Zem mums izstiepās vai simts kilometrus gara sala. Tās platums nepārsniedza četrdesmit kilometrus. No augšas tā izskatījās kā milzīgs dzīvnieks ar diviem gariem sēkļiem ķepu vietā un šauru līča rīkli. Visa sala, izņemot Zerifas grēdu, bija klāta ar necaurredzamu milzu koku lietusmežu. Mēs sākām nolaisties uz plato starp abām virsotnēm, apmēram puskilometru virs džungļu robežas. Milzīgie kuģi inolaidās ar tādu vieglumu, kādu nevar sasniegt pat jūsu helikopteri. Vējš atnesa džungļu elpu: smagu, pikantu lielu baltu ziedu smaržu, kas sajaucās ar asu humusa smaržu. Lejā aiz lēzenas nogāzes šūpojās tumši zaļa blīva koku vainagu jūra. Aiz mums Zerifas kores terases kāpa augšup kā titānisku kāpņu pakāpieni.
Sākām celt nometni starpplanētu kuģu ēnā. To iespaidīgā masa pasargāja mūs no vēja, citādi mēs šeit ilgi nebūtu izturējuši. Šis vējš nepārtraukti pūta virs plato, no augstās zāles un atsevišķiem krūmiem izvilinot dīvainu, vienmuļu un satraucošu melodiju. Tehniķi ātri samontēja metāla mājas-patversmes un stingri nostiprināja tās ar tērauda āķiem, kurus iedzina akmeņainajā zemē. Otrās dienas beigās viss bija gatavs.
Trešajā rītā ar nelielo kosmolaivu devāmies lejā, džungļos. Mēs bijām pieci: Rēnija, Venēras biologs Sobokols, divi viņa palīgi Reums un Tulls un es. Desmit metru augstumā virs zemes mēs ilgi manevrējām gar džungļu malu, pirms atradām vietu, kur iedziļināties zem milzīgo, 500 metru augsto koku arkām. Starp milzu stumbriem te auga “pamežs”, kura augstums un spēks līdzinājās zemes ozolu mežam, tikai pilnībā ietīts lianās, apaudzis ķērpjiem un sūnām. Zaru žāklēs auga krāšņi ziedi - epifīti. Mēs lēni, gliemeža ātrumā, virzījāmies uz priekšu pa šauro spraugu starp kokiem, šad un tad apstājoties negaidītu nokaltušu zaru aizsprostojumu vai liānu aizkaru priekšā, kam mūsu mazjaudīgā kosmolaiva nespēja izlauzties cauri. Reiz uz mums nokrita īsts liānu tīkls, un mums ar Sobokolu bija jādodas ārā, lai atbrīvotu aparātu, izmantojot motorzāģus. Līdz vakaram mežs kļuva retāks. Uzplaiksnīja upe. Lidot pa to kļuva daudz vieglāk. Toties drīz vien bija jāieslēdz prožektori. Jau pilnīgā tumsā sasniedzām ezeru, kas šķita kā melns krāteris starp zariem, kas karājās pār gigantisko koku krastiem.
Mēs nolaidām kosmolaivu pašā ūdens malā vienīgajā piemērotajā nosēšanās vietā. Šeit varēja justies samērā droši. Kosmolaiva, atlieta no ārkārtīgi izturīga plastmasas sakausējuma, pret kuru, ticiet man, jūsu labākie tēraudi ir tikai svins, mums šķita neieņemams patvērums. Un tomēr mēs jutāmies neomulīgi: no visām pusēm mūs ieskāva biezokņi, spiedās virsū, nomāca, izraisīja klaustrofobiju ... Pēc vakariņām mēs izdzēsām prožektorus un paslēpāmies, cerot ieraudzīt to džungļu iemītnieku, par kuru tik daudz tika runāts.
Šo nakti Venēras mežā es nekad neaizmirsīšu! Tiklīdz prožektors nodzisa, mēs ievērojām, kā ezerā parādās zilgans mirdzums: sākumā tas bija vājš, bet ātri pieņēmās spēkā un drīz sasniedza Zemes pilnmēness spožumu virs ekvatora. Likās, ka tas iznirst no ezera dzīlēm, pār kurām, it kā no degoša sēra, mirguļuja zilganas liesmas. Netālu no virsmas sarosījās straujas čūskveida ēnas. Sēžot kreisā ekrāna priekšā starp Rēniju un Sobokolu, es noskatījos uz šo elpu aizraujošo skatu, kā apburts. Reums un Tulls dežurēja pie labā ekrāna, pret džungļiem. Ezera viļņi meta dejojošus zibšņus, uz tintes melnajiem stumbriem, un jaunie venērieši mūs vairākas reizes pasauca, kad viņiem šķita, ka starp kokiem kustas kaut kādas neskaidras figūras.
TAS sākās ap pusnakti. Rēnija, jūtīgāka par mums pārējiem, TO sajuta pirmā. Viņa pēkšņi kļuva bāla un teica, ka viņai ir sajūta, ka uz viņu no tumsas skatās kāda būtne. Lai nomierinātu Rēniju, es ieslēdzu prožektoru, bet pēc tam to atkal izslēdzu, lai nepiesaistītu sev pārāk lielu džungļu iemītnieku uzmanību. Pēc dažām sekundēm mēs visi arī sajutām, ka kāds mūs vēro. Tā bija briesmīga sajūta, tā te pastiprinājās, te vājinājās, it kā kāds klaiņotu apkārt, te tuvodamies, te attālinādamies. Slēpjot pieaugošo satraukumu, es apsēdos pilota krēslā, lai paceltos gaisā, ja būs nepieciešams, un noliku labo roku uz kaujas izstarotāja, fulgulatora, roktura.
Šķita, ka mūs uz dažām minūtēm atlaida. Tad pastiprinājās neskaidra briesmu sajūta.
Un pēkšņi Rēnija, norādot uz ezeru, iekliedzās:
- Tur, Ork, tur!
Zilganais mirdzums pulsēja tādā pašā ritmā, kādā mūsu sirdis savilka sāpes un izmisums. Un tad uz sēkļa mēs pamanījām baismīgu ēnu, kas ritmiski locījās baisā valdzinošā dejā.
Tulls, nobālējis, nomurmināja:
- Eri Kuba ...
- Pastāsti! - uzkliedzu. - Ko tu par viņu zini?
- Ak, neko daudz ... Tā ir tikai sena leģenda. Tiek stāstīts, ka tad kad uz Zemes valdīja drumi, Eri-Kuba valdīja pār visu Thoras kontinentu uz Venēras.
Un, atspiedies pret starpsienu, Tulls dziestošā balsī sāka dziedāt:
Kad pēkšņi uznāk nāves skumjas
Te tālas, bet te atkal tuvas
Tad zini - netālu ir Eri Kuba!
Nakts malā nostājusies tā,
Dzer asinis un dzīvību
No tumsas Eri Kuba.
Gan gļēvulis, gan varonis,
Ikviens no šausmām bojā ies
Kad redzēs Eri-Kubu ...
Viņš apklusa, un sekojošajā klusumā es sadzirdēju mūsu aizsmakušo elpošanu un Rēnijas klusās elsas. Pieauga nenovēršamas šausmas, un tajā pašā laikā es jutu, kā mani atstāj dzīvība, kā katru mirkli zūd mani spēki. Tā bija neaprakstāmi baiga sajūta! Zilgani violetā gaisma ezera dzīlēs sāka dzist, murgaini baismīgais radījums tālumā uz sēkļa nekustīgi sastinga. Es to visu atzīmēju zemapziņā, kā sapnī. Man blakus esošā Rēnija tikko dzirdamā čukstā atkārtoja vārdus, kas mani sasniedza it kā no nesasniedzama attāluma:
Nakts malā nostājusies tā,
Dzer asinis un dzīvību
No tumsas Eri Kuba...
Man likās, ka grimstu melnā bezdibenī. Sobokols lēnām saļima uz grīdas, saliekts uz pusēm, viņam sekoja Reums un Tulls. Rēnija klusi nokrita pie manām kājām. Es vēl nebiju zaudējis samaņu, bet manas acis sāka klāt blāva migla, zvanīja ausīs. Ar pēdējo gribas piepūli es nospiedu starta pogu un gandrīz vienlaicīgi - fulguratora sprūdu. Žilbinošs miljardiem voltu uzplaiksnījums uz mirkli izgaismoja milzīgu pērtiķim līdzīgu briesmoni, kurš smagi apsēdās ūdenī, un tad viss pazuda uguns virpulī. Kosmolaiva ar sparu ietriecās meža zaļajā kupolā, es ar galvu atsitos pret vadības pulti un zaudēju samaņu.
Pamodos gultā uz "Mirgojošā zibens", man apkārt rosījās trīs ārsti. Es jutos ārkārtīgi vājš, un, tiklīdz zināju, ka Rēnijai vairs nedraud briesmas, uzreiz aizmigu dziļā miegā.
Pēc divām dienām Kēls, kuru es biju atstājis kā savu ekspedīcijas vietnieku, man paskaidroja, kā viss notika. Fulguratora zibens piesaistīja viņu uzmanību, un kad viņi ieraudzīja mūsu kosmolaivu, kas strauji pacēlās pret zenītu. sāka ar radaru mums sekot un no tālienes pārņēma mūsu kosmolaivas vadību, kad bijām jau simts kilometru augstumā. Mūs visus atrada dziļā bezsamaņā. Bet dzīvību glābt izdevās tikai mums ar Rēniju. Venērieši mira no sava veida tūlītējas anēmijas, domāju, ka izglābos, tāpēc biju zemietis, bet kā dzīva palika venēriete Rēnija - nevarēja izskaidrot neviens biologs.