Un tā nu gadījās, ka auns neizturēja. Nopurināja trīs mazās meitiņas nost — ļoti uzmanīgi, protams, lai meitiņas nesasitas, jo aunam, kā tu zini, bija laba sirds, — un aizbēga no sētsvidus, kur meitiņas viņu dancināja. Katram taču gribas kādu brīdi pabūt arī vienam un atpūsties.
Ganu ceļš aunam bija apnicis, viņš izbēga no sētas pa otru, to, kas veda uz mežu. Kalnā, lejā, gar krūmiem, gar laukiem — skaisti gan! Auns gāja un priecājās. Ja krūmos uzspurdza irbe vai zaķis pačabinājās, auns piesita kāju: bric! Kas tur ir? — bet tūlīt attapās, ka viņš iet viens, bez aitām. Kāda jēga vienam bricināt?
Auns uzkāpa kalniņā un tagad jau varēja redzēt
mežu pavisam tuvu. Tikai no meža — vai dieniņ, vai! — izskrēja vilks un taisni aunam klāt!
Auns gan piesita kāju: bric! — bet uzreiz redzēja, ka glābiņa nav. Vilks bija jauns un izsalcis, iekritušu vēderu, garām kājām •— kur nu vecam bukam no tāda aizbēgt?
— Auniņ, auniņ, es tevi ēdīšu! — vilks teica.
— Kas tu tāds esi, ka drīksti mani ēst? — auns jautāja.
— Vilks!
— Ja vilks, tad neko darīt. Ed vien, — auns sacīja. — Es tikai skatos, ka tu tāds jauniņš. Vai maz mācēsi vecu buku apēst?
— Kas tur ko nemācēt? — vilks brīnījās.
— Vecs buks nav nekāds jērelis, — auns teica. — Vecam bukam tik sīksta āda, ka ne pārkost. Vecu buku vajag aprīt veselu.
— Kā tad to var? — vilks neticēja.
— Ar mācēšanu var visu. Es uzkāpšu kalniņā, tu stāvēsi lejā un atpletīsi rīkli platu, platu. Es no kalniņa ieskriešos un taisni tev rīklē. Būs abiem labi.
— Bet vai tu nebēgsi? — vilks prasīja.
— Padomā ar prātu! — auns teica. — Kur es, vecs buks, varu aizbēgt? Tu mani panāksi vienā stiepienā!
Vilks padomāja ar prātu. Jā, pareizi vien auns runājis.
Vilks nostājās lejā, auns uzkāpa kalniņā. Vilks atpleta rīkli platu, platu, auns labi ieskrējās un kā blieza vilkam ar saviem lielajiem ragiem — vilks apmeta gaisā trīs kūleņus un nokrita zemē bez elpas.
Auns nu bēga, ko kājas nesa — un taisni brīnums, cik ātri nesa! — pa kalniem, pa lejām, gar krūmiem, gar laukiem, kamēr sētā iekšā.
Un pēc brīža tur jau skanēt skanēja:
Trīs mazas meitiņas
Veda buku dancot.
Viena tura ragu,
Otra raga galu. Trešā kāpa mugurā, Lai tik labi danco!
Un buks, laimīgi izglābies, dancoja tā, ka mazās teitiņas gavilēja vien.
Vilks pa to laiku atžirga, cēlās, bet nevarēja lāgā iecelties — tik pamatīgi auns viņam bija iebliezis ar iviem lielajiem ragiem.
«Re, cik grūti kājās tikt ar veselu aunu vēderā,» ilks nodomāja. «Kā nu Vēl uz mežu aizkļūšu?» Bet jocīgi gan: ar visu grūtumu vilkam gribējās ?t! Vilks pataustīja sānus — vēders tukšs, kā bijis, Luži pie ribām pielipis. Kā tad tā?
— Būs cauri izskrējis. Pārlieku ātri brāzās no kal- iņa. Un vēl lielījās mani mācīt, kā veci buki ēdami, udrinieks atradies! Tagad droši vien pašam kauns. Vilks nopriecājās, cik ļoti tagad bukam kauns, un zgāja uz mežu atpakaļ.
Tā nu abiem bija labi — aunam un vilkam.
RUNCIS UN PELĪTE
Tu jau zini, ka pelīte ne no viena tā nebaidās kā no iķa. Briesmīgāka ienaidnieka viņai nav. Ne soli pelīte ;var paspert bez bailēm un piesargāšanās — ka tikai Lķis nenoķer! Ne alā viņai nav miera — ja nu kaķis )gūlies pie alas un gaida, kad pelīte nāks laukā? ai tad kaķis nezināms — stundām ilgi viņš var tupēt e alas, ne ūsu nepakustinādams, it kā viņa tur nemaz ibūtu, bet, tiklīdz pelīte parādās, — caps! Un tu droši vien domā, ka tā bijis vienmēr? Nav ;sa.
Senos, senos laikos runcis un pelīte dzīvoja vienā
ājā un viņiem bija kopīga saimniecība.
Runcis, liels un stiprs būdams, sargāja māju un
pelīti, lai viņai kāds pāri nenodara, un gāja medībās. Vīru darbi bija runča ziņā.
Pelīte, maza un mudīga, aptecēja mājas soli. Pelīte bija laba saimniece — māja allaž spodra, ēdiens gards un laikā gatavs, runcis aprūpēts uz to labāko. Prieks redzēt, kā sadzīvoja runcis un pelīte!
Reiz vasarā, kad visa papilnam, pelīte sacīja: — Klau, runci, tagad ir vasara un visa papilnam, bet ziemu tā nebūs. Ja laikus nesarūpēsim aizdaru, kas zina, kā iztiksim. Es sakrāšu taukus un nolikšu pagrabā, lai ziemā ir ko paņemties.
— Prātīgi darīsi, pelīt! — runcis piekrita.
Pelīte sameklēja pieliekamā kambarī brangu podiņu un sāka krāt taukus. Un, kā jau vasarā, kad visa papilnam, podiņš piekrājās itin drīz. Abi ar runci viņi aiznesa tauku podiņu uz pagrabu un nolika vistālākajā un vistumšākajā kaktā.
Podiņš nu stāvēja pagrabā, runcis un pelīte dzīvoja tālāk, bija vasara un visa papilnam, bet re — runcim sāka gribēties tauku. Tieši to tauku, ko pelīte ziemai satecinājusi, un nekā cita! Lai runcis ietu kur iedams, lai darītu ko darīdams, prātā viņam bija tikai brangais tauku podiņš pagraba vistālākajā un vistumšākajā kaktā. Ja viņš tos taukus nedabūs tūlīt, tad gals klāt.
Bet kā lai izmelojas pelītei un tiek pagrabā pie taukiem? Pagrabs viņiem nebija zem mājas, bet kā daždien laukos — aiz dārza. Tāds apaļīgs pauguriņš, ar velēnām aplikts un puķītēm noaudzis. Runcis varētu sacīt, ka iet medībās, — taču kad viņš bez medījuma pārnācis? Tik labam medniekam lai nebūtu palaimējies? Tas būtu zem runča goda.
Runcis domāja, domāja, kamēr izdomāja un sacīja pelītei: — Dzi, pelīt, es satiku vienu pazīstamu kaķe- nīti. Viņai bērniņš piedzimis. Sauc mani raudzībās.
— Tad nu gan kaķenītei prieki! — Pelīte sasita ķepiņas.
— Nez, iet vai neiet? — runcis prātoja.
— Ej, ej, runci! Apraugi kaķenītes bērniņu. Proties 'odu.