Trīs dienas lapsa sagulēja Carnikavas kāpās, kamēr atpūtās no lielā skrējiena. Tad cēlās un gāja pie Gaujas dzert — lai Gauja niknojas. Nu taču viņa neko vairs lapsai nevarēja padarīt! Bet, kā lapsa pienāca pie ūdens, Gauja parāva ūdeni nost — un tajā vietā uzradās smilšu sēklis, bet Gaujas otrā malā, kur pirmīt bija smiltis, uzradās atvars.
Tāpēc nebrīnies, ka Gauja visu laiku mainās: kur šodien sēklis, rīt atvars, kur šodien atvars, rīt sēklis. Visiem Gauja dod padzerties, tikai lapsai nedod. Un nedos arī, kamēr vien pasaulē būs Gauja un lapsas.
Kā SUNS AR KAĶI SANīDAS
Tagad ķēniņu laiki sen pagājuši, reti kādai tautai vairs ķēniņš, un tas pats vairāk greznības nekā vajadzības pēc. Bet agrāk ķēniņu bija, ka biezs. Kur vien raugies — ķēniņš. Zvēri noskatījās un arī izvēlēja sev ķēniņu kā visi citi. Ar ko tad viņi lai būtu sliktāki par cilvēkiem?
Ķēniņa godā zvēri iecēla lauvu. Kā nu ne — stiprs, varens, balss tāda, ka visa zeme nodreb no lauvas rēciena, krēpes diženas, galva liela. Un, ja galva liela, tad taču gudrs arī, vai ne?
Ķēniņa pirmais darbs — dot likumus. Un lauva nosprieda apstaigāt savu valstību no dienvidiem līdz ziemeļiem un dot katram zvēram, putnam un lopiņam likumu, kādi darbi viņam darāmi. Un, lai nekas neaizmirstos un nekāda netaisnība pēcāk nenotiktu, katram iedot rakstu rulli, kurā skaidri un gaiši ierakstīts, kas šī ruļļa īpašniekam jādara.
Lauva gan rakstīt nemācēja, bet vai nu ķēniņam pašam jāmāk? Lauva ņēma par rakstvedi apogu, pūces mazo brāli, jo bija gan pati pūce gudra, bet apodziņš vēl gudrāks. Tas mācēja lasīt, rakstīt un rēķināt.
Ap vasaras vidu, kad siltāks, lauva atnāca mūszemē arī.
Lai nebūtu nekādas drūzmēšanās un rindu, ķēniņš sauca uz likumdošanu ik dienas pa trim četriem zvēriem, un tas bija prātīgi darīts. Ķēniņš tad varēja katru labi apskatīt un gudri izlemt. Apodziņš ierakstīja bērza tāsī ikvienam viņa darbu, lauva ar nagu pavilka krustiņu apakšā — jo rakstīt, kā tu zini, lauva nemācēja —, satina tāšu rakstu rullī un svinīgi pasniedza likuma saņēmējam, lai glabā un ievēro.
Paši pēdējie bija izsaukti govs, suns, kaķis un zirgs.
Govs pienāca, nolaizīja lauvam ķepu un pielieca pieri — lai pakasot. Mēle govij gan bija nejauki asa un piere putekļaina, bet ķēniņš jutās it aizkustināts par
tādu govs vientiesību, pakasīja viņai pieri un noteica, ka govij jādod cilvēkiem piens. Nekādus citus darbus govij uzlikt nedrīkstot.
Apodziņš to ierakstīja tāšu rullī, un govs aizgāja it priecīga.
Zirgs pienāca, paklanījās, piesita kāju un izslējās: galva gaisā, krēpes viļņu viļņos, vēl garākas nekā lauvam, aste vējā plivinās.
Tāda uzvedība lauvam nepatika. «Pagaidi tu man! Es tev rādīšu, kā pret ķēniņu dižoties!» lauva nodomāja.
— Es skatos, tu esi stiprs un varonīgs, — lauva teica. — Tev būs smagus vezumus, arklus un ecēšas vilkt, jātnieku mugurā nest un ar dzīvības briesmām karā iet.
Apodziņš to ierakstīja bērza tāsī, un lauva ar īpašu prieku pavilka savu krustiņu apakšā.
Zirgs stalti aizgāja, tā arī nesapratis, ar ko viņš ķēniņu nokaitinājis.
Pienāca kaķis, apsēdās lauvam pretī un skatījās uz ķēniņu tik cieši un gari, ka lauva izbijās, vai tikai viņa mundieris kārtībā. Lauva pārlaida ķepu pār vēderu, izbraucīja krēpes, vai nav kāda dadža galva ieķērusies. Nebija vis, bet kaķis tikai sēdēja un skatījās.
It kā ķēniņa priekšā kāds drīkstētu sēdēt!
— Celies kājās! — lauva uzrēca kaķim tā, ka meža gali vēl stundu pēc tā rēciena līgojās.
— Kā pavēlēsi, valdniek, — kaķis mierīgi atteica un piecēlās. Stāvēja lauvas priekšā, galvu izslējis. Aste gaisā kā bomis.
Lauvam ķepa tā vien niezēja cirst nekaunam, lai slapja vieta paliek, bet nepieklājās — pats kaķi aicinājis pēc likuma.
Lauva noskatījās vēlreiz — kājeles kaķim īsas, bal- stele sīka.
— Tu esi dūšīgs zvērs, — lauva teica. — Tev būs ganos iet, lopus un māju no vilkiem un zagļiem sargāt, no kauliem un garozām pārtikt, istabā nedzīvot.
Apodziņš ierakstīja likumu bērza tāsī, lauva pavilka apakšā lielu, dusmīgu krustu, un kaķis gāja projām vienā mierā. Vēl jau viņš uz savas ādas nebija izbaudījis, ko nozīmē govis ganīt un māju sargāt.
Pēdējais nāca suns. Ko — nāca!? Suns līda uz vēdera luncinādamies un smilkstēdams: sak, neuzdrīkstos tik varena valdnieka priekšā ne kājās celties! Suns laizīja lauvam pēdas un grieza vēderu gaisā: sak, nosper mani beigtu, lielākas laimes nevajag, kā no tavas ķetnas mirt! Suns skatījās uz lauvu tik glaimīgām acīm, ka likās: acis izkusīs un divas peļķītes vien paliks pāri. Vārdu sakot, suns uzvedās kā daždien suns. Lauva beidzot pa īstam dabūja izbaudīt, cik varens valdnieks viņš ir!
Apodziņš ņēma tāsi un rakstīja, kādu likumu ķēniņš sunim devis, un proti:
«Sī raksta uzrādītājam būs gulēt uz mūriņa un trīsreiz dienā siltu pienu dabūt. Nekādos darbos šī raksta uzrādītājs nav liekams.»
Lauva pavilka zem likuma veselus trīs krustus, suns saņēma savu tāšu rulli un luncinādamies līda projām — atmuguriski vien, lai jo ilgāk uz tik varenu un žēlīgu valdnieku nolūkotos. Vai, kā lauvam tas patika!
Mājās pārnākuši, zirgs, govs, kaķis un suns uzrādīja saimniekiem likumu ruļļus un stājās katrs savā darbā. Govs deva pienu, zirgs vilka vezumus un arklus, suns gulēja uz silta mūriņa un tik vien nokāpa, lai siltu pienu palaktos, kaķis . . .