- Vai tāpēc planieris man šķita tik smagnējs?
- Jā, tāpēc. Un tagad mums vienkārši jāziņo par savu atrašanās vietu Huri-Holde un jāgaida palīdzība.
- Nedomāju, ka viņi atteiksies no idejas tik viegli atbrīvoties no mums, - es teicu. - Steigsimies!
Vispirms izmēģinājām Rēnijas raidītāju, bet tas neieslēdzās.
Kelbika raidītājs bija sadragāts gabalos. Mēs jau sākām uztraukties. Par laimi, manu raidītāju, lai arī tas bija bojāts, nebija grūti salabot, ko es centos izdarīt. Rēnija devās meža virzienā.
Kelbikam nebija ieroču, es palūdzu viņam būt planiera tuvumā, kamēr pats laboju raidītāju. Gandrīz biju pabeidzis, kad viņš mani brīdināja:
- Ork, cilvēki!
Viņu bija septiņi; visi parādījās no tumšā meža biezokņa kā spoki. Viņi bija ģērbušies garās melnās togās, kas plīvoja vējā. Neizejot no kabīnes, es pārbaudīju savu nelielo fulguratoru un paskatījos Renijas virzienā, Viņa vairs nebija redzama.
Debesis satumsa ar katru sekundi, nāvējoša, krēslaina, kā vulkāna izvirduma laikā, gaisma pārpludināja smilšaino krastu, upe ar neskaidriem šļakstiem vēla melnus viļņus.
Pēkšņi mākoņos noplaiksnīja zibens.
Viens no svešiniekiem deva īsu pavēli, un visi metās uz Kelbiku, pa ceļam ķerot ieročus. Tālu aiz uzbrucējiem, meža malā, parādījās citas figūras, kas tik tikko bija saskatāmas biezējošajā krēslā - viņu bija daudz! Kelbiks, atkāpjoties, pagriezās pret mani.
Sazināties ar Padomi bija par vēlu. Es ātri paskatījos apkārt, Mēs bijām upes līkumā netālu no meža.
- Ātrāk biezoknī! - es nočukstēju. - Skriešus!
Kelbiks metās uz mežu, un es viņam sekoju. Pamanījis mani, viens no uzbrucējiem iekliedzās un pacēla roku. Bija dzirdams neskaidrs šāviens, un smiltis zem kājām sagriezās mazā viesuļvētrā. Vēl vairākas lodes aizsvilpa tieši virs manas galvas, kad lauzos caur krūmāju. Zibens uzplaiksnījumi man apgaismoja ceļu. Visbeidzot, sasniedzis mežu, es pagriezos un divreiz nospiedu fulguratora sprūdu. Cilvēku radītais zibens saplūda ar debesu zibeni, un uz izkusušajām smiltīm nokrita divas melnas ēnas.
Mēs ieskrējām meža aizsegā brīdī, kad lapotnē nočabēja pirmās lietus lāses. Pēc sekundes tas jau bija neskaidri trokšņains tropiskās lietusgāzes ūdenskritums. Mēs uzreiz pārgājām soļos, grimstot sūnās un zālēs, bet turpinājām iet bez apstājas. Kad šķērsojām klajumiņu, mums aiz muguras divreiz nodārdēja šāvieni - vajātāji bija tuvu. Es neatbildēju, pietaupot atlikušos fulguratora lādiņus ārkārtas situācijai. Kelbika mugura bija tik tikko redzama priekšā. Es visu laiku domāju par to, kur gan pazudusi Rēnija? Neuzdrošinājos viņu pasaukt, baidoties pievērst vajātāju uzmanību gan viņai, gan mums pašiem.
Pussatrunējušu stumbru aizsprostojums, ko satina liānu mudžeklis, lika mums zaudēt dārgās minūtes. Kad mēs to pārvarējām, vajātāju radītais troksnis jau bija dzirdams ne tikai no aizmugures, bet arī pa labi un pa kreisi: mūs ielenca! Visbeidzot mēs nokļuvām lielā klajumā gandrīz pārkarenas akmens kores pakājē. Aiz muguras no meža iznāca vajātāji.
Mēs skriešus šķērsojām klajumu. Pār mūsu galvām aizsvilpa vairākas lodes, taču mēs tām vairs nepievērsām uzmanību, cerot atrast glābšanās ceļu starp klintīm. Ak vai, nokarenā klints siena bija līdzena un nepārvarama - mūsu priekšā rēgojās tikai kāda ala. Izmisumā mēs metāmies tajā, un man no fulguratora ar nožēlu nācās nogalināt lielu tīģeri, kas aizšķērsoja mums ceļu uz savu mājokli.
Zināmā mērā mūsu situācija bija uzlabojusies. Pērkona negaiss jau bija gandrīz pagājis, un pilnmēness spilgti izgaismoja klajumu, tikai reizēm pār to skrēja saraustītu mākoņu ēnas. Ja spēsim izturēt līdz rītam, mūs atradīs satrauktie Padomes sūtņi, vai vismaz meklēšanas helikopteri piespiedīs mūsu ienaidniekus atkāpties. Galvenais - izturēt! Bet, kad paskatījos uz fulguratora skaitītāju, mana seja satumsa. Man ir palikuši tikai septiņpadsmit lādiņi...
Mēs slēpāmies aiz klinšu gruvešu kaudzes kā alu iemītnieki, kas sagaida uzbrukumu. Bet mūsu ienaidnieki vilcinājās. Atsevišķas lodes ik pa laikam noklikšķināja uz akmeņiem, neradot nekādu kaitējumu, vai, gluži pretēji, atleca no alas velvēm, draudot mūs ievainot. Tomēr paši uzbrucēji no biezokņa aizsega nerādījās. Mani mocīja nemiers, īpaši par Rēniju.
Kad austrumu horizonts sāka izgaismoties, pamanīju kustību krūmājos klajuma malā. Un tūlīt kā melnu dēmonu bars ienaidnieki metās mums virsū. Es izšāvu visus lādiņus, bet atstājot apdegušos līķus, viņi skrēja uz alu, neizšaujot nevienu šāvienu. "Vēlas mūs paņemt dzīvus," paspēju padomāt, metot tukšo fulguratoru pirmā uzbrucēja sejā un paķēru resnu nolauztu zaru. Kelbiks viņus sagaidīja metot akmeņus. Tad sākās tuvcīņa. Man izdevās kādu laiku atvairīt ienaidniekus, vicinot savu mezgloto nūju, bet tad visi man uzbruka barā. Mani notrieca, un no briesmīga sitiena pa galvu es zaudēju samaņu ...
Atjēdzies sajutu, ka esmu cieši sasiets. Man blakus nekustīgi gulēja Kelbiks ar pietūkušu, asiņainu seju. Sargs stāvēja zem koka ar muguru pret mums, bet pārējie fatālisti sēdēja netālu zālē un par kaut ko strīdējās. Viņu bija apmēram piecpadsmit, es nevienu nepazinu.
Pēkšņi koki mežmalā pašķīrās, un klajumā iznāca četri lieli ziloņi, kuriem lēnām sekoja viss ziloņu bars. Fatālisti tiem nepievērsa uzmanību. Rezervātā esošie ziloņi jau sen bija pieraduši pie apmeklētājiem un nekad neuzbruka cilvēkiem. Tomēr šoreiz ziloņus acīmredzot kaut kas interesēja. Viņi aplenca fatālistu grupu no visām pusēm un tuvojās mums. Un pēkšņi es izdzirdēju Rēnijas skanīgo balsi:
- Pienācis laiks, Hllark, pasteidzies!
Lielākais no ziloņiem pagriezās, ar snuķi pastūma malā sargu un viegli satvēra mani. Cits zilonis tikpat uzmanīgi pacēla Kelbiku, kurš vēl nebija piejēdzies. mani nesa vadonis, apvijis snuķi ap ķermeni, tā ka galva un kājas nokarājās. Sasprindzinot kaklu, es pacēlu galvu: melnās figūras panikā bēga uz visām pusēm.
- Šurp, Hllark!
Mans zilonis devās uz mežu, un tad atskanēja šāvieni. Man paredzētā lode trāpīja viņam snuķī. Ietaurējies sāpēs un dusmās, zilonis mani nometa, un es sāpīgi atsitos pret zemi. Vadonis uz vietas apgriezās, metās uz šāvējiem, bet viņam pakaļ steidzās viss bars. Šausmu kliedzieni, mīdīšanās, atsevišķi šāvieni - un viss apklusa.
Izspūrusi, saplēstā kleitā Rēnija noliecās pār mani, steigšus atsienot manas saites. Ar grūtībām piecēlos, rokas un kājas bija nejūtīgas. Pa klajumu mērtājās melni bezveidīgi plankumi - tas bija viss, kas palika pāri no fatālistiem, kurus panāca ziloņi.
- Kas ir ar Kelbiku? - pajautāju.
- Viņš ir dzīvs.
- Kā tev izdevās atvest šos ziloņus, Rēnij?
- Tie nav ziloņi, Ork. Tie ir paraziloņi!
Es ieskatījos. Dzīvnieki jau bija nomierinājušies. No pirmā acu uzmetiena tie neatšķīrās no parastajiem ziloņiem, tikai to galvas šķita lielākas, un pieres bija izliektas. Un es atcerējos Biolika traģisko eksperimentu.
Šis izcilais fiziologs piecus simtus gadus pirms manas piedzimšanas mēģināja izveidot supercilvēku. Viņš veiksmīgi veica virkni eksperimentu ar lieliem plēsējiem un ziloņiem; galvaskausa kaulu audu biezums tiem samazinājās, un smadzeņu apjoms gandrīz dubultojās un tajā pašā laikā kļuva daudz sarežģītāks. Rezultātā paraziloņu prāts sasniedza piecus līdz sešus gadus veca bērna prāta līmeni. Un šī īpašība, pateicoties rūpīgai kontrolei un izlasei, kļuva iedzimta. Savu panākumu iedvesmots, Bioliks nebrīdinājis Padomi sāka eksperimentēt ar saviem bērniem un mazbērniem. Rezultāti bija tik šausmīgi, ka viņš izdarīja pašnāvību. Acīmredzot cilvēka smadzenes šādā veidā attīstīt nevar. Tomēr paraziloņi izdzīvoja un turpināja vairoties. Viņu klātbūtne rezervātos nevienam netraucēja, jo īpaši tāpēc, ka viņi paši, pateicoties savam saprātam, vairījās no cilvēkiem un centās nerēgoties tiem acīs.