Tā vai citādi es beidzot vaigu vaigā tiku redzējis Eri-Kubu, un, ja tā būtu mana griba, es atstātu visu viņu sugu, lai izmirst no aukstuma, kad Venēra attālināsies no Saules. Turklāt manu uzmanību novērsa kāds noslēpumains atklājums. Es jau biju pietiekami atguvies, kad Kēls man paziņoja, ka vienas releju stacijas pamatnes būvbedrē ekskavators uzdūries “kaut kam, kas izskatās pēc betona”. Atstājis nometnē vēl pārāk vājo Rēniju, es uzreiz devos uz būvbedri.
Pēc izglītības es neesmu ģeologs, bet kāds no maniem draugiem, kurš nelaikā nomira nelaimes gadījumā (lai gan reti, tā tomēr notiek arī mūsu laikā), jaunībā bieži mani ņēma līdzi, un es diezgan labi pārzināju petrogrāfiju. Masa mūsu ekskavatora kausā bija acīmredzami mākslīgas izcelsmes. Es liku paplašināt un padziļināt izrakumus. Pēc dažām stundām mūsu priekšā parādījās betona kupols. Jā, tas tiešām bija zems kupols ar apaļiem laika gaitā matētiem kļuvušiem iluminatoriem! Tās pamatnē mēs atradām aizslēgtas slūžu kameras durvis. Mums izdevās tās atvērt, neradot lielus bojājumus konstrukcijā, un mēs ar Kēlu, uzvilkuši respiratorus, devāmies iekšā.
Es ātri sapratu šī atraduma milzīgo nozīmi. Uz Venēras nekad nebija bijuši savi autohtoni, un, tā kā kupols bija ļoti līdzīgs tādiem pašiem kupoliem, kas atrodami uz Marsa, secinājums bija, ka abas planētas apmeklējuši vieni un tie paši kosmosa ceļotāji. Bet kas viņi bija? Pieņēmums par nezināmas sugas radībījumiem nekavējoties atkrita. Nē, kā uz sarkanās planētas, tā arī šeit uz Venēras bija bijuši zemieši! Viņi dzīvoja hermētiskajā stacijā, norobežoti no toksiski nāvējošās atmosfēras. Un tāpat kā uz Marsa, šīs pirmās apmetnes aizgāja bojā, kad sabruka civilizācija, kas tās bija radījusi.
Kupols bija milzīgs un acīmredzot tā bija izlūkošanas stacija. Tajā bija saglabājušās kaujas pēdas. Metāla mēbeles, līdzīgas vēlāko laiku cilvēku apmetņu mēbelēm uz Marsa, bija sadragātas un pat izkusušas. Kādā mirklī man šķita, ka es sapņoju: aiz biezām stikla durvīm uz dīvāna gulēja perfekti saglabājies jaunas sievietes ķermenis. Viņas lūpas nedaudz smaidīja, acis bija aizvērtas, garie gaišie mati nokarājās līdz grīdai. Viņai blakus atradās mazs zaļš flakons.
Patiešām, kad zinātnieki vēlāk ienāca šajā kapličā, analīzes parādīja, ka tā ir piepildīta ar inertu gāzi. Uz galda viņi atrada ar plastmasu pārklātu uzrakstu, kas daļēji pacēla noslēpumainības plīvuru. Tas bija uzrakstīts vienā no senajām pirmsledus laikmeta valodām. Jaunā sieviete, saukta par Hildu Svensoni, nez kāpēc tika uzskatīta par nozīmīgu politisku personu. Viņa izvēlējās izdarīt pašnāvību, lai nenonāktu ienaidnieku rokās. Viņas piekritēji ieradās pārāk vēlu. Un pārvērta šo staciju par kapu.
Mēs nolēmām netraucēt ši kapa mieru, un Hildas ķermenis palika tur, kur to nolika viņas pēdējie draugi. Viens no mūsu valodniekiem, Nilks, kļuva slavens ar atrasto piezīmju iztulkošanu. Ar to palīdzību viņš pierādīja, ka mūsu laikmeta senie dialekti, neskatoties uz pagājušajiem gadu tūkstošiem, cēlušies tieši no pirmās civilizācijas valodām. Tā nu, neviens vairs netraucēja kapa mieru, tikai es reizēm tur ienācu un ilgi stāvēju stikla durvju priekšā. Jaunā sievietei, kas tur gulēja mūžīgā miegā, bija ļoti līdzīga Rēnijai!
Stacijai pamatus ielikām nedaudz tālāk, ar fulguratoriem izdedzinot vairākus hektārus džungļu.
Pēkšņi es saņēmu Padomes pavēli nekavējoties atgriezties Huri-Holdē.
Fatālisti
Savā laboratorijā mani sagaidīja Hani. Viņa skarbajā, drūmajā sejā bija lasāms, ka viņš ir nāvīgi noguris. Bez kāda ievada viņš pēkšņi teica:
- Ork, kaut kāds Kelbiks, jauns zinātnieks no Areknāras, pirms dažām dienām nosūtīja mums detalizētu Saules stāvokļa analīzi. Secinājumi nebūt nav iepriecinoši. Mēs pārbaudījām visus viņa aprēķinus. Saules sprādziens izplatīsies tālu aiz Neptūna un pat Plutona orbītas. Bet tas nav vissliktākais. Pēc sprādziena Saule pārvērtīsies par melno punduri!
- Melnais punduris? Bet mēs atradām tikai divas šādas zvaigznes desmit tūkstošu gaismas gadu rādiusā!
- Jā, bet ko darīt? Mums nav paveicies. Lūk, te ir aprēķini. Bet man jums ir arī labas ziņas. Acīmredzot līdz sprādzienam mums būs par vairākiem mēnešiem vairāk, nekā gaidījām.
- Tātad, uz kuru zvaigzni mēs dosimies? - pajautāju. - Uz Etanoru? Vai uz Belilu?
- Uz Etanoru. Vispirms izmēģināsim veiksmi pie tuvākās zvaigznes. Bet pagaidām mums ir jauni sarežģījumi. Fatālistu kustība paplašinās, un es ne reizi vien esmu sev jautājis: vai mūsu senais noteikums mūs nepievils? Ja vien mēs varētu detalizēti un precīzi izskaidrot situāciju trilliem!
Ak, es drīz vien pārliecinājos, ka situācija ir daudz sliktāka, nekā domāja Hani. Fatālisti, paliekot ēnā, prasmīgi izcēla citu grupējumu, tā saucamos ekonomistus. Ekonomisti, kurus acīmredzot pamudināja fatālisti, izplatīja baumas, ka tehni apzināti melo, lai panāktu, ka trilli piekrīt ārprātīgajam lidojumam uz citām zvaigznēm, ko tehni patiesībā iecerējuši tikai, lai apmierinātu pašu ziņkāri. Visa problēma bija tā, ka mēs neko nevarējām pareizi izskaidrot: mana aprēķina metode, pateicoties kurai es atklāju, ka Saule drīz uzsprāgs, bija pieejama tikai dažiem desmitiem matemātiķu uz visas planētas, un, kas attiecas uz Kelbika analīzi, es tikai to izlasījis, sapratu, ka pat man būs pie tās jāpasvīst. Mēs paši esam kļuvuši par upuriem mūsu senajai politikai, apzināti ierobežojot masu zināšanas. Tagad šis iemesls dēļ mēs nevarējām cilvēkiem izskaidrot, cik reāli ir draudi pār viņiem, un paskaidrot tā, lai viņi mūs saprastu. Turklāt pašu tehnu vidū tikai daži varēja asimilēt mūsu izvirzītos pierādījumus. Nedēļu pēc manas atgriešanās ekonomistu vadītājs Užjahs uzsāka kampaņu pret mums trillakā, deputātu palātā. Dusmīgā runā viņš uzbruka Vadītāju Padomei, apsūdzot viņus pārmērīgā enerģijas izšķērdēšanā, atgādināja vairākus nāves gadījumus, kas ir neizbēgami lielos būvlaukumos, neraugoties uz visiem piesardzības pasākumiem, apsūdzēja Solodinas vadību par nespēju vadīt darbu un beidzot pieprasīja tehnu privilēģiju atcelšanu un to atgriešanu vispārējā jurisdikcijā, vainīgo tiesāšanu un ģeokosma vispārējās pārvaldības nodošanu trillu valdībai. Visbeidzot, viņš apsūdzēja Padomi apzinātu melu izplatīšanā par Saules turpmāko stāvokli. Protams, Tirāls nekavējoties ieslēdza viļņu pārtraucēju un nogrieza trillaka zāli no pārējās pasaules, taču tas viņam deva tikai dažu stundu atelpu. Ar zināmām bažām gaidījām valdības lēmumu. Visbeidzot tika paziņots: Aizrādot Užjaham viņa skarbo toni, valdība tomēr nolēma sākt izmeklēšanu par nepieciešamību ceļot uz Etanoru. Tajā pašā laikā prezidents Thels vērsās pie visiem trilliem ar aicinājumu nekādā veidā nebremzēt darbus pie ģeokosma izbūves, jo Saule tā vai citādi eksplodēs - neviens par to vairs nešaubījās. Pirmo taktisko panākumu iedrošināts, Užjahs ultimatīvi pieprasīja, lai viņu pieņemu es. Sākumā es gribēju atteikties, bet Tirāls iejaucās un mani pierunāja. Tā nu, es gaidīju savā birojā, katram gadījumam nolicis uz galda, zem mapes ar papīriem, nelielu staru pistoli - fulguratoru.
Ar augstprātīgu izskatu ienāca ekonomistu līderis. Viņš izrādījās ļoti maza auguma, kas mūsu vidū bija retums, un uzvedās nedabiski taisni un stīvi. Negaidot uzaicinājumu, apsēdās. Es klusēdams skatījos uz viņu, atsaukdams atmiņā visu, ko Tirāds man par viņu bija teicis. Užjaha tēvs bija tehns, viņa māte no trilliem, viņš pats sākotnēji tika klasificēts kā tehns, bet 17 gadu vecumā tika izslēgts no šīs kategorijas kā nespējīgs virzīt zinātni: tajā viņš nemeklēja zināšanas , bet veidu, kā nonākt pie varas. Protams, tas deva nežēlīgu triecienu viņa lepnumam. Viņš apguva mūsdienās reto antikvāra profesiju un nodarbojās ar senlietu tālākpārdošanu, taču drīz vien piedzīvoja nepatikšanas ar policiju. Par nelikumīgiem izrakumiem vietā, kur atradās Sanfrancisko, Užjahs tika tiesāts un bija spiests slēgt savu veikalu. Pēc tam viņš iesaistījās politikā un drīz kļuva par atzītu ekonomistu vadītāju.