— Sveiks, Pukuci! Kā iet pa dzīvi?
— Sveiks, kurmi. Es esmu Šņukucis.
— Atvaino, Pukucīt! Atkal pārskatījos. Man likās, ka tu esi Šņukucis.
Un tā visu laiku, no dienas dienā. Satiec ko satik- dams, visi sauc Sņukuci par Pukuci un Pukuci par Sņukuci.
Brālīši ezīši saprata, ka tas nav no ļauna prāta, un pierada. Ko tad kaimiņi galu galā varēja darīt, ka brālīši ezīši tik līdzīgi?
Kad nu Pukuci kāds nosauca par Sņukuci, viņš vairs nesāka skaidrot, ka ir Pukucis, bet atņēma labdienu un laipni parunājās, it kā patiešām būtu Šņukucis.
Kad Sņukuci nosauca par Pukuci, viņš netiepās, ka ir Šņukucis, mīļi apsveicinājās un pavaicāja, kā labi kaimiņam iet.
Un dzīve būtu jaukāka par jauku, ja pašai jaukākai dzīvei nebūtu kāds nejaukums klāt. Proti — zaķis Letauris, nekauņa un lielībnieks.
Liekas, lai nu kam, bet zaķim nebūtu ko lielīties. Jau no apses iešalkšanās vai zara aizbrīkšķēšanās zaķis laida vaļā tādas ļekas, ka vējš vien gar ausīm svilpoja. Kur nu vēl no suņa, lapsas vai cilvēka! Zaķis dzīvoja
vienās šausmās, vienās bailēs, bet klausies un brīnies — ja zaķis satika kādu, no kura nebaidījās, tad viņa bezkaunībai un lielībai nebija ne gala, ne malas.
Un no ežiem zaķis nebaidījās. Eži zaķus nekad neaiztika, tāpēc Letauris ežus neturēja nekādā vērtē un vienīgais no visiem kaimiņiem nebija pat pamanījis, ka zem maijrožu krūma dzīvo divi brālīši, divi ezīši, — Sņukucis un Pukucis. Zaķis domāja, ka tur dzīvo viens pats ezis, un visādi par to ezi ņirgājās.
Satiek Sņukuci: — Pē, kas tev par neglītām adatām! Kā tev nav kauna tādam pa pasauli staigāt?
Sņukucis pārnāk mājās raudādams:
— Letauris teica, ka man neglītas adatas. Ar tādām esot kauns pa pasauli staigāt. Ko nu lai es daru?
— Neraudi, brālīt, — Pukucis mierināja. — Tev ir tikpat glītas adatas kā man. Paskaties uz manām adatām! Mēs taču esam pavisam vienādi!
Sņukucis paskatījās uz Pukuča adatām: jā, ļoti glītas un pieklājīgas eža adatas. Sņukucis noslaucīja asaras un bija atkal priecīgs.
Satiek Letauris Pukuci: — Ei tu, cūkas šņukur! Kā tev nav kauna ar tādu degunu pa pasauli staigāt! Un vēl rukšķi kā cūka!
Pukucis pārnāk mājās raudādams:
— Letauris nosauca mani par cūkas šņukuru! Un rukšķot es kā cūka! Tādam esot kauns pa pasauli staigāt! Ko nu lai es daru?
— Neraudi, brālīt! — Sņukucis mierināja. — Tev ir tikpat glīts eža deguns kā man. Paskaties vien uz manu degunu, mēs taču esam pavisam vienādi. Un paklausies, kā es pukšķinu! Ļoti pieklājīgi — kā visi eži.
Pukucis paskatījās uz Sņukuča degunu: glīts eža deguns. Paklausījās, kā Sņukucis pukšķina — ļoti pieklājīgi.
Pukucis noslaucīja asaras un bija atkal priecīgs. Bet — ak vai! — līdz nākamai reizei.
It īpaši zaķis Letauris ņirgājās par brālīšu ezīšu īsajām kājiņām un, cik reižu satika Pukuci vai Sņukuci, tik aicināja skrieties.
Un tad ne Pukucis varēja mierināt Sņukuci, ne Sņukucis varēja mierināt Pukuci. Skriešanā brālīši ezīši ar Letauri mēroties nekādi nevarēja. Viņi noskrēja labi ja kurmi vai krupi.
Bet tad nu reiz lejas pļavā cilvēki izraka grāvi — garu jo garu, gludu jo gludu. Grāvis vēl bija pavisam sauss, jo tovasar neko īpaši nelija.
Un brālītim Pukucim ienāca prātā laba doma.
Kad zaķis Letauris, kur bijis, kur ne, atkal sāka apsaukāt Pukuci par steberkāji un vedināt uz skriešanos, Pukucis atbildēja: — Labi, Letaurīt, skriesimies arī. Tagad, pa dienas karstumu, gan ne, bet rīt no rīta agri, kamēr vēss. Skriesimies pa jauno grāvi — tu pa augšu, es pa apakšu. Tikai atceries, ka tu mani aicināji, ne es tevi. Lai tev pēcāk nav jānožēlo.
Ja zaķim Letaurim lūpa jau sen nebūtu pušu, tad nu gan pārplīstu — tik briesmīgi zaķis smējās.
Pukucis nelikās ne zinis par zaķa smiešanos.
— Rīt no rīta es tevi gaidu grāvja galā, — viņš noteica un tecēja mājās pie Sņukuča.
— Klau, brāl! Rīt mēs ejam skrieties ar Letauri! Apnikusi tā zākāšanās.
— Tu esi traks! — Sņukucis teica. — Kā tad mēs
varam zaķi noskriet! Tad jau par mums visi smiesies,
ne zaķis vien.
— Zaķim garas kājas, bet īss padoms, — Pukucis atbildēja. — Rīt no rīta es nostāšos grāvja vienā galā, tu otrā. Viņš jau savā lielībā nemaz nav pamanījis, ka mēs esam divi. Es noskaitīšu līdz trīs, Letauris skries kā vēja plēsts, aizskries galā — bet tur ezis jau priekšā un prasa, kur šis tik ilgi bijis. Skries atpakaļ — atkal ezis jau priekšā. Ko tu par to saki?
Ko Sņukucis varēja sacīt? Prātīga doma. Vecākais brālis ir un paliek vecākais brālis.
Otrā rītā vēl pirms gaismas divi brālīši, divi ezīši, nostājās katrs savā grāvja galā un gaidīja zaķi.
Ap saules lēktu zaķis bija klāt, itin pikts par auksto rīta rasu, un, ne labrītu nepadevis, teica:
— Nu tad žiglāk! Es te neiešu katra steberkājas dēļ saldēties.
— Labi. Es skaitu līdz trīs.
Pukucis skaitīja: — Viens, divi, trīs! — un zaķis aiz- brāza, ka vējš vien nosvilpa gar ausīm.
Grāvja galā Letauris sāka skatīties atpakaļ, vai ezis maz saredzams. Grāvis bija taisns un tukšs.
— Skrējējs atradies! — zaķis nosmējās.
— Ej nu ej, Letauri, — no lejas atskanēja balss. Zaķis tīri vai salēcās, jo šajā grāvja galā nebija ne aci pametis. Bet, re, tur tupēja ezis un teica: — Nu tad beidzot tu esi klāt! Es te pavisam nosalu. Zināju jau, ka nekāds lielais skrējējs no tevis nav, bet, ka stīvs palikšu, tevi gaidīdams, to gan nedomāju.
— Es laikam skriedams būšu cilpas metis, — Letauris sacīja. — Kad pierasts cilpas mest, grūti noskriet taisni. Būšu netīšām apskrējis visai pļavai apkārt. Skriesim vēl.
— Labi, — Sņukucis teica. — Tikai otrreiz gan nenosaldē mani pie nabaga.