Bet doktors Prunjē jau bija noliecies pār mana drauga ķermeni. Pagāja apmēram piecas minūtes, pirms viņš ne visai pārliecinoši nomurmināja:
- Manuprāt, tikai ģībonis. Bet viņš nekavējoties jāpārved uz slimnīcu. Tas neapšaubāmi ir šoks, pulss ļoti vājš, un es baidos ... Es pielēcu kājās, pasaucu divus strādniekus, un mēs aiznesām Polu uz kravas automašīnu, kur viņam steigā tika noorganizēts kaut kas līdzīgs nestuvēm. Prunjē aizbrauca kopā ar viņiem, apsolot mani informēt.
Es gatavojos atstāt staciju, kad atkal parādījās inženieris-praktikants.
- Mesjē Perizak, - viņš mani uzrunāja, - jūs esat bijis tropos; sakiet, vai kādreiz esat redzējis šādu parādību? Runā, ka tur pērkona negaisi ir daudz spēcīgāki nekā šeit.
- Nē, ko tādu es nekad neesmu redzējis! Un pat neesmu dzirdējis, ka tā mēdz būt. No sava loga es redzēju uguns stabu, kas nolaidās stacijā, un tas bija neticamākais skats manā dzīvē! Kādos apstākļos notika nelaime ar mesjē Djuponu?
- To mēs uzzināsim, kad mehāniķis, vienīgais liecinieks, spēs runāt.
- Viņam arī trāpīja?
- Nē, bet viņš ir apstulbis no bailēm. Murmulē kaut kādas muļķības.
- Ko viņš saka?
- Nāciet, pats pajautāsiet viņam ...
Mēs atgriezāmies medpunktā. Tur, uz kušetes, sēdēja apmēram četrdesmit gadus vecs vīrietis ar izvalbītām klejojošām acīm. Inženieris viņu uzrunāja:
- Malto, lūdzu, pastāstiet visu, ko redzējāt šim cilvēkam - viņš ir mesjē Djupona draugs.
Mehāniķis uzmeta man vajāta dzīvnieka skatienu.
- Saprotu, jūs gribat, lai es runāju liecinieka klātbūtnē, un tad jūs mani iebāzīsiet vājprātīgo namā, kā trako! Bet tomēr es zvēru, ka tā ir taisnība! Es redzēju, redzēju savām acīm! .. Viņš gandrīz iekliedzās.
- izbeidziet un nomierinieties! Neviens jūs nekur nebāzīs. Mums ir nepieciešama jūsu liecība atskaitei. Turklāt tā var dot labumu mesjē Djuponam, ārstam būs vieglāk viņu ārstēt.
Mehāniķis sastomījās.
- Nu, ja nu vienīgi ārstam ... Ai, bet vispār uzspļaut! Noticiet vai nē, tā nu ir jūsu darīšana. Turklāt es pats nezinu, varbūt es tiešām esmu jucis? Viņš dziļi ievilka elpu.
- Tad nu lūk. Mesjē Djupons lūdza mani kopā ar viņu pārbaudīt ģeneratoru numur desmit. Es stāvēju metra attālumā no viņa, kreisajā pusē. Pēkšņi mums šķita, ka gaiss uzreiz tiek piesātināts ar elektrību. Esat bijis kalnos? Tad būsiet ievērojis - tas notiek tad, kad alpenštoki sāk dziedāt kā stīgas. Tad mesjā Djupons man uzkliedza: "Malto, bēdz!" Es metos uz turbīnu zāles attālo galu, bet tur durvis bija aizslēgtas un es palūkojos atpakaļ. Mesjē Djupons joprojām stāvēja pie ģeneratora, viņam pa visu ķermeni skrēja zilas dzirksteles. Es viņam uzkliedzu:
"Ātrāk šurp!" Un pēkšņi viss gaiss zālē iedegās violetā gaismā. Ziniet, kā neona caurulē, tikai gaisma bija violeta ... Spīdums netika līdz manim par metru!
- Bet Djupons? - es pajautāju.
- Viņš metās manā virzienā un pēkšņi sastinga. Skatījās kaut kur uz augšu, un izskatījās apmulsis, pārsteigts. Viņš stāvēja pašā gaismas staba centrā, bet tas, šķiet, viņu neuztrauca. Un tad ... Mehāniķis apklusa, dažus mirkļus vilcinājās un beidzot izgrūda, it kā metoties ūdenī:
- Un tad es ieraudzīju spocīgu, caurspīdīgu figūru! Tā peldēja pa gaisu viņa virzienā un bija gandrīz tādā pašā augumā kā mesjā Djupons. Viņš laikam arī to redzēja, jo izstiepa rokas tā, it kā gribētu to atgrūst, un kliedza: "Nē! Nē!".
Spoks viņam pieskārās, un viņš nokrita uz grīdas. Tas arī ir viss!
- Bet pēc tam?
- Kas notika tālāk, nezinu. Es no bailēm zaudēju samaņu.
Mēs izgājām, atstājot Malto medpunktā. Inženieris man jautāja:
- Nu, ko sacīsiet?
- Teikšu, ka jums, iespējams, ir taisnība: jūsu mehāniķis bija vienkārši apstulbis no bailēm. Spokiem gan neticu. Ja Djupons kļūs vesels, viņš pats mums pastāstīs, kā bija.
Pulkstenis bija jau pieci no rīta, tāpēc tā vietā, lai dotos mājās, es iegriezos pie ārsta, paņēmu tur savu motociklu un steidzos uz slimnīcu. Pols jutās labāk, bet gulēja. Līdz rītausmai es nosēdēju kopā ar ārstu, kuram pacentos izstāstīt fantastisko Malto stāstu.
- Es viņu labi pazīstu, - atzīmēja Prunjē. - Viņa tēvs nomira pirms diviem gadiem no delīrija, bet dēls, cik man zināms, alkoholu mutē neņem! Tomēr iespējams ir viss.
Īsi pirms rītausmas medmāsa mūs brīdināja, ka Pols, iespējams, drīz pamodīsies. Mēs uzreiz devāmies pie viņa. Viņš vairs nebija tik bāls, miegs bija kļuvis nemierīgs. Pols visu laiku grozījās. Es noliecos pār viņu un satiku viņa skatienu.
- Dakter, viņš ir pamodies!
Pola acis izteica nebeidzamu izbrīnu. Viņš paskatījās uz griestiem, kailajām baltajām sienām, tad uz mums.
- Kā iet, vecais? - jautri pajautāju. - Tev jau ir labāk?
Sākumā viņš neatbildēja, tad viņa lūpas sakustējās, bet es nevarēju atšķirt vārdus.
- Ko tu teici?
- Anak oe na? Viņš skaidri izteica jautājošā tonī.
- Ko?
- Anak oe na? Erto sin balurim singaletu ekon?
- Ko tu tur runā?
Es tik tikko valdījos, lai neizplūstu smieklos, un tajā pašā laikā manī pieauga satraukums.
Viņš uzmanīgi paskatījās uz mani, un viņa acīs atspoguļojās nesaprotamas izbailes. It kā izmisīgi pārvarot sevi, viņš beidzot sacīja:
- Kur es esmu? Kas ar mani notika?
- Nu re, tā jau ir labāk! Tu atrodies man blakus stāvošā doktora Prunjē klīnikā. Naktī tev iespēra zibens, bet izskatās, ka viss beidzies labi. Tu drīz izveseļosies.
- Bet tas otrs?
- Kurš otrs? Mehāniķis? Viņam nekas nekait.
- Nē, ne jau mehāniķis. Vēl viens, kurš kopā ar mani ...
Viņš runāja lēni, it kā pusmiegā, ar grūtībām piemeklēdams vārdus.
- Bet ar tevi nebija neviena cita!
- Nezinu ... esmu noguris ...
- Nerunājiet ar viņu vairs, mesjē Perizak, - iejaucās ārsts. - Viņam nepieciešams pilnīgs miers. Rīt vai parīt es domāju, ka viņš varēs atgriezties savā mājvietā.
- Tad es iešu, - es teicu Polam. - Es gaidīšu tevi tavā mājā.
- Jā, pagaidi mani ... Uz redzēšanos, Kelbik.
- Kāds es tev vēl Kelbiks! - es biju sašutis.
- Ak jā, patiešām ... Atvaino, esmu tik noguris!
Nākamajā dienā pie manis ieradās ārsts.
- Laikam jau būtu labāk viņu pārvest mājās, - viņš teica. - Nakts pagāja nemierīgi, viņš visu laiku sauca jūs: murgoja, izrunāja kaut kādus vārdus nesaprotamā valodā, kas mijās ar franču valodu. Viņš uzstāj, ka slimnīcas baltās sienas viņam šķiet morga sienas.Šeit, ierastajā vidē, viņš atveseļosies daudz ātrāk.
Vecā mājkalpotāja sakārtoja guļamistabu, un drīz vien mēs noguldījām Polu milzīgajā, īpaši viņa augumam paredzētajā gultā. Es paliku pie viņa. Pols nogulēja līdz tumsai, un, kad pamodās, es sēdēju pie viņa galvas. Viņš ilgi skatījās uz mani, tad teica:
- Redzu, ka tu vēlies uzzināt, kas ar mani notika. Pastāstīšu vēlāk ... Redzi, tas ir tik neticami, ka es pats tam nespēju noticēt. Un piedevām arī tik pārsteidzoši! Sākumā man bija bail. Bet tagad, ak, tagad! ..
Viņš skaļi iesmējās.
- Vispār redzēsi pats. Paldies par visu, ko izdarīji manis dēļ. Es parādā nepalikšu! Mēs abi šajā dzīvē vēl papriecāsimies, gan tu, gan es! Man ir daudz ideju, un tu noteikti būsi man vajadzīgs. Tad viņš mainīja tematu un sāka izjautāt, kas notiek hidroelektrostacijā. Mans paziņojums, ka ģeneratori nedarbojas, lika viņam atkal iesmieties. Nākamajā dienā viņš piecēlās pirms manis un devās uz staciju. Divas dienas vēlāk es vispirms aizbraucu uz Tulūzu, bet pēc tam uz Āfriku.