Sņukucis nu skaitīja: — Viens, divi, trīs! — un Letauris skrēja, ka vai pēdas svila. Tagad viņš skatījās zem kājām, ka tikai no grāvja malas neaizcilpotu. Nobrāza galā — ka tevi kociņš! Ezis priekšā!
— Varbūt pietiks? — Pukucis prasīja. — Man sāk apnikt.
Ezis lai būtu zaķi noskrējis! Letauris vai apraudājās aiz dusmām.
— Vēl vienu reizīti! — viņš lūdzās. — Negals man ar tām cilpām! Nevaru un nevaru nemest!
— Bet tad pēdējo! Visu dienu tevis dēļ es te nenīkšu.
Pukucis skaitīja: — Viens, divi, trīs! — zaķis skrēja
tā, kā ne no vilka bēgdams neskrietu, bet velti.
Ezis kā priekšā, tā priekšā.
Letauris, pavisam aizelsies, nokrita grāvja galā, bet Sņukucis teica: — Zini, zaķi, eš tev kā draugam saku — dari ko darīdams, tikai skrieties gan ne ar vienu neej. Paskaties, kādas tev tās kājas — priekšā īsas, pakaļā garas. Vai tad ar tādām var paskriet?
Mājās, zem maijrozīšu krūma satikušies, brālīši ezīši krietni nosmējās par zaķi. Un no tās dienas viņiem bija miers.
Zaķis Letauris, jelkādu ezi pamanījis, meta lielu līkumu, bet, ja nepiesargājās un pagadījās tuvumā, tad Pukucim vai Sņukucim vajadzēja tikai uzsaukt: — Ei, zaķi, nāc skrieties! — un Letauris aizbēga, ka baltā ļipa vien nozibēja.
MAZS PĒCVĀRDS MĀMIŅĀM
— Tās jau ir mūsu pašu vecās pasakas un teikas, — jūs sacīsiet. — Kurš tad nezina, kā lapsa, lidot mācīdamās, asti atlauza, kā Alauksts ar Inesi sakāvēs, kā ezis pie adatu kažoka ticis? — Taisnība.
Tad kāpēc man vecās pasakas jāteic no jauna?
To sapratīs ikviens, kam dārgi īpašās tuvības brīži ar bērnu — priekšā lasīšana, kas ķēries pie mazam bērnam šķietami piemērotākās lasāmvielas, pie mūsiļ pašu dzīvnieku pasakām un teikām, un ieraudzījis, ka tās ir mazas, burvīgas anekdotes.
Nolasīt vienu tādu — un cauri? Bērnam tā būtu vilšanās. Viņam tuvības brīdi gribas paildzināt.
Lasīt vairākas pēc kārtas? Pārslēgties no anekdotes uz anekdoti viegli pieaugušam. Bērniņš to nespēj, viņam vajag situācijā iejusties. Bet teiku Gauja iztrenc lapsu cauri visai Vidzemei pusminūtē .. . Ko nu?
Tāpēc, apgrēkodamās pret principu, ka īsums ir ģenialitātes brālis, es teicu šīs mazās anekdotes bērna iejušanās garumā. Tā, kā esmu teikusi pašas bērniem.
Vizma Belševica
SATURS
Zelta kažoks un adatu kažoks………………………………………… 3
Par melno zirgu debesis………………………………………………… 7
Ko stārķis pļavā dara…………………………………………………… 11
Bauzis………………………………………………………………………….. 14
Gauja trenc lapsu………………………………………………………… 19
Kā suns ar kaķi sanīdās……………………………………………….. 24
Lakstīgala un vilks………………………………………………………. 30
Gliemeža mājiņa………………………………………………………….. 33
Protu, protu!…………………….. ……………………………………….. 38
Sīlis , »…………………………………………………………………………. 43
Kā lapsa lidot mācījās…………………………………………………. 48
Gailis un pīle………………………………………………………………. 54
Zaķa lūpa…………………………………………………………………….. 58
Karš pie vecā ozola………………………………………………………. 63
Kā vēzim ciemos izgāja………………………………………………… 71
Zirneklis……………………………………………………………………… 75
Auns, vilks un trīs mazas meitiņas . . .. . 80
Runcis un pelīte………………………………………………………….. 84
Divi brālīši, divi ezīši………………………………………………….. 89
Belševica V. Mazs pēcvārds māmiņām … 95
Jaunākā skolas vecuma bērniem
Vizma Belševica
ZEM ZILAS DEBESU BĻODAS
Redaktore S. Naumova. Mākslinieciskais redaktors V. Selkovs. Tehniskā redaktore I. Soide. Korektore A. Giptere.
Nodota salikšanai 24.10.85. Parakstīta iespiešanai 18.04.86. Formāts 60X90/16. Ofseta papīrs Jsfe 1. Skolas garnitūra. Ofsetspiedums. 6,0 uzsk. iespiedi.; 12,50 uzsk. krāsu nov.; 4,78 izdevn. 1. Metiens 100 000 eks. (I laidiens 1—60 000 eks.). Pašūt. M 1664. Cena 30 kap. Izdevniec.ba «Liesma», 226256 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. JMs 82/32337/B-909. Iespiesta LKP CK izdevniecības tipogrāfijā, 226081 Rīgā, Balasta dambī 3. .