Bet re — ganiņš nosēdās uz akmens brokasti ēst, un sunītis nometās blakus. Ēda ganiņš, deva sunītim, bet uz akmens palika drupačas. Vai tā nebija maizītes nelietīga izniekošana?
Zirneklis nu skrēja mājās pie saimnieka. Toreiz viņš vēl nebija vidū tievs kā tagad, bet viscaur apaļš. Skrēja ripeņu ripeņiem, pūzdams un tusnīdams, tak taisnības labad spēkus nežēloja — kājas vien zibēja.
—- Ņem nu, saimniek, vicu un nāc līdzi uz ganiem. Es tev parādīšu, kā tavu labo sirdi ciena!
Saimnieks pasmējās, nolauza zirneklim par patikšanu kārkla vicu un gāja arī.
— Nobrauki lapas, lai labāk pievelk, — zirneklis pamācīja.
Saimnieks nobraucīja lapas — vai viņam grūti?
Zirneklis aizveda saimnieku pie akmens un rādīja maizes drupačas.
— Tik vien tās nelaimes? — saimnieks prasīja.
— Galda ganiņam te laukā nav, un sunītim ēdot / allaž drupačas birušas. Es tev rādīšu, kā ganiņu apmelot!
Un saimnieks šāva zirneklim ar vicu — vienu reizi krustām, otru šķērsām. Tā zirneklis dabūja krustu uz dibena, bet viscauri apaļš vēl palika.
Zirneklim nu vajadzētu vainot pašam sevi, ka tā iznācis, bet savas vainas zirneklis ne ar astoņām acīm nemācēja saskatīt. Zirneklis vainoja ganiņu un noņēmās viņam sariebt, lai tur vai kas.
Trīs dienas zirneklis domāja, kamēr izdomāja, kā sariebt ganiņam.
Zirneklis aizgāja uz ganībām un nolūkoja govju dangā plakanu zemes kukurzni, kas pa gabalu izskatījās pēc maizes rieciena. Nu viņš pa ganiem vien dzīvoja, un, cik drupaču ganiņam un sunītim, brokastu vai launagu ēdot, uz akmens palika, tik zirneklis salasīja, stiepa uz govju dangu un lipināja uz plakanā kukuržņa.
Cik ilgi viņš tā strādāja — nemāku pateikt, bet
galu galā plakanais kukurznis patiesi izskatījās pēc dubļos nosviestas maizes rikas.
Nu zirneklis joza pie saimnieka. Ripeņu ripeņiem, elsdams pūzdams, ko kājas nesa.
— Ņem nu, saimniek, pašu šmaugāko pātagu un nāc līdzi uz ganībām, — zirneklis teica. — Nu maizi veselām šķēlēm pa dubļiem mētā. Ne jau pirmo reizi to redzu, bet baidījos tevi sadusmot. Tak sirds netur skatīties tik nelietīgus darbus!
Saimnieks paņēma arī visšmaugāko pātagu un gāja, jo lai nu ko, bet maizes riecienu dubļos mest — tādu grēka darbu pieļaut nevienam nevarēja.
Zirneklis aizveda saimnieku uz govju dangu.
Saimnieks paskatījās — zirneklim taisnība. Dubļos gulēja biezs maizes rieciens.
Saimnieks liecās maizīti pacelt, jo zemē nokritušu maizi klājas uzcelt un pabučot, lai svētība neaiziet, bet, kā cēla, drupačas nobira — un saimniekam rokā palika zemes kukurznis.
Nu saimnieks saprata zirnekļa blēdību un šāva viņam ar savu visšmaugāko pātagu tā, ka gandrīz pārcirta zirnekli uz pusēm — palika zirneklim vienā galā bumbulis ar astoņām acīm, otrā galā bumbulis ar krustu no agrākā pēriena.
Klunkuru klunkuriem, pusē dzīvs zirneklis vilkās projām. Apkārt viņam griezās mušas, tās gavilēja: — Ložžņa! Ložžņa! — Odi sīca: — Ssspiegs! Ssspiegs! — Sīki mazi dunduri dundurēja: — Pērts! Pērts! Pērts!
Zirneklis, kā jau tu zini, savu vainu ne ar astoņām acīm neredzēja un nozvērējās briesmīgi atriebties mušām, odiem un citiem kukaiņiem. Un par saimnieka darīšanām vairs galvu nelauzīt — lai izput, ja pats muļķis.
Zirneklis nu ķērās pie tīklu aušanas un ar laiku iemācījās noaust tik smalkus, ka nedod dieniņ mušai vai citam kukainītim tur ieskriet — tad vairs glābiņa
nekāda. Un skaisti ari tie tīkli ir — paskaties vien rudens rītā, kad zirneklis pļavu pieaudis un visi tīkli rasā vizuļo. Acis žilbst no greznuma.
Pats zirneklis arī noprata, ka tā ir labāk, un citu darīšanās vairs nejaucās. Lai viņa astoņas acis redzētu ko redzēdamas, viņš neskraida apkārt nosūdzēt, bet auž tīklus. Un dzīvo labi — lai arī vidū gandrīz pušu pārcirsts un krusts uz dibena.
AUNS, VILKS UN TRĪS MAZAS MEITIŅAS
Reiz vienam saimniekam bija liels, vecs auns vai — citiem vārdiem — buks. Dažuviet aunus sauc par bukiem. Saimniekam bija arī aitas, bet aitas paliek aitas, par tām mēs īpaši nerunāsim.
Vēl saimniekam bija trīs mazas meitiņas, un vairāk par visu, kas mājās bija, meitiņas mīļoja veco aunu. Nāca auns no ganiem, meitiņas pretī dziedādamas:
Trīs mazas meitiņas Veda buku dancot. Viena tura ragu, Otra raga galu. Trešā kāpa mugurā, Lai tik labi danco!
Un ja vēl būtu dziedājušas vien! Bet nē. Veda pa īstam. Viena ņēma ragu, otra raga galu, trešā kāpa mugurā, un aunam vajadzēja dancot.
Nopurināt mazās meitiņas nost vai pat iebuksnīt viņas ar ragiem aunam būtu vieglāk par vieglu. Bet viņam bija laba sirds. Viņš dancoja meitiņām par prieku, cik vien vecās kājas turēja. Ne reizi auns iedabūja dienasvidu pagulēt, lai kā ganos noguris.
Tu laikam domā, ka ganos nevar nogurt, ka tik /ien aunam tur bēdu kā zaļu zālīti plūkt un saulītē
sildīties? Ai, nē! No malas citu dzīve allaž izskatās viegla.
Aunam ganos vajadzēja būt ļoti modram un visu laiku ausīties, vai viņa saimei nedraud kādas briesmas. Viņš taču bija atbildīgs par savām aitām! Gans varēja aizdomāties vai sablēņoties — kas tad ganu puikas nepazina! Suns varēja iesnausties — cik sunim tā pratina! Bet auns bija vecs un daudz ko dzīvē pieredzējis, viņš zināja, ka uz citiem paļauties nav droši.
Tāpēc auns ganos mazāk ēda, vairāk skatījās un klausījās. Ja kāds troksnītis aunam likās aizdomīgs, viņš pacēla galvu un piesita kāju: bric! Aitas tad arī pacēla galvu un piesita kājas: bric! bric! Kas tur ir?
Ja nekas — ganījās tālāk. Parasti jau nekas, bet kā to varēja zināt? Auns bija gluži nosirmojis no rūpēm un uztraukumiem. Un, cik noguris viņš nāca no ganiem, to tu tagad saproti.
Trīs mazās meitiņas gan nesaprata. Viņas dancināja aunu uz nebēdu. Kā aunu ieraudzīja, tā viena ņēma ragu, otra raga galu, trešā kāpa mugurā, lai tik labi danco! Aitas gulēja kūtī diendusu, aitām nekas, bet vecajam aunam par viņa labo sirdi — nedod dieniņ!