Vai, vai! Par kaķa postu un bēdām ne runāt negribētos, bet, ja sākts, tad jāstāsta vien līdz galam. Jau pirmajā ganu dienā kaķis redzēja, cik netaisni un ļauni ķēniņš lauva ar viņu izrīkojies.
Govs iet labībā — kaķis priekšā: nelaist. Govs
pārkāpj kaķim pāri, ne tik daudz noēd, cik izbradā, — kaķim pēriens. Govs, dunduru apsēsta, sāk bizot, brāž pa krūmiem — kaķis pakaļ. Govij garas kājas, kaķim īsiņas — kā panāksi? Nelīdz krūmi pret dunduriem — govs lēkšiem mājās. Kaķis vēl gabalā, kad govs jau sētā. Pārskrien kaķis sētā — atkal pēriens.
Vairāk par visu kaķis necieš slapjumu, bet rītos zāle rasas pilna — gara zāle, kaķim pāri galvai. Kaķis slapjš, jau no sētas iziedams. Sagaidi nu, kamēr saule iesils un izžāvēs. Un kur tad vēl lietus dienas, kad līst no rīta līdz vakaram!
Tu varbūt domā, kaķis jel dienvidū, govi pārdzinis, dabūja apžāvēties un atpūsties? Nekā nebija! Ar pastalu pa dibenu: — Se, laukā! Māju sargāt! — Un izsvieda pakaļ lielu kaulu — sak, še tev pusdienas.
Ko tad kaķis kaulam var padarīt? Labi, ja kādu atlikušu gaļas cīpsliņu nolupināt. Bet suns, kam tie lielie, kaulu graužamie zobi, garās kājas un skaļā balss, — suns laka pienu un gulēja uz silta mūriņa. Vai lielāka netaisnība pasaulē redzēta?
Un tad vēl mājas sargāšana! Vienunakt atnāca zagļi un lauza vaļā saimnieka klēti. Gan kaķis ņaudēja, cik rīklei spēka, gan šņāca un metās durvīm priekšā, bet ne zagļi likās par viņu zinis, ne saimnieki pamodās.
No rīta gan — kā izlaupīto klēti ieraudzīja, tā piepēra kaķi pie nabaga. Kaķis ne lāgā kājas pavilkt nevarēja. Bet vai tāpēc viņu tūlīt neizdzina ganos? Izdzina.
Kaķis saraudāja līdz pašam dienvidum un nosprieda, ka tā vairs ilgāk nevar palikt.
Govi pārdzinis, viņš nogaidīja brīdi, kad saimnieku nebija istabā, iezagās iekšā, kur suns saldi gulēja blakus savam likuma rullim, un tos ruļļus samainīja.
Pēcpusdienā saimniece nāca sūtīt kaķi ganos, bet kaķis teica: — Nav tāda likuma.
— Kā tad nu uzreiz nav likuma?
— Lasi pati.
Saimniece lasīja un brīnījās: — Uz mūriņa gulēt un pienu lakt ir suņa likums.
— Tu, saimniec, būsi pārskatījusies. Man jau no paša sākuma tā likās, kad tu mani ganos sūtīji. Es neko neteicu. Kādu laiciņu var izpalīdzēt, kāpēc ne? Bet vai nu visu mūžu es paša ķēniņa dotu likumu pārkāpšu?
Saimniece nu gāja uz istabu pēc suņa, bet kaķis, drošs paliek drošs, noslēpās kūtsaugšā.
Saimniece uzdunkāja suni no miega: — Rādi likumu!
Suns rādīja arī, kas tad šim?
Saimniece uzšāva sunim ar stibu: — Tūlīt ej ganos, blēdi tāds! Cik ilgi kaķītis, nabadziņš, tavā vietā Vergos?
Nelīdzēja sunim ne luncināšanās, ne uz vēdera līšana, ne stāstīšana, ka nelieša kaķis likumus samainījis. Bija vien jāiet.
Un re — izrādījās, ka ganos iešana un mājas sargāšana sunim kā radīta. Toties istabā daudz mīlīgāk, ja uz mūriņa kaķis murrā un pie reizes kādu peli noķer.
Kaķim nu sākās zaļa dzīve — tikai no suņa vien bija jāsargās. Kā suns kaķi ieraudzīja, tā rēkdams virsū! Kaķim tad vajadzēja sprukt kokā augšā un tupēt, kamēr sunim apniks riet un ālēties vai arī saimniece viņu ganos aizdzīs.
Sen jau to laiku suņa, kaķa, zirga un govs vietā citi suņi, kaķi, zirgi un govis, tāšu likuma ruļļi sa- birzuši un pazuduši kur kurais, bet zirgs velk vezumus, govs dod pienu, kaķis guļ uz mūriņa, suns iet ganos — un, ja kaķi ierauga, tad trenc kokā un nikni rājas par samainīto likumu.
LAKSTĪGALA UN VILKS
Lakstīgala sēdēja ievas pazarē un dziedāja:
Kur bi'? Kur bi'?
Tirgū! Tirgū!
Ko pirk'? Ko pirk'?
Zirgu! Zirgu!
Cik nodev'? Cik nodev'?
Ort'! Ort'! Ort'!
Kāds bi'? Kāds bi'?
Klibs! Klibs! Klibs!
Ne lakstīgalai kāds zirgu redzējis, ne lakstīgalu tirgū saticis, bet tā viņa dziedāja un vēl tagad dzied — caurām naktīm. Noklikšķina: «Klibs! Klibs! Klibs!» — un sāk atkal no gala savu dziesmu: «Kur bi'? Kur bi'? Tirgū! Tirgū!»
Bet pa laukiem un krūmiem staigāja vilks, un viņam briesmīgi gribējās ēst, tik ļoti gribējās, ka bads plēsa vēderu pušu.
Vilks bija izskraidījis mežu, bet visas stirnas tā noslēpušās, ka ne meklēdams nesameklēsi. Āboliņa laukā, kur zaķi nāca ganīties, ne zaķa ļipu nemanīja. Un par aitām vispār nebija ko domāt, tās ieslēgtas kūtīs, un ap kūtīm staigāja nikni jo nikni suņi. Vilks būtu gatavs mušas rīt, ko pat velns bada reizēs darot, bet kur tev naktī mušas?
Tā nu vilks klimta pa lauku. Pacēla degunu — paošņāja. Saslēja ausis — paklausījās. Un re — kaut ko sadzirdēja arī. Pie upītes pazīstama balss dziedāja:
Kur bi'? Kur bi'?
Tirgū! Tirgū!
Ko pirk'? Ko pirk'?
Zirgu! Zirgu!
Cik nodev'? Cik nodev'?
Ort'! Ort'! Ort'!
Kāds bi'? Kāds bi'?
Klibs! Klibs! Klibs!
«Nieks vien ir no tādas lakstīgalas,» vilks nodomāja, «bet jāiztiek.»
Vilks nu brāza uz upīti, ko kājas nes. Zaķi ķerdams, viņš zagtos klusītēm, bet kas tad lakstīgalu nepazina? Lakstīgala dzied tik sirsnīgi, ka ne pērkona grāvienu nedzird, kur nu vēl vilku!
Vienā stiepienā upīte bija klāt, un — tavu laimi! — lakstīgala sēdēja pašā pazarē, gandrīz pie zemes. Ne palēkties vilkam nevajadzēja.
Caps! Un ķepā gan!
— Kur bi'? Kur bi'? — lakstīgala iebrēcās. — Vai, vilciņ, tas esi tu! Kā tu mani nobiedēji!
— Rrr, — vilks rūca. — Es tevi ēdīšu!
— Vai, vilciņ, to vien nedari!
— Jā, jā, nu tu man sāksi stāstīt, ka tev mazi bērniņi mājās! Nekā nebija! Es tavu bērniņu dēļ vis neiešu badā mirt. Man pašam bērniņi mājās.