Uz zemes čūskas, vardes un ķirzakas sāka vairoties pašas arī un tā pievairojās, ka citi ne soli lāgā paspert nevarēja, visur pa kājām maisījās vardes un čūskas. Un ne tikai maisījās. Čūskas arī koda, ja viņas aiztika.
Nu dieviņam vairs nebija miera no sūdzībām — kaut vai uz zemes nerādies. Ne mazākā prieka staigāt pa kalniem un lejām un skatīties, cik koši viss iznācis, — allaž kāds pretī un žēlojas.
Vīrs šķendējās, ka nevarot sienu nopļaut, nesapļau- dams vardes, un viņam ļoti nepatīkot sapļaut vardes.
Sieva teica, ka nevarot čūsku dēļ ogās iet. Vista kladzināja, ka ķirzakas viņas cālīšus baidot. Ķirzaka jau gan nekož un nevienu neaiztiek, bet cālīši to nesaprot — un ko var gribēt no cālīšiem, ja ne katrs cilvēks saprot? Zirgs gaudās, ka nevarot ne paēst, kādu vardi mutē neieraudams. Un viņam vardes nepavisam negaršojot. Viņam piederoties tīra zāle. Vārdu sakot, katram bija sava sūdzība, visas ne teikdams neizteiksi.
Dieviņš nu nenāca vairs zemē un sēdēja uz mākoņa. Bet vai tur kāds glābiņš? Cīruļi nesa cilvēku un zvēru sūdzības augšā arī.
Dieviņš noskaitās un sāka šūt lielu maisu. Ilgi šuva. Viņam, kā jau vīrieša cilvēkam, šūšana pagalam negāja no rokas. Tad diegs bija par garu ievilcies un čokuros metās, tad mezgls par mazu iesējies un līda maisa drānai cauri, tad sasodītā adata pirkstos dūrās. Savu mūžu dieviņš nebija tā šķendējies, kā maisu šūdams!
Beidzot maiss bija gatavs. Diez cik glīts jau neiznāca, bet liels un pamatīgs gan.
Dieviņš nokāpa no mākoņa un lika visām vardēm, čūskām un ķirzakām nākt pie viņa.
Vardes, čūskas un ķirzakas domāja, ka dieviņš nu viņām ko labu iedos, un steidzās cik spēdamas. Pēc brīža visa pļava kurca, šņāca un cilājās vien, ne zāli saredzēt.
Dieviņš paplēta maisu un teica: — Lieniet iekšā!
Čūskas nu šņāca: — Kass? Kass?
Vardes kurkšķēja: — Kurr? Kurr?
Ķirzakas prasīja: — Ko tu mums darīsi?
Dieviņš teica: — Tad jau redzēs! Ātrāk! Būs klausīšana vai nebūs?
Par neklausīšanu nebija ko domāt. Vardes, čūskas un ķirzakas šņākdamas un kurkšķēdamas salīda maisā, un dieviņš aizsēja galu ciet.
Nedomā, ka tas bija viegli! Čūskas tūlīt saprata, ka labi nebūs, un raudzīja spraukties laukā. Dieviņš rāvās
vaiga sviedros, kamēr tika galā ar visām glumajām astēm, kas sprūdījās gar sienamo auklu. Beidzot aizsēja gan un sāka skatīties apkārt, kas nu varētu aiznest maisu uz dīķi un noslīcināt. Pats viņš bija apnicis ar rāpuļiem cīnīties un noguris arī.
Gar pļavas malu staigāja stārķis — balts un cienīgs. Tas bija īstais! Liels, stiprs un nopietns. Uz tādu varēja paļauties.
Dieviņš pasauca stārķi, lika iesviest maisu dīķī, cieši jo cieši piekodināja auklu vaļā neraisīt un aizgāja priecīgs, ka visu tik labi nokārtojis.
Stārķis palika pļavā viens ar lielo maisu. Maiss šņāca, maiss kurca, maiss ņudzēja! Nez kas tur varētu būt iekšā?
Stārķis mēģināja celties ar maisu spārnos — nekā. Par smagu. Vilka pa zemi — jā, vilkšus gāja. Bet, jo stārķis vilka, jo maiss šņāca, kurca un ņudzēja. Kas jel tur varētu būt iekšā?
Un stārķim tik briesmīgi sagribējās zināt, kas tur iekšā, ka ne izturēt. Pavilka, pavilka gabaliņu un raudzīja caur maisa drānu saskatīt, kas tur ir, bet ko caur drānu redzēsi?
Raisīt maisu vaļā viņam bija aizliegts. Bet ja drusciņ paplestu galu ar knābi un pašķielētu?
Stārķis iebāza knābi mezglā un pleta, kamēr paplēta arī..
To nu gan viņam nevajadzēja darīt! Čūskām pietiek ar vismazāko šķirbiņu, lai izsprauktos, un čūskas spraucās tik sparīgi, ka maiss apgāzās, gals papletās pavisam, un ārā gāzās tāds lēvenis čūsku, varžu un ķirzaku, ka stārķis tikai laišus paglābās, lai viņu nenogāž gar zemi.
Vienā mirklī maiss bija tukšs — un slīcināmie muka uz visām pusēm vēl nadzīgāk, nekā pirmīt pie dieviņa skrējuši.
Ko nu stārķim bija darīt? Aizbēgt un izlikties, ka
nekas nav noticis? Stārķis bija godīgs putns. Ja blēņas izdarītas, pašam vien jāsaņem sods.
Stārķis smagu sirdi laidās pie dieviņa un izstāstīja, ka mazu vien drusciņu maisu papletis — un, re, kā izgājis.
Vai, kā nu dieviņš bārās! Zibeņi šķīda, un pērkoni vārījās, visas debesis bija melnas no dieviņa dusmām! Bet ar bāršanos, lai cik niknu, nekas nebija līdzēts. Otrreiz saukt čūskas kopā un stīvēt maisam galu ciet? Nē, to dieviņam nepavisam negribējās.
— Pats izbēri, pats salasi, — dieviņš atmeta ar roku. — Un nerādies man acīs, kamēr nebūs darīts!
Stārķis nu laidās uz pļavu pēc maisa, bet — ak vai! — maisa nekur nebija. Stārķis gan cēlās spārnos, gan brida grāvī, gan izmeklējās pa kārklu puduriem, gan visus cinīšus ar knābi izbakstīja. Nekā! Laikam taču kāds garāmejot pievācis saimniecībā derīgu mantu.
Ko nu darīt? Lidot pie dieviņa atpakaļ un sacīt, ka maiss pazudis? Vai tad tiktu cauri ar bāršanos? Kazi, vēl pērienu dabūtu! Un dieviņš bija teicis, lai stārķis nerādās acīs.
Stārķis nu cita padoma nezināja, kā lasīt čūskas un vardes vēderā. To viņš dara vēl šobaltdien — izej laukā, un pats redzēsi. Tas gan vairs nav veco laiku stārķis, bet kāds no viņa bērnu-bērnu-bērnu-bērniem, tomēr darbs nav galā. Tad nu tu vari iedomāties, cik liels un pilns bija maiss, ko stārķim vajadzēja noslīcināt.
BAUZIS
Tas bija sensenos laikos, kad ezeri skrēja pa gaisiem un vēl tikai meklēja, kur nolaisties. Vietu bija, cik uziet, bet, jo vietu vairāk, jo grūtāk izvēlēties. Un tad vēl ezeri bija visādi — gluži kā mēs, cilvēki. Cits bija