
Vilks tikām sastapa mežakuili un sauca karā.
Mežakuilis bija priecīgs karotājs, tikai pajautāja, ar ko būs jākaro. Ar suni? Un jau trīs karakungi aicināti?
— Tev būtu atliku likām pieticis ar mani vien, — mežakuilis smējās. — Suns jau man ne tuvumā nedrīkst rādīties. Bēg pa gabalu! Re, kas man par ilkņiem! Sņiks — un nav vairs suņa!
— Viņam būs citi karakungi arī, — vilks teica.
— Kas šim var būt? Un lai ir! Es tikai — šņiks! Visiem pēc kārtas. Vairāk par vienu reizi man nav jācērt!
Nu vilkam sirds bija mierīga, un vēl citus karakungus viņš nemeklēja.
Toties sunim sētā negāja vis tik labi, kā viņš bija cerējis.
Auns pateica uzreiz, ka viņa aitas esot tādas aitas, ka ne domus nevarot šīs atstāt jel uz stundiņu vienas. Un zosis sacēla brēku, ka zostēviņš esot ģimenes cilvēks un lai suns, vecpuisis būdams, nejaucot viņam galvu ar saviem kariem. Gan zostēviņš šņāca un dažu pat iepauksnīja, lai nejaucas vīru darīšanās, bet vai zosis kāds pārkliedzis?
Suns negribēja piedzīvot vēl vistu brēku arī, bet gailis pieteicās pats. Gan vecā vista, gaiļa māte, vaimanāja: — Ku' dēls? Ku' dēls? — gan vistas kliedza: — Ku', ku', ku' dēsies? — bet gailis noprasīja — par ko šim tādi karakunga pieši pie kājām un vēl kaula deguns, ja šis ne reizi savā mūžā pakarot nedrīkstēšot? Un vistas lai turot knābjus ciet, sa- kladzināšot vēl pērkonu!
No pērkona vistām bija bail, viņas nu turēja knābjus ciet, bet gailis uzlēca vārtu stabā un dziedāja kara dziesmas.
Pērnais vērsēns, kam raģeļi niezēt niezēja uz badīša- nos, arī bija priecīgs karotājs. Viņš bija ar ragiem visus ciņus ap sētu izārdījis, bet kas tur par godu cini ārdīt? Cita lieta — karā iet! Un vēl par karakungu! Vērsēns no priekiem izārdīja zedeņus ap dārzu un dabūja no saimnieces ar stibu, bet nieks vien bija no tādas stibas. Tad jau dundurs koda niknāk!
Par trešo karakungu suns sarunāja kaķi. Uz to suns lika vislielākās cerības. Kad kaķis uzmeta kūkumu, saboza spalvas, šņāca un, pliķus cirzdams, klupa acīs, tad viņam neviens nebija pretinieks.
Kaķis to labi zināja un noteica, ka viņa pēc vērsēnu un gaili suns varējis nemaz nesaukt. Bet, ja pasaucis, neko darīt, lai jau šie nākot jel paskatīties, kā viens pats kaķis iztrenkāšot vilka dižos karakungus!
Kaķis apsēdās saulītē un sāka mazgāties uz karu, lai būtu spožs un cēls, kā īstam karotājam pieklājas.
Suns jauta gan, ka vilkam būs lielāka armija, bet tur neko līdzēt nevarēja. Kā bija, tā jāiztiek.
Otrā rītā vilks ar saviem karakungiem, kā jau meža zvēri agrāk cēlušies, pie ozola atnāca pirmie.
Lapsa izgudrēm teica, ka vajagot noslēpties un, kad suns ar saviem karotājiem, neviena neredzēdami, ierīkošoties uz gaidīšanu, klupt viņiem virsū. Sie pārbīlī ne attapties nepaspēšot, kad būšot jau pieveikti. Bet pati viņa domāja, ka no slēptuves varēs aizlavīties bez kādas karošanas.
Lapsas padoms visiem patika, it īpaši zaķim, kas no paša rīta bija apāvies zaķa pastalās.
Lapsa paslēpās akmeņu grēdā, zaķis vēja kaņepēs,
mežakuilis nogūlās suņuburkšķu pudura un izskatījās pēc liela, kūlaina ciņa, lācis uzkāpa ozolā, bet vilks ielīda žagaru kaudzē. Tūlīt gan attapās, ka tā nav laba vieta, neko nevar redzēt, bet bija jau par vēlu: uz ozolu drasēja suņa karapulks.
Sie, kā jau mājas dzīvnieki, nāca ar mūziku. Gailis dziedāja kara dziesmas, vērsēns ducināja, kaķis sprauslāja, suns rēja. Vērsēna māte no sētas sauca pakaļ: — Mū-ūc! Mū-ūc! — Gaiļa māte kliedza: — Ku' dēls? Ku' dēls? — Arī vistas kladzināja, zosis gāgāja un aitas blēja. Troksnis bija liels.
Atdrasēja suņa karaspēks pie ozola, paskatījās apkārt — nav nekā. Jāgaida. Tāpat vien pa tukšu gaidīt bija garlaicīgi. Karakungi sāka lūkoties, kā laiku pakavēt.
Sunim vējš uzpūta zaķa smaku, un, kad suns saož zaķi, viņš aizmirst visu pasaulē! Suns metās zaķi trenkt un pavisam neatcerējās, ka nācis karā.
Gailis lēca akmeņu grēdā kara dziesmu dziedāt, bet, ka tevi kociņš, uzlēca lapsai uz pakauša. Tā lapsa nebija radusi. Lapsa bija radusi piezagties, grābt gaiļus aiz rīkles un stiept krūmos, bet te viņai gailis ar asiem piešiem galvā iecirties un spārnus blīkšķina! Lapsa netās uz mežu, gailis kūla spārnus un brēca, vilks žagaru kaudzē, neko neredzēdams, nesaprata, kas noliek, bet lācis no ozola skatījās, ar kuro viņam būs āstājas pie koka un jāskrāpē augstāk un dziļāk. Jo :itādi lācis karot nemācēja.