Iestājās draudīgs klusums. Visi bija šokēti. Kopš Padomes pastāvēšanas dienas neviens tehns nebija uzdrošinājies atklāti sacelties pret tās lēmumiem. Kelbiks ar izmisušu skatienu paraustīja plecus un sāka kāpt augšā pa kāpnēm uz ģeofizisko kabīni, attālinoties no manis it kā no mēra.
- Es sadzirdēju pareizi? Vai tu atsakies paklausīt, Ork? - Gdans, Augu pavēlnieks iekliedzās. - Bet tas ir neprāts!
- Neprāts vai nē, bet es atsakos! Un es domāju, ka neprātis drīzāk esat jūs, jo riskējat uzspridzināt planētu!
- Līdz tam vēl ir tālu! Otro un pēdējo reizi Padomes vārdā es jums pavēlu paklausīt!
- Otro un pēdējo reizi es atsakos!
Un ar īsu pogas nospiešanu es pārstāju paātrinājumu.
- Nu ko, kā vēlaties, Ork. Halin, pavēliet saviem vīriem viņu arestēt!
- Es to izdarīšu pats, - sacīja Halins un man piemiedza ar aci. Viņš nevērīgi izvilka fulguratoru, turot to aiz stobra. Es no paduses izrāvu savējo un pavērsu to uz Vadītājiem.
- Halin, ne no vietas! Nezinu, kā pusē tu esi. Jūs un visi pārējie, nometiet ieročus! Un ātrāk, ātrāk!
Ar šausmu izteiksmi sejās Vadītāji viens pēc otra piecēlās un mana fulguratora stobra pamudināti nolika ieročus. No kāpņu augšas uzplaiksnīja violets zibens, un Gdana palīgs Belubs nokrita uz grīdas. Kelbiks bija viņu apsteidzis. Es jutos nāvējoši noguris un pretīgs pats sev - pēdējo dienu notikumi mani bija ārkārtīgi nogurdinājuši. Nebiju gulējis divas diennaktis.
- Halinam vari uzticēties! - Kelbiks man pakliedza. - Viņš bija ar mums no paša sākuma.
Halins jau deva rīkojumus savā mikroraidītājā. Tehnu policijas aģenti piepildīja kontroles telpu un sāka savākt ieročus. Hani skumji paskatījās uz mums.
- Ork! Kelbik! Es nekad nebiju domājis, ka jūs esat spējīgi uz ko tādu ... Sacelies pret Padomi ...
- Nepavisam ne, skolotāj, - Kelbiks viņam iebilda. - Un Orkam ar to nav nekāda sakara. Viņa personīgā sacelšanās, atteikšanās pieņemt idiotisku lēmumu palīdzēja mums, Halinam un man.
Viņš pielēca pie apstulbušā Gdana un izdarīja ātru žestu, it kā gribētu izraut viņam acis. Rokā palika ļengana maska. Mūsu priekšā pavērās baiļu sašķobīta seja, pilnīgi nepazīstama, kura nekādā ziņā nelīdzinājās Gdana sejai.
- Vadītāji, stādu jums priekšā mūsu kopējo niknāko ienaidnieku, fatālistu patieso vadītāju. Jebkurā gadījumā esmu par to pārliecināts. Un esmu pārliecināts arī par to, ka tieši viņš nogalināja īsto Gdanu. Kamēr Orks drosmīgi cīnījās pret sazvērniekiem virszemē, es šeit veicu nelielu izmeklēšanu. Jau sen atpakaļ, kopš uzbrukuma mūsu planieriem, man radās aizdomas, ka starp padomes locekļiem slēpjas nodevējs, ka kāds Padomē ir iekļuvis ar viltu. Bet tikai vakar es saņēmu izšķirošu pierādījumu. Šī krāpnieka plastmasas maskai, neskatoties uz visu tās pilnību, ir viens trūkums, ko es atklāju tīri nejauši: tā fluorescē ultravioletajā gaismā. Vakar, ap to laiku, kad Orks lidoja uz Kilgūru, šis viltus Gdans ieradās manā laboratorijā, lai pārliecinātu mani par nepieciešamību turpināt paātrinājumu. Es nebiju izslēdzis ultravioleto lampu, un viņa seju nejauši apspīdēja tās starojums. Kopš šī brīža es zināju visu. Es brīdināju Halinu, un mēs nolēmām nogaidīt. Šī subjekta mērķis bija ne vairāk, ne mazāk kā iznīcināt Zemi! Vai varat iedomāties, kādu baigu politisku spēli viņš ir spēlējis pēdējos gadus?
- Pats interesantākais, - turpināja Kelbiks, - ir tas, ka nekas neapdraud Zemes auglību, jebkurā gadījumā briesmas nav nemaz tik lielas. Mēs bijām pseido-Gdana pierādījumu apburti, burtiski hipnotizēti un aizmirsām vienu faktu: pirms temperatūra paaugstināsies līdz māla saķepšanai, saules starojums vispirms atjaunos atmosfēru, pēc tam iztvaicēs milzīgas ūdens masas, kas savukārt izveidos tvaiku un mākoņu vairogu. Bet no radiācijas mūs pasargās Zemes magnētiskais lauks, ko pastiprinājuši geokosmi. Lūk, aprēķini! Ja vēlaties, varat tos pārbaudīt.
Kā paredzēja Kelbiks, mūsu augsnes auglīgais slānis lielā mērā saglabājās.
Uz Zemes atkal bija atmosfēra, ko tricināja neganti stipras vētras un negaisi un kurā liesmoja neparastas, milzīgas polārblāzmas. Viesuļvētras veltīgi centās saraustīt blīvo virpuļojošo mākoņu slāni, kas lielāko daļu laika slēpa no mums liesmojošo Novu. Mēs pazaudējām zināmu gaisa un ūdens daudzumu, jo atmosfēras augšējos slāņos molekulas augstās temperatūras ietekmē sasniedza pirmo kosmisko ātrumu, taču šos zaudējumus vēlāk varēja atgūt izmantojot kādu komētu. Uz virsmas temperatūra bija smacējoša, nepārtraukti plosījās cikloni, un tikai reta ģeologu un agronomu grupa iznāca no pazemes pilsētām, lai aprēķinātu mūsu zaudējumus. Visvairāk cietām atkušanas periodā, kad pa nogāzēm noslīdēja veseli ar mitrumu piesātinātas augsnes slāņi un no pēkšņām temperatūras izmaiņām uz virsmas plaisāja akmeņi.
No Mēness centrālās observatorijas Nova Sol bija redzama kā milzīga fluorescējoša miglāja kvēlojošs kodols, kas klāja pusi debesu. Tad sākās pēdējais reakcijas posms. Kodols strauji zaudēja nepanesamo spilgtumu, jo tā galvenais starojums nokļuva spektra ultravioletajā daļā. Palika redzams tikai gāzveida apvalks, līdzīgs saplēstam gaisīgam plīvuram.
Arvien vairāk bija jūtama attālināšanās. Āra temperatūra atkal pazeminājās un mitrums nokrita sniegā, un pēc tam gaiss kļuva šķidrs un beidzot sacietēja. Lēni, ļoti lēni kvēlojošais miglājs izgaisa neiedomājamā tālumā. Un pienāca Lielā Krēsla.
Teorētiski Padome palika pie varas, bet patiesībā pēdējais vārds vienmēr palika man. Ar Halina palīdzību es, neviļus, biju kļuvis par divu pasauļu valdnieku.
Caur kosmosu
Lielā Krēsla! Tā ilga tikai piecpadsmit gadus un tomēr bija pelnījusi šo nosaukumu. Mūsu mērķis Etanors tajā laikā bija tuvākā zvaigzne, kas atradās piecu gaismas gadu attālumā no mums. Mūsu lielie teleskopi ap Etanoru bija atklājuši vismaz septiņas planētas.
Kāds vakars īpaši palicis manā atmiņā. Kopā ar Kelbiku un Rēniju mēs sēdējām centrālajā observatorijā. Rēnija jutās nogurusi: mums drīz piedzims dēls. Mēs sēdējām ērtos krēslos panorāmas ekrāna priekšā. Tā vienā stūrī mirdzēja gāzes miglājs, kas kādreiz bija mūsu Saule, bet mēs to jau esam apzīmējuši ar tehnisku terminu, -, “Nova Sol”. Citā zvaigznāja stūrī, kas izskatījās pēc piecstaru zvaigznes, izcēlās viens īpaši spilgts punkts - Etanors. Mēs runājām par pašu barjeru, kas reiz apturēja mūsu zvaigžņu kuģus un kurai mēs tuvojāmies.
- Es vēlreiz pārbaudīju aprēķinus, Ork. Šķiet, ka viss ir kārtībā. Redzi, pēc šī atgadījuma ar Kloba konstanti esmu kļuvis uzmanīgāks.
- Tātad cauri barjerai iziesim?
- Neapšaubāmi! Un mēs, iespējams, to pat nepamanīsim. Tomēr ir nepieciešams, lai tajā brīdī kosmosā nebūtu absolūti neviena kosmomagnētiskā kuģa. Ja mūsu senču atstātie dati ir precīzi, viss būs kārtībā.
- Es domāju, ka tie ir precīzi. Tomēr es nosūtīšu izlūkos uz priekšu kosmomagnētisko kuģi ...
- Pie mūsu ātruma, ņemot vērā, ka vecās relatīvistiskās formulas vēl nav noraidītas, no tā nebūs lielas jēgas. Kosmosa kuģis mūs apsteigs tikai par dažām dienām!
- Jā, varbūt tas ir bezjēdzīgi. Kā veicas ar marsiešu zvaigžņu kuģa izpēti?
- Mīņājamies uz vietas, pats taču zini. Tomēr varbūt arī nezini. Tavi Augstākā Koordinatora pienākumi vairs neatstāj laiku pētījumiem ...
Jā, es jau vairākus gadus esmu Augstākais Koordinators. Emu atbildīgs par dzīvi uz divām planētām. Šis marsieši zvaigžņu kuģis ... Varbūt Klobors nepamanīja kādu detaļu, kas viņam, arheologam, šķita nesvarīga? Neskatoties uz visu mūsu optimismu darba sākumā, mums nekādi neizdevās uzbūvēt šādu dzinēju. Tas daudz neatšķīrās no hipertelpas dzinēja, kuru bija neveiksmīgi mēģinājuši izmantot mūsu senči. Turklāt uz marsiešu kosmosa kuģa bija parasts kosmomagnēta motors. Un tomēr pirmajā pilsētā atrastie dokumenti bija neapgāžami: marsieši, mums ļoti līdzīgi radījumi, apmeklēja tālas zvaigznes un ar pārliecību atgriezās. Un daudzas reizes! Tiesa, uz viņu kuģa bija vēl kāda īpaša shēma, kuru mūsu labākie speciālisti, ieskaitot Kelbiku, nevarēja izskaidrot. Tās darbība ietekmēja nevis telpu, bet laiku.