PAR MELNO ZIRGU DEBESīS
Tajos sensenajos laikos, kad dieviņam ar eža gudro padomu bija izdevies dabūt zemei pāri košo, zilo debesu bļodu un zeme bija saraukusies skaistos kalnos un lejās, dieviņš nevarēja nociesties uz mākoņa un vairāk pa zemi vien staigāja, priecādamies, cik glīti viņam viss izdevies.
Bet ne jau prieka pēc vien viņš staigāja pa zemi. Dzīvās radības — cilvēki, zvēri un putni — vēl nemaz skaidri nezināja, ko kurais drīkst darīt. Visiem vajadzēja padoma.
Ņemsim par piemēru kaut vai vilku. Vilkam vēders allaž rūca no bada. Vilks kāroja nogāzt kādu zirgu. Tad gan viņš reiz kārtīgi pieēstos! Bet vilks nezināja, vai viņš maz drīkst zirgu ēst. Vajadzēja noskaidrot. Vilks nu skrēja dieviņu meklēt, kamēr satika arī un noprasīja, kā tur īsti būs ar zirga ēšanu.
Dieviņš no sākuma negribēja vis ļaut. Zirgs viņam
bija tik koši izdevies, ka dieviņš ļoti lepojās ar savu skaisto darbu. Bet vilks sacīja, ka tad nevajadzējis radīt viņu ar tik rūcošu badu vēderā. Viņš pats labprāt pārtiktu no puķīšu ostīšanas vien, bet vēders ne, tas rūcot un rūcot. Ko lai viņš, nabaga vilks, iesākot?
Tā jau nu bija gan. Ja reiz vilks radīts ar tik rūcošu badu vēderā, tad neko vairs nevarēja darīt.
Dieviņš smagi nopūtās un atļāva vilkam ēst zirgus, bet tikai tos, kas ganībās. Arklā, ratos vai ragavās iejūgtu zirgu dieviņš pieteica neaiztikt. Citādi būšot slikti! Tad viņš vilkam gan rādīšot!
Vilks nu gluži priecīgs skrēja zirgu meklēt. Un skat, pa gabalu kalniņā ganījās zirgs. Vilks loba uz kalniņu, bet ceļā odu bars. Griezās un sīca — tā bēdīgi, bēdīgi, žēli, žēli.
— Kurp skriedams, vilciņ? — odi prasīja.
— Zirgu ēst! — vilks atsaucās un skrēja tālāk.
— Sstājiess! Sstājiess! — odi sīca.
— Kas ir? — vilks dusmīgi norūca, bet apstājās arī. Ko zi', odiem kāda nopietna vajadzība?
— Neej, neej zzzirgu ēssst! — odi cits pār citu spin- dzēja. — Zzzirgu tu nemūžžžam nepieveiksssi!
— Kas tur ko nepieveikt? — vilks brīnījās.
— Vai, vilciņ! Mēsss jau gājām zzzirgu ēssst! Vessselsss miljonsss odu! Zzzemē gan nogāzzzām, bet kur nu ir tasss miljonsss odu? Beigti un pagalam! Redzi, cik mēsss pāri palikuššši? Sssaujā var sssagrābt! Un tu domā viensss patsss viņu pieveikt?
Vilks paskatījās — patiesi, tik vien odu palicis, ka saujā varētu sagrābt, un tie paši tādi saņurcīti — citam kāja nost, citam snuķis samežģīts.
Vilks nobijās un aizskrēja uz mežu, sīkāku medījumu pameklēt.
Pagāja kāds laiciņš, un vilkam vēders rūca tik nikni, ka odu padoms aizmirsās. Skrēja atkal zirgu meklēt. Un ieraudzīja ganībās ķēvi ar kumeļu.
«Ķēvi es varbūt neveikšu, bet kumeļu jau nu gan veikšu,» vilks nodomāja un skrēja klāt.
— Ko tu no mana kumeļa gribi? — ķēve prasīja.
— Ēdīšu nost, — vilks atbildēja. — Dieviņš man atļāva ēst zirgus.
— Kumeļus arī atļāva?
Par kumeļiem vilks nebija apvaicājies.
— Dieviņa likums par kumeļiem man labās kājas pakavā ierakstīts, — ķēve teica. — Ej izlasi!
Vilks grasījās lūkot priekšējo kāju, bet ķēve teica — nē, pakaļējā pakavā esot rakstīts. Vilks gāja pie pakaļējā pakava.
Ķēve piesacīja, lai viņš apsēstoties, likums esot rakstīts sīkiem burtiem, tik lēti vis nesalasīšot.
Vilks apsēdās, ķēve cēla kāju un kā šķīla vilkam ar pakavu — vilks aizgāja pa gaisu tenteru tenteriem. Vai, to spērienu! Kamēr vilks atjēdzās, ķēve ar kumeļu jau bija mājās aizskrējuši.
Vilks nu nosprieda, ka pie zirgiem vairs neķersies. Un sadusmojās uz dieviņu — kāpēc vajadzēja atļaut to, ko nemaz nevar izdarīt?
Bet ar laiku labi un prātīgi nodomi pat cilvēkam aizmirstas, kur nu vēl vilkam ar rūcošu badu vēderā.
Tumšā, tumšā naktī vilks uzskrēja taisni virsū ratos iejūgtam zirgam. Un noprata, ka iejūgts zirgs vis neko paspārdīties nevarēs. Dieviņš gan bija noliedzis iejūgtu zirgu ēst, bet ko šis tik tumšā naktī saredzēs? Zirgs turklāt bija melns. Līdz rīta gaismai vilks to zirgu nokoptu, un lai tad dieviņš pierāda, kurš bijis vainīgs.
Tā vilks nodomāja un klupa zirgam skaustā. Bet — ak vai! — dieviņš tobrīd sēdēja uz mākoņa un redzēja gan, ko vilks dara, jo dieviņam acis kā pūcei vai kaķim, viņš arī tumsā redz. Dieviņš pastiepa garu, garu roku un rāva zirgu ar visiem ratiem un vilku debesīs.
Brīdi vilks domāja — kas labāk? Krist zemē un sasisties vai dabūt no dieviņa pērienu? Labāk tad
krist — kas zina, cik stipri dieviņš kaujas, ja var uzraut debesīs zirgu ar visiem ratiem!
Vilks laida zobus vaļā un krita. Sasitās briesmīgi — no tās reizes uz visiem laikiem vilkam stīva mugura.
Bet zirgs ar ratiem palika debesīs. Tos ratus vari pats vakarā apskatīt, ja tieši debesis nav nomākušās. No rāviena rati gan sašķiebušies, tāpēc tos sauc par Greizajiem Ratiem. Tikai zirgu nevar redzēt, jo zirgs, kā tu atceries, bija melns. Melno zirgu nakts tumšumā tagad redz vienīgi pūces un kaķi.
Un, ja naktī tu dzirdi kaucam vilku, tad zini — viņš skatās uz Greizajiem Ratiem, gaužas par savu stīvo muguru un brēc uz dieviņu par netaisniem likumiem.
KO STĀRĶIS PĻAVā DARA
Nez kā tas dieviņam gadījās, kā ne, bet, pie savas mālu kastes sēdēdams, viņš bija salipinājis par daudz čūsku un varžu. Varbūt bija par kaut ko citu aizdomājies vai, gluži otrādi, nepadomājis līdz galam. Tu jau zini, ka viņš bija diezgan aizmāršīgs, debesis iztaisīja par mazām, zemi par lielu un bez gudrā ezīša padoma nemaz nebūtu sadabūjis zemi ar debesīm kopā.