Ai, kā pelītes viņu sagaidīja! Iesēdināja pušķotajā krēslā, svieda trīsreiz gaisā, dziedāja: — Lai dzīvo sveiks! — Peļu vecmāmiņa apsēja vēzim ap spīli goda prievīti, bet pelītes meitas, abas jaunas, abas daiļas, stāvēja aiz vēža krēsla katra savā pusē un piedāvāja
gan vienu gardumu, gan otru. Visi pelītes radi teica galda runas — par vēzi vien! Par vēzi vien! Cik vēzis varens! Cik vēzis skaists! Cik vēzim laba sirds!
Vēzis gandrīz vai apraudājās no prieka un klusībā nozvērējās turpmāk būt tikai laipns un pieklājīgs, ja reiz laipnība tik bagātīgi atmaksājas.
Vēzis ēda desu, ēda šķiņķi, dzēra alu. Alus vēzim garšoja vairāk par visu, bet viņš dzēra alu pirmoreiz mūžā un nezināja, ko alus dara.
Kauss bija liels, vēzis piedzērās, un dzērumā labie nodomi aizmirstas. Ikviens tad parādās tāds, kāds viņš patiesībā ir. Un pušķotajā goda krēslā tagad sēdēja rupjš un nejauks tēvainis — cik rupjš un nejauks vēzis no sākta gala bijis.
Vēzis sāka pelītes mēdīt un zobot — šīm esot plikas astes un pelēkas spalvas. Apsmēja un nogrūda no galda tauku sveces. Saplēsa miltu bļodiņu un apgāza putraimu vācelīti.
Tā vēl bija tikai puse bēdas. Vēzis sāka aurot, dauzīt spīles pa galdu un sacēla tādu troksni, ka nu gan saimniecei vajadzēja sadzirdēt un iesviest pagrabā kaķi!
Pelītes drebēja pie visām miesām. Viņas nezināja, ka šovakar kaķiem kora dziedāšana un viņmājas runcis aizgājis uz tāliem kaimiņiem balsi izlocīt. Toties suns gan bija sadzirdējis, rēja un ošņājās gar pagraba durvīm. Ja nu viņu ielaiž!
Gan pelītes deva vēzim visādus smalkus mājienus, ka nu šim laiks uz mājām iet, gan sacīja tieši, kad ar mājieniem nepietika, bet vēzis nelikās ne dzirdam.
Vēzis bļāva, ka nu viņš dancošot! Sagrāba katrā spīlē pa pelītes meitai un sāka lēkāt, ka bruņas vien klaudzēja! Un lielījās, ka vienu pelītes meitu viņš lemšot par sievu, bet otru aprīšot! Nezinot tikai, kuru >recēt, kuru rīt!
Pelīte lauzīja ķepiņas un raudāja, visi radi lauzīja iepinas un raudāja, pelītes meitas vaimanāja, lai glābj.
Bet kā vārgām pelītēm izraut meitiņas no vēža briesmīgajām spīlēm?
Tad peļu vecāmāte piecēlās no kartupeļa un piestūma vēzim alus kausu — par laimi, gluži tukšs vēl nebija.
— Uzdzeriet, ciemiņ, lai labāka dancošana!
Vēzis palaida pelītes meitas vaļā un grāba alus kausu. Tikām peļu vecāmāte apsēja vēzim ap asti melnu diegu un pamāja citām pelītēm. Visas nu ķērās pie diega un vilka vēzi ačgārniski uz upi.
Gan vēzis ķērās pie pagraba sliekšņa, gan stenderēm, gan pie dadžiem, gan nātru puduriem, bet velti. Pelītei bija daudz radu, un lielam pulkam spēka vairāk nekā vienam vēzim, lai cik varenam. Pelītes aizvilka vēzi uz upi un iegāza ūdenī, ka noblīkšķēja vien.
Melnais diegs palika vēzim astē, staigā viņš no tās reizes ačgārniski, tup savā pacerē nejauks un rupjš, un visā upē neviens ar viņu nedraudzējas.
ZIRNEKLIS
Pašos vissenākajos laikos zirneklis nemaz tik varens audējs nebija. Tāpat vien pastaipīja kādus pavedienus. Ja kas pielips — labi. Ja nepielips — gan kaut ko pie cilvēkiem sagrabinās, jo visvairāk zirneklim patika gar cilvēkiem grozīties — sētās un istabās, ganībās un tīrumos. Visu izlūkot, visu izokšķerēt.
Galu galā zirneklim pierē nebija vis tikai divas acis kā citiem, bet veselas astoņas. Un, ja kādam ir astoņas acis, tad jau gandrīz vai grēks neskatīties, kas pasaulē notiek.
Bet jocīgi gan: ar tām astoņām acīm zirneklis pasauli redzēja četrreiz ļaunāku nekā citi, kas ar divām acīm vien skatījās. Tāpēc zirneklis sevi turēja četrreiz gudrāku par citiem un ļoti ar to lepojās. Un lielāka
prieka viņam nebija kā stāstīt, ko šis ļaunu vai sliktu pasaulē redzējis.
Izklaiņājies šur un tur, zirneklis nonāca kādā mājā, kur dzīvoja saimnieks, saimniece un ganu zēns — bārenītis. Zemīte bija neliela, to saimnieks ar saimnieci paši apkopa, bārenītis ganīja nedaudzos lopiņus, kas saimniekiem bija, ganos līdzi viņam gāja sunītis un pa mājām incis-runcis ķēra peles. Tu jau saproti, ka tā nevarēja būt nekāda turīgā saimniecība.
Zirneklis skatījās un brīnījās ar visām astoņām acīm. Te nu gan nebija nekādas kārtības! Kā tie saimnieki domāja bagāti kļūt, tik aplam dzīvojot?
Ganu zēnam — bārenītim — viņi deva ganos līdzi maizi ar sviestu kā nezin kādam saimnieka dēlam un vēl sunīša tiesu piemeta klāt.
Zirneklis bija pasauli redzējis un zināja, ka bārenim pienākas vairāk pēriena nekā maizes un suni klājas speršus no istabas izspert, nevis nolikt viņam vakarā pie plīts putras bļodiņu.
Zirneklis sacīja saimniekam, ka tā šie pie turības netikšot, bet saimnieks tikai pasmējās. Bārenītis esot labs gans un sunītis krietns palīgs, viņi savu maizīti godam nopelnot.
— Tev divas acis, man astoņas, — zirneklis sacīja. — Es gaišāk redzu, ko šie nopelna.
— Būtu nu mušas ķēris, ne tukšu runājis, — saimnieks atteica un gāja pats savos darbos.
Bet zirneklis neķēra vis mušas, zirneklis tecēja uz ganiem, ar savām astoņām acīm nolūkot, kādas blēņas ganiņš ar sunīti dara, lai pasūdzētu saimniekam.
Zirneklis augu rītu skatījās ar visām astoņām acīm, bet neko peļamu neieraudzīja. Kad govis manījās labībā, ganiņš ar sunīti allaž bija pirmie priekšā un nelaida, kad govis, tukšu gabalu nograuzušas, gūlās uz gremošanu, ganiņš ar sunīti padzina viņas tālāk, kuplā zālē, un govis ēda atkal. Zirneklis jau vairs necerēja viņus nekādā nedarbā pieķert un gluži sapīka.