Vērsēnam niezēja ragi, viņš ieraudzīja suņu- jurkšķos lielu, kūlainu cini, bāza ragus apakšā un ;vieda gaisā. Mežakuilis nokviecās vien un kūleņiem netās uz mežu. Gaisā mežakuili neviens nebija sviedis» in tā karot viņš nemācēja. Vērsēns galvu vien no- >urināja — viņš savukārt nebija redzējis bēgošu cini.
Kaķis, viens pie ozola palicis, raudzījās, vai nevarētu iz gara laika noķert kādu peli. Un re — žagaru čupā rebēja kaut kas pelēks.
Kaķis metās ar nagiem virsū, bet tas bija vilka astes gals! Vilks tur apakšā dzirdēja, ka viņa karakungiem iet plāni, un tagad nu kāds asiem nagiem grāba ciet viņu pašu!
Vilks spruka ārā no žagariem un uz mežu, kaķis, no tik milzīgas peles pārbijies, šņākdams spērās ozolā, taisni lācim virsū! Zeme vien nodimdēja, lācim no ozola gāžoties. Jo lai nu ko, bet šņācošu kaķi acīs metamies neviens nevar izturēt!
Kaķis pasēdēja ozolā, nomierinājās un kāpa lejā. Pienāca vērsēns, atspurdza gailis, no zaķa trenkšanas pārradās suns. Neviens tā īsti nezināja, vai karš bijis *vai nebijis, un gāja atpakaļ uz sētu.
Bet labās radu attiecības vilkam ar suni bija cauri uz visiem laikiem. Viņi dzīvo naidā vēl šo baltu dienu.
KĀ VĒZIM CIEMOS IZGĀJA
Visi zina, ka vēzis staigā atmuguriski un astē yiņam melns diedziņš, bet, kāpēc, — to ne katrs zina. Es arī tikai netīšām padzirdēju un varu tev izstāstīt.
Bija upīte — ne pārāk liela, ne pārāk maza. Upītes krastā bija mājiņa — arī ne pārāk liela, ne pārāk maza. Istabās, kā pieklājas, dzīvoja saimnieki, zem grīdas un pagrabā — peles. Bet upītē dzīvoja zivis, vardes, visādi bambālīši un liels, melns vēzis ar lielām, melnām spīlēm.
Vēzis tupēja tumšā pacerē, un, ja garām peldēja varde vai zivtiņa, vēzis izšāva spīli — caps! — sagrāba to vardi vai zivtiņu un apēda. Vispār viņš bija rupjš un nejauks tēvainis — neviens visā upītē ar viņu nedraudzējās. Tikai nedomā, ka vēzis par to vainoja sevi — nē, viņš apvainojās uz citiem. Par sevi vēzis bija augstās domās.
Reiz gar upi uz mājām skrēja pelīte. Kā nu tur
gadījās, kā negadījās, bet pelītei paslīdēja kāja, un viņa iekrita ūdenī — tieši tur, kur pacerē tupēja vēzis.
Vēzis izšāva spīli — caps! — un saķēra pelīti. Jau vēzis grasījās pelīti aprīt, kad ieraudzīja — ne tā zivs, ne varde. Peles vēzis vēl nekad nebija ēdis, un, kamēr viņš domāja: ēst vai neēst, — pelīte sāka lūgties.
— Vēzīt, brālīt, laid vaļā! Mani mājās divas meitiņas gaida. Vai, kā viņas raudās, kad es nepārnākšu! Tik jaunas meitiņas un jau bārenītes!
— Laid vaļā, laid vaļā! — vēzis rūca. — Kas man par to būs?
— Atnāc pie manis ciemos. Es tevi tik gardi un krietni pacienāšu, ka trīs dienas ēst negribēsi. Iepazīsies ar manām meitiņām un radiem, visi tevi godinās un būs tev draugi uz mūžīgiem laikiem. Daudz draugu, daudz goda.
Vēzi neviens nekad nebija godinājis, un draugu — kā tu jau zini — viņam nepavisam nebija. Pat līdakas meta vēzim līkumu un ar viņu nerunāja. Un ciemos arī viņš nekad nebija aicināts.
— Kad lai es nāku? — vēzis prasīja.
— Nāc šovakar pat. Līdz saules rietam es paspēšu sarīkot lepnu lepnās dzīres un radus apziņot.
— Labi, pēc saules rieta būšu klāt, — vēzis teica un pats ar savu spīli izcēla pelīti krastā. Vardes, zivis un sīkie bambālīši acis vien nobolīja. Tik pieklājīgu vēzi neviens nebija redzējis!
Tālāk nāca vēl lielāki brīnumi.
Vēzis sāka mazgāt un berzt savas noķepušās bruņas — glemi, dūņas un ūdenszāles vien griezās. Vardes un zivis stāvēja apkārt un brīnījās, pavisam piemirsušas baidīties no vēža spīlēm. Un arī vēzis bija piemirsis kampšanu un ēšanu — berzās un spodrinājās vien.
Saules rietā vēzis izkāpa no upes, spīdēdams un laistīdamies kā īstens bruņinieks.
— Kur tu iesi? — līdaka nenocietās un pirmo reizi mūžā vēzi uzrunāja.
— Ciemos, — vēzis lepni atbildēja un — klipatu-kla- patu-klik — klidzināja pa taciņu projām.
Arī pelīte ar savām meitām un radiem augu dienu strādāja, lai vēzi godam sagaidītu un pacienātu. Pati peļu vecmāmiņa, kas citkārt tikai sēdēja goda krēslā un deva gudrus padomus, izzaga saimniecei desu gandrīz vai no deguna priekšas un ievilka alā. Un visu to pelītes darīja ar dzīvības briesmām: gan no modrā kaķa, gan no niknā suņa, gan no nenovīdīgajiem cilvēkiem bēgot. Cik reižu viņas bija par mata tiesu no nāves! Bet ko gan peles — un cilvēki arī — nedarītu mīļa un godāta viesa labad!
Galds pagrabā vai lūza no cienastiem. Tur bija desa un šķiņķis, siers un krējums, miltu bļodiņa un putraimu vācelīte, trīs vēl pavisam neaizgrauztas tauku sveces, kas pelēm ir īpašs gardums, un pat kauss alus. Kāds no šomāju saimes nebija īsti labi aizspraudis mucai tapu, un pelītes pa pilienam vien piekrāja pilnu kausu.
Un nedomā, lūdzu, ka visa tā godība bija uz plikiem dēļiem salikta! Pelītes čaklās meitas bija nograuzušas stūri saimnieces smalkākajam palagam un noklājušas par galdautu. Peļu vecāmāte nolika augstajam viesim savu goda krēslu un pati sēdēja uz savītuša kartupeļa, bet pelītes radi appušķoja krēslu ar dillēm, lokiem un pētersīļu lapiņām.
Viss nu bija sarīkots košāk par košu, atlika gaidīt viesi. Ilgi gaidīt nevajadzēja. Pa brītiņu pelītes sadzirdēja: klipatu-klapatu-klik! Sņikatu-šņakatu- šņik! Vēzis nāca!