— Ko nu par to, vilciņ! Tāds nieka putnelis lai ko iestāstītu lielam un gudram vilkam! Man tikai bail, ka tev neiziet tāpat, kā tavam tēvabrālim ar manu mātesmāsu izgāja. Nedod dieniņ!
— Kā tad šim izgāja?
— Nevaru, vilciņ, nevaru! Kā man jāstāsta, tā jāraud.
— Par tavu mātesmāsu?
— Par tavu tēvabrāli, vilciņ! Par tavu!
— Stāsti! Citādi nerīšu uzreiz, bet plēsīšu pa kumosam. Tad tu redzēsi!
— Mana mātesmāsa dziedāja pašā pazarē, un tavs tēvabrālis viņu noķēra.
— Ja kāds ir muļķis un sēž pazarē, tad tā viņam vajag, — vilks sacīja.
— Gan mātesmāsa lūdzās, gan teica, ka nevajag, bet tēvabrālis viņu aprija.
— Pareizi darīja, — vilks teica.
— Vai, cik nepareizi, vilciņ! Trīs nedēļas tavs
tēvabrālis staigāja, čokurā savilcies aiz negantām vēdergraizēm. Kas viņu tolaik redzēja, ne iedomāties nevarēja, ka tas reiz bijis pats staltākais un varenākais vilks visā mežā. Tu jau arī esi ražens, vilciņ, bet savam tēvabrālim vēl nevari līdzināties.
— Čokurā savilcies? No nieka putneļa, kas ne ar zobu nav lāgā aizķerams? Nestāsti nu blēņas!
— No katra putneļa ne, bet no lakstīgalas gan. Citi putni jau tik dikti nedzied. Lakstīgalai no pārliekas dziedāšanas gaļa sīva un sīksta, ka ne izteikt. Tīrā indeve.
— Tāpat es tevi ēdīšu.
— Vai tad es saku, lai tu neēd? Ēd vesels. Es tevi vēl pamācīšu, kā mani ēst, lai vēders nesāp.
— Nu tad māci žiglāk.
— Redzi, te viens nosviedis vecu riteni? Iebāz mani riteņa rumbā un paturi līdz rītam. Es atpūtīšos no dziedāšanas un būšu it mīksta.
— Līdz rītam es neizcietīšu.
— Tad vismaz stundiņu. Tomēr būs labāk.
— Stundiņu es neizcietīšu!
— Pusstundiņu!
— Labi, pusstundiņu izcietīšu, — vilks teica. — Bet nesāc tajā rumbā dziedāt!
— Nedziedāšu, vilciņ, nedziedāšu.
Vilks nu bāza arī lakstīgalu riteņa rumbā, bet, ka tai rumbai divi gali un abi vaļā, to vis neiedomāja. Pa vienu galu viņš lakstīgalu iebāza, pa otru lakstīgala izspruka. Ķer nu putnu gaisā!
Vilks padraudēja lakstīgalai ar ķepu un gāja projām. Bet lakstīgala uzlaidās ievā un dziedāja:
Kur bi'? Kur bi'?
Tirgū! Tirgū!
Ko pirk'? Ko pirk'?
Zirgu! Zirgu!
Cik nodev'? Cik nodev'?
Ort'! Ort'! Ort'!
Kāds bi'? Kāds bi'? Klibs! Klibs! Klibs!
Tikai nu viņa bija gudrāka un pazarē nesēdēja. Dziedāja pašā galotnē, lai vilks netiek klāt.
GLIEMEŽA MĀJIŅA
Tas bija senos, senos laikos, kad uz zemes vēl tikai parādījās pirmie cilvēki un zvēri, rāpuļi un putni, zivis un kukaiņi un sāka raudzīties apkārt, kā nu lai viņi te dzīvo un iekārtojas.
Tie, kam žiglas kājas un biezi kažoki, nekādu īpašu mājvietu nemeklēja. Zivis ūdenī arī iztika tāpat. Bet citi sāka gādāt mitekļus.
Cilvēki cēla mājas, āpši un kurmji raka alas, putni vija perēklīšus, vāveres un bites ierīkojās koku dobumos, vēži noslēpās upju un ezeru pacerēs, skudras savilka pūžņus, un visiem bija labi. Visiem, tikai ne gliemezim.
Nabaga gliemezis bija nācis pasaulē gluži kails. Nekā viņam nebija — ne bieza kažoka, ne asu nagu vai zobu, ne žiglu kāju — tikai divi mazi radziņi, no kuriem neviens nebaidījās. Ne viņš briesmu brīdī varēja pabēgt, ne aizstāvēties. No lietus viņš vēl glābās zem dadža lapas, ja paspēja aizkļūt, no rasas un aukstuma glābiņa nekāda. Slikti klājās gliemezim, vai, cik slikti!
Nu gan tu sacīsi, ka gliemezim vajadzēja skatīties, kā citi iekārtojas, un darīt tāpat. Viņš jau mēģināja, bet tie citi tā steidzās, tā šaudījās un mudžēja, mājas celdami, alas rakdami, perēklīšus vīdami, ka lēnīgais gliemezis ne galvu nepaguva viņiem līdzi izgrozīt. Viņš attapās tikai tad, kad citi jau bija iekārtojušies un vairs tik zibenīgi neskraidīja.
Tad gan gliemezis sāka domāt, ka jāapraugās, kā citi dzīvo, bet, kā jau gliemezis, domāja lēni. Tikai pēc nedēļas viņš bija izprātojis, ka apskatīs vāveres dobumu.
Trīs dienas gliemezis rāpās uz dārza malu. Tas nebija pārāk ļauni — dārzā allaž varēja gan atrast ko paēsties, gan zem kādas lapas atpūsties. Bet vēl trīs dienas pa kļavas stumbru uz vāveres dobumu — vai, cik tas bija grūti! Uz stumbra nebija ne ko ēst, ne kur paslēpties. Pusdzīvs gliemezis aizkļuva līdz dobumam, pabāza galvu, paslaistīja radziņus — dobums kā dobums — un rāpās lejā. Atkal trīs dienas ne ēdis, ne atpūties. Taisni brīnums, kā viņš dzīvs zemē nokļuva!
Tomēr nokļuva. Paēdās. Atpūtās. Domāja atkal. Pagāja nedēļa, un gliemezis bija izdomājis. Dzīvošana dobumā der vāverei, kas var tik žigli uzskriet augšā, ka citiem sarkans vien gar acīm nozib. Bet ja katru reizi, kad ēst sagribas, trīs dienas jākāpj lejā un vēl trīs atpakaļ? Nē. Tā varēja galīgi iznīkt.
Skatīties, kā putni iekārtojušies savos perēklīšos? Bet putni dzīvoja tikpat augstu kā vāvere. Daži arī augstāk. Tas pats un vēl sliktāk.
Gliemezis gāja raudzīties, kā dzīvo kurmis alā. Kurmja racekļi bija tepat dārzā, nekur tālu nevajadzēja iet. Bet gliemezis nebija ielāgojis, ka pie viņa kailās un lipīgās ādas ķeras katrs smilšu graudiņš. Gliemezis tā aplipa ar zemēm, ka nedēļu lasīja smiltis pa graudiņam nost un saprata, ka ala viņam par mājokli neder.
Atlika palūkot, kā savā mājā dzīvo cilvēki. Gliemezis uzrāpās lupstājā, kas auga zem cilvēku loga, un skatījās iekšā.
Saimniecei patlaban bija lielās tīrīšanas diena. Viņa slaucīja putekļus un zirnekļu tīklus, purināja segas, berza grīdu — un visu tik veicīgi, ka rokas vien zibēja.