Un runcis gāja. Tikai viņš negāja vis raudzībās, viņš elīda pagraba vistālākajā un tumšākajā kaktā pie auku podiņa un ēda, ka ūsas vien kustēja. Ai, cik ;ardus taukus pelīte bija satecinājusi!
Pārnāca runcis mājās, pelīte prasīja: — Kāds tad lija kaķenītei tas bērniņš?
— Jauks bērniņš. Balts ar melnām ķepiņām.
— Un kā jūs bērniņu nosaucāt?
— Aiztukšīts! — runcis norūca un likās uz auss. Pelīte gan nobrīnījās, kas tam kaķa bērnam par
jcīgu vārdu, bet neko neteica. Lai jau katrs dara, kā rib.
Pagāja nedēļa, pagāja divas. Joprojām bija vasara un isa papilnam, bet runcim atkal gribējās tauku. Tā ribējās, ka nekur dēties!
Runcis cietās, cietās, kamēr sacīja pelītei: — Kas par •aku, tas par traku! Atkal mani raudzībās aicina! u gan neiešu. Cik bieži var?
— Vai, runci, tā nebūs glīti, — pelīte teica. — Aizvien, apraugi bērniņu!
Runcis, blēdis, gāja, tikai viņa raudzības zināmas: išā tālākā un tumšākā kaktā pie tauku poda. Pielocīja Inu vēderu un nāca istabā.
— Kāds tad bija kaķenītei tas bērniņš? — pelīte PRasīja.
— Melns ar baltām ķepiņām.
— Tad nu gan kaķenītei prieki, — pelīte sacīja. Un kādu vārdu bērniņam devāt?
— Pustukšīts, — runcis norūca un likās uz mūriņa ilēt.
Pelīte gan nobrīnījās, kas tam kaķa bērnam par motu vārdu, bet neko neteica.
Pagāja nedēļa, pagāja divas, pagāja trīs — un run- n gribējās tauku. Tā gribējās, ka vai gals klāt. incis mīņājās, runcis knosījās, runcis šķendējās . . .
Pelīte prasīja: — Ko tu tāds sapīcis?
— Galīgi vairs nav glābiņa, — runcis ņurdēja.
— Raudzībās un raudzībās! Es šīm nolīgts esmu, vai? 3ērniņš-piedzimis, ko domājies! Neiešu!
— Vai, runci, neesi nu tik slinks, — sacīja pelīte.
— Atradis grūtumu — ciemos aiziet!
— Ja tu gribi mani no mājas izdabūt, tad tā arī >asaki! — Runcis aizcirta durvis un gāja raudzībās: aisni uz pagrabu pie tauku poda.
Šoreiz runcis attapās tikai tad, kad bija izēdis podu tavisam tukšu. Runcis saprata gan, ka nu vairs labi iebūs, bet kas darīts — padarīts. Tur neko nevarēja īdzēt. Runcis izslaucīja podu ar ķepu, nolaizīja ķepu, olaizīja ūsas un gāja atpakaļ uz istabu.
Pelīte priecīga, ka runcis nepārnāca tik dusmīgs, kā izgājis, pajautāja: — Kāds tad bija kaķenītei tas ērniņš?
— Cīberains, kuplu asti, — runcis atrūca, tā pieēdies, ka ne lāgā parunāt.
— Tad nu gan skaists, — pelīte sacīja. — Un kas ērniņam vārdā?
— Iztukšīts.
Savam bērnam pelīte tādu vārdu neparko neliktu, et kas viņai daļas. Kaķiem kaķu darīšana. Pagāja vasara, pienāca rudens — arī bagāts laiks, ad visa papilnam. Bet pagāja rudens, pienāca ziema, u vairs runcim ar pelīti tik labi neklājās. Ziema gadījās dziļa un barga. Lai cik labs mednieks run- s — arī viņš bieži pārnāca tukšā. Pelītei aptrūkās aiz- ira, ko putrai pielikt, un viņa sacīja runcim: — Iesim i uz pagrabu pēc tauku podiņa.
— Iesim, — runcis atbildēja tik nevainīgi, itin kā 3 neko nezinātu.
Abi gāja uz pagraba vistumšāko, vistālāko kaktu :c podiņa. Pelītei jau tūlīt likās jocīgi, ka podiņš irlieku viegls — projām nesot, abi ar runci tik tikko zstīvēja.
Iznesa podiņu gaismā, pelīte paskatījās — vai manu, vai! — podiņš tukšs un vēl ar ķepu izslaucīts, ka spīd vien!
Nu pelīte saprata, kādās raudzībās runcis gājis un kas tie par ērmotiem bērnu vārdiem: Aiztukšīts, Pustukšīts, Iztukšīts!
Pelīte raudāja, pelīte brēca pilnā kaklā, kāds rīma tas runcis! Kāds bezkauņa tas runcis! Kāds melis un nelietis!
Tā brēca, ka visos kaimiņos varēja dzirdēt.
Runcim negribējās vis, lai kaimiņos arī zinātu, kāds viņš melis un nelietis. Allaž bijis visu godāts un kārtīgs runcis, bet nu uzreiz nelietis! To tikai nē!
Runcis metās pelītei virsū: grābt un aprīt, lai neizkliedz runča kaunu visai pasaulei! Pa mata tiesu no nāves pelīte pamanījās izsprukt, bet, ja reiz izsprukusi, tad vairs tik lēti nebija noķerama. Runcis ķepas vien noplātīja.
Mājās pelīte vairs neatgriezās. Saimniecība bez pelītes paputēja. Ne vairs runcis bija aprūpēts, ne ēdiens galdā, ne istabiņa spodra. Arī kaimiņi runcim vairs nekādu godu un cieņu neizrādīja. Runcis staigāja pikts un pinkains. Aiztukšītu —pustukšītu — iztukšītu viņš sen bija aizmirsis. Viņam likās, ka pelīte vien vainīga pie viņa sliktās dzīvošanas, un viņš meklēja pelīti pa malu malām: aprīt to tenku vāceli, lai miers!
Runcis pelīti nenoķēra, bet naids palika. Runča bērni vajā pelītes bērnus, pelītes bērni bēg no runča bērniem, un viss viena iztukšīta tauku podiņa dēļ.
DIVI BRĀLĪŠI, DIVI EZĪŠI
Divi brālīši, divi ezīši, dzīvoja dārza galā zem maij- rožu krūma. Dārzs bija vecs un mājas pamestas, nekādi suņi vai kaķi apkārt neskraidīja, visi kaimiņi klusi
un pieklājīgi. Dzīve būtu jaukāka par jauku, ja pašai visjaukākajai dzīvei allaž nebūtu kāds nejaukums klāt. Un tas nejaukums bija zaķis Letauris.
Nu tu brīnīsies un teiksi, ka zaķis ir mīļš, pūkains ausainītis un nekādi nevar būt nejauks. Vai, kā var! Klausies vien tālāk.
Brālīši ezīši bija tik līdzīgi, ka neviens nevarēja atšķirt, kurš no viņiem ir Pukucis, vecākais brālis, un kurš ir Šņukucis, jaunākais brālis.
Satiek krupis Pukuci un saka: — Labrīt, Sņukuci!
— Labrīt, krupīt! Es esmu Pukucis!
— Vai, piedod, Sņukucīt! Atkal sajaucu. Man likās, ka tu esi Pukucis.
Pabāž kurmis galvu no rakuma, ierauga Sņukuci.