Venēras kolonisti, kuru skaits bija neliels un kuriem pietrūka jaudīgu tehnoloģiju, tomēr saglabāja lielāko daļu teorētisko zināšanu, kas tika aizmirstas uz Zemes drumu valdīšanas laikā. Un kad pēc drumu aizlidošanas pie mums ieradās pirmais kuģis no Venēras, mums radās iespēja ātri atgūt zaudēto. Uz Zemes uzplauka jauna civilizācija, un mēs atkal uzņēmāmies vadību. Venērieši negribīgi bija spiesti atzīt mūsu pārākumu spēkā un zināšanās. Viņu pašu civilizācija savā ziņā bija sarežģītāka nekā mūsējā, it īpaši mākslas jomā, un sadalījums tehnos un trillos bija mazāk skaidrs. Viņu galvaspilsētā Afroi nebija mazāk iedzīvotāju kā Huri-Holde, lai gan visa Venēras populācija bija tikai nenozīmīga Zemes iedzīvotāju daļa.
Milzu kosmomagnētu montāža uz Venēras nebija tik veiksmīga, jo viņiem nebija lielu rūpniecisku pilsētu. Tomēr mēs par katru cenu centāmies izglābt šo minerāliem neparasti bagāto un auglīgo planētu, es tur ierados Hani, Rēnijas un vesela speciālistu štāba pavadībā.
Venēru mūžīgi klājošie mākoņi, tikai reizēm ļāva ieraudzīt Sauli, tāpēc šeit valdīja neskaidra miglas pilna puskrēsla, kas bija nepierasta tikko atbraukušajiem zemiešiem. Visas kontūras šķita neskaidras, izplūdušas. Piedevām, šeit bija neciešami karsts, kā turku pirtī, tāpēc venērieši ģērbās vairāk nekā viegli. Viņu acis, pielāgotas puskrēslai, bija lielākas nekā zemiešiem, daudz gaišākas, parasti gaiši pelēkās krāsās. Bet šī iezīme nebija noturīga, bērni no jauktajām laulībām starp venēriešiem un zemiešiem vienmēr piedzima ar normālām acīm.
Rēnija nāca no Venēras ģimenes, bet pēc kādas iedzimtības kaprīzes viņas lielās acis bija gaiši zaļas. Rēnija pameta Venēru bērnībā, taču viņa labi atcerējās visas savas dzimtenes paražas un bija man nenovērtējams ceļvedis. Pateicoties viņai, es tik bieži nenonācu apšaubāmās situācijās.
Kā aprakstīt šīs planētas pasakaino krāšņumu?
Uz Venēras bija pieci kontinenti: trīs ziemeļu, no kuriem polārais ir visapdzīvotākais, un divi dienvidu kontinenti, kas stiepjas no tropiem līdz dienvidpolam. Ziemeļu puslodē netālu no ekvatora ir apdzīvotu salu ķēde, kas izkaisīta pa okeānu, vidējā temperatūra tur ir virs 55°C. Zem gandrīz nemitīgām lietusgāzēm starp dīvainiem dzelteniem kokiem šajās salās dzīvo fantastiski radījumi: Lermi - milzīga vabole, kas ar nagiem spēj pārgriezt cilvēku uz pusēm; Foria - tāls sauszemes krokodila pēcnācējs, divdesmit piecus metrus garš kaula bruņām klāts rāpulis, smags un lēns, bet spējīgs nogalināt jebkuru dzīvnieku no attāluma ar indīgu spļāvienu, un, visbeidzot, gorillam līdzīgais Eri-Kuba - noslēpumaina būtne, kuru neviens nekad netika redzējis tuvumā, jo visi, kas viņu satiek, nomirst. Ziemeļu kontinentos fauna nav tik biedējoša: šeit ir ziloņi, lieli, neparasti gudri ziloņi ar dakšveida snuķi, gaiši dzelteni tīģeri, kas apvieno tīģera un lauvas īpašības, un, protams, flejas - sešmetrīgas, lidojošas nezināmas izcelsmes ķirzakas, kuras jauni sportisti uz Venēras, pieradinājuši pie segliem. Venēras ainava ar zemo mākoņu grēdu, miglas izkliedēto krēslaino gaismu, zemiešos izraisa tikai skumjas. Pār seklā okeānu pelēkajiem plašumiem bezgalīgi līst, un vējš nemitīgi trenkā šīs lietus straumes. Krastus gandrīz visur pēkšņi nogriež kailu akmeņu kraujas, bet platās dubļainas upes izpleš savas sazarotās deltas tālu kontinentos, kur nogatavojas neparasti lieli un garšīgi Venēras rīsi. Jaunie kalni, ko tikko skārusi erozija, ceļ melno un sarkano virsotņu adatas vēl tālu aiz mākoņiem. Ekvatoriālos kontinentus klāj milzīgu, puskilometru augstu koku meži.
Venēras pilsētas pārsteidz ar savu krāšņumu un daudzkrāsainību. Afroi, kas būvēta no marmora, ar plašām alejām, milzīgām pakāpienu terasēm un lieliskiem pieminekļiem, brīvi izstiepjas kā pusmēness Siltās jūras Kazomiras līča krastā. Salīdzinot ar šo galvaspilsētu, pat Huri-Holdé šķiet kā nostūris.
Mani uzņēma Venēras valdības locekļi. Atšķirībā no Zemes šeit nebija Zinātņu Maģistru padomes. Protams, daži Vadītāji bija no Venēras vai Marsa, bet viņi visi bija daļa no Zemes padomes - visu triju planētu augstākās varas.
Tāpat kā uz Zemes, es pārbaudīju milzīgos kosmomagnētus. Tādi bija tikai divi, abi tāda paša tipa kā pie Dienvidpola, jo uz Venēras nav polāro okeānu un vispār ledus. Releju sakaru stacijām, kas uzceltas ekvatora tuvumā, mums bija jānodrošina dzesēšanas iekārtas. Šīs stacijas izrādījās nepieciešamas, jo Venērai nebija tik blīva enerģijas centru tīkla kā uz Zemes.
Visur pilnā sparā ritēja darbs ...Darbs visur ritēja pilnā sparā. Jau tika piegādāti kosmagnetu bloki un polos bija sākusies to montāža. Atpalika tikai dažas ekvatoriālās releju stacijas.
Pusdienojot pie galda kopā ar Venēras tehniem - inženieriem, fiziķiem, dabaszinātniekiem, es ne reizi vien dzirdēju par noslēpumaino Eri Kubu, kuru neviens īsti nekad nebija redzējis. Jau sen atpakaļ, kad nomācošā drumu kundzība uz Zemes tikai sāka mazināties, šeit uz Venēras tika noorganizēta ekspedīcija uz Zenas salu. Pētnieki paspēja pārraidīt, ka viņi ir ieraudzījuši milzu pērtiķi, un tas arī bija viņu pēdējais vēstījums. Viņi visi pazuda. Kopš tā laika daudzas ekspedīcijas nesekmīgi mēģināja atklāt šo noslēpumu. Džungļi Zenas salā bija patiesi necaurejami. Nelielās individuālas kosmolaivas nespēja ielauzties tropisko lietus mežu lapotnē. Bet lai nokļūtu tur kājām - nevarēja būt pat domas - pārāk daudz briesmu, nemaz nerunājot par nāvējošo karstumu, gaidīja pārgalvīgos, un par apšaubāmajiem rezultātiem būtu jāmaksā ar cilvēku dzīvībām. Diezgan daudz venēriešu un zemes iedzīvotāju jau bija pazuduši bez vēsts. Un tā kā ekvatoriālās salas mazapdzīvoto Venēru sevišķi neinteresēja, to izpēti ne nu gluži aizliedza, bet atlikta.
Tomēr mani mocīja ziņkāre: cik daudz bioloģiski svarīgu atklājumu apslēpts šajos džungļos? Turklāt tuvāko gadu laikā salu faunai vajadzēja pazust. Bija jāuzceļ vēl viena releju stacija, un vispiemērotākā tam izrādījās lielā Zenas sala.
Lēmums būvēt staciju uz šīs salas vispirms venēriešus pārsteidza, bet pēc tam izraisīja entuziasma uzliesmojumu. Studenti zem maniem logiem pat sarīkoja ovācijas. Nemierīga un enerģiska tauta, venērieši cieta no domas, ka kāds viņu planētas nostūris palicis neizpētīts. Vispārējais entuziasms pieauga vēl vairāk, kad vakariņās kopā ar Venēras valdības prezidentu paziņoju, ka pats vadīšu ekspedīciju. Darbs noritēja labi, ziņas no Zemes bija iepriecinošas, un tāpēc es varēju atļauties dažas dienas pavadīt kopā ar ekspedīciju.
Mēs aprīkojām trīs starpplanētu kosmosa kuģus, katrs no kuriem tika apgādāts ar divām nelielām kosmolaivām. Pacēlāmies rītausmā no galvaspilsētas kosmosa ostas Siltās jūras krastā. Prožektoros mirdzēja varenie kuģu sāni. Uzreiz pēc pilotiem kopā ar Rēniju uzkāpu uz viena no tiem - 'Silk Affrei', kas nozīmēja 'Mirgojošais zibens'.
Lidojām zemu, zem mākoņiem biezi klātajām debesīm. Izmantojot savas privilēģijas, gandrīz visu laiku pavadīju navigatora kabīnē. Uz ekrāniem mūsu priekšā savus garos svinapelēkos viļņus vēla Venēras okeāns. Dažreiz tajos uznira vaļu milzīgo pēcteču melnie ķermeņi. Desmit stundu laikā mēs sasniedzām tropiskās iztvaikošanas zonu. Miglas blīvums (mūsu radariem tas neeksistēja) bija nevienmērīgs, tāpēc dažreiz caur silta gaisa straumju veidotajām akām, mēs redzējām okeāna virsmu pat savām acīm. Apmēram divdesmit kilometrus no Zenas salas miglas spraugas sāka kļūt arvien biežākas, bet virs pašas salas migla pēkšņi pilnībā izklīda. Mēs iegājām augšupejošo ekvatoriālo gaisa straumju zonā, kas bija tik spēcīgas, ka dažkārt izdzenāja mākoņu plīvuru, tāpēc Zenas sala bija viena no retajām vietām uz Venēras, kur naktīs dažreiz varēja ieraudzīt zvaigznes: