- Labi. Jebkurā gadījumā ir par vēlu strīdēties. Bet neiesaistieties kaujās - labi? Kur jūs tagad esat?
- Apmēram piecdesmit miljoni kilometru no ārējās planētas. Mēs ceram to sasniegt dažu stundu laikā. Mēs jau strauji bremzējam. Šai zvaigznei ir ļoti spēcīgs kosmomagnētiskais lauks, tāpēc šeit ir iespējams daudz spēcīgāks pozitīvais paātrinājums nekā mūsu nabaga vecās Saules tuvumā!
- Labi. Tiklīdz jums būs par ko ziņot, izsauciet!
Kelbiks man piezvanīja tikai nākamajā dienā.
- Mēs esam nolaidušies uz attālākās planētas. Nekādas pretestības, un līdz šim - ne vēsts, ka planēta tiktu apgūta. Nav atmosfēras, augsne ir sasalis metāns, gandrīz nav akmeņainu atsegumu, gravitācija - pusotra g.
Tā izlūki lidoja no planētas uz planētu, nesatiekot ne mazākās dzīvības pazīmes, līdz sasniedza sestās, milzīgās kā Jupiters, planētas ārējo pavadoni - tam apkārt riņķoja veseli piecpadsmit planetoīdi.
Viņi sāka tuvoties vienam no pavadoņiem, kad pēkšņi no melnā kosmosa viņiem virsū metās desmit sfēriski transportlīdzekļi. Vairākas minūtes ilga neganta kauja, kuras visas detaļas uzreiz tika pārraidītas uz mūsu ekrāniem un ierakstītas. Divi mūsu kuģi eksplodēja, Kelbika kosmosa kuģis, acīmredzot bojāts, sāka krist uz pavadoņa virsmas. No desmit ienaidnieka kuģiem bija palikuši tikai divi: mūsu infraatomraķetes izrādījās visai efektīvas.
Mani no skaļruņa sasniedza Kelbika mierīgā balss:
- Šķiet, esam noķerti, Ork. Dzīvi palikuši tikai trīs no mums. Mēģināsim nolaisties, nelaužot kaklu. Cik es varu saprast, ienaidnieks izmanto starojumu, kas detonē kosmomagnētiskos dzinējus, kaut ko līdzīgu mūsu Knila viļņiem. Ja jau tā, tad jūs zināsiet, kas jādara, lai tos neitralizētu. Par laimi, es laikā to apjēdzu un izslēdzu dzinējus. Mēs esam brīvā kritienā. Pie pašas virsmas centīsimies strauji palēnināt ātrumu, ieslēdzot dzinējus. Cerams, ka ienaidnieks domā, ka esam izslēgti no spēles, un vairs netur savā starojumā. Pretējā gadījumā paliec sveiks! Esam vairs desmit kilometru no virsmas... pieci ... trīs ... Ieslēdzu!
Sprādziens nesekoja. "Beriks" klusi nolaidās uz pavadoņa ledainās virsmas. Divi ienaidnieka kuģi joprojām atradās augstu virs pavadoņa.
- Man šķiet, ka viņi nezina par mūsu Heka viļņiem, - Kelbiks aukstasinīgi turpināja. - Katrā ziņā viņi savā starpā runā ar parastajiem elektromagnētiskajiem viļņiem. Tāpēc es mūsu raidītāju neizslēdzu. Acīmredzot viņi mūs ņems gūstā, lai iegūtu no mums kādu informāciju ...
- Neuztraucies! - Es viņu pārtraucu. - nekavējoties jums palīgā izlido pastiprinātā eskadra. Mēs jau esam jums daudz tuvāk un nekavēsimies pie ārējām planētām, tāpēc gaidiet mūs pēc piecām dienām. Turieties! Ja kļūs par grūtu, pastāstiet viņiem kādus niekus ... Mēģiniet novilcināt laiku!
- Sapratu. Tikai nelido pats! Tu esi vajadzīgs Zemei.
- Redzi, lieta ir tāda, ka man personīgi jāpārbauda dažas teorijas! Turklāt šeit pavēlnieks esmu es un darīšu to, ko uzskatīšu par vajadzīgu!
- Uzmanību! Klāt ir…
Ekrānā es redzēju Kelbiku noliecamies pret vienu no ārējo sakaru monitoriem. Ārā pa apledojušo līdzenumu piesardzīgi tuvojās ducis figūru, kuras slēpās aiz atsevišķi guļošajiem klinšu bluķiem. Skafandri tās deformēja, tomēr tās bija līdzīgas cilvēkiem. Tad pret gaisa slūžu lūku nodārdēja dobji triecieni.
- Pretoties Ir bezjēdzīgi, - Kelbiks vērsās pie saviem izdzīvojušajiem cīņu biedriem Harloka un Rabela. - Viņi sabojās gaisa slūžas un mēs bez jēgas iesim bojā, Ork, es taisu vaļā! Un izslēdz attēlu manā ekrānā. Tādā veidā tu varēsi novērot vēnu, paliekot neredzams. Iekšējās gaisa slūžu durvis lēnām atvērās, un trīs skafandros tērptas figūras ienāca vadības kabīnē, turot rokās īsas pistoles. Viņi pievērsās ekrānam, un es pārsteigumā palēcos: divi bija cilvēki, bet trešais! .. Es diezgan slikti varēju saskatīt viņa seju caur ķiveres caurspīdīgo vizieri, bet man šķita, ka tā ir spilgti sarkana.
Kamēr viens no viņiem turēja Kelbiku un viņa biedrus ieroča stobra galā, pārējie divi noņēma ķiveres. Pirmais izrādījās jauns vīrietis ar īsiem blondiem matiem. Otrais ... otrais nebija cilvēks. Zem kailā galvaskausa pārkarenās un krunkainās pieres spīdēja trīs acis, sakārtotas trīsstūrī - vidējā bija augstāka par abām sānos esošajām, seja bija purpursarkanā krāsā, bez deguna, šķeltā mute ar ragveida, kā rāpuļiem, lūpām. Cilvēks ierunājās, un es sapratu viņa valodu: viņš runāja senajā arunaku valodā, kuras pamatā bija mūsu universālā valoda.
- Jūs - gūstekņi. Nemēģiniet pretoties vai bēgt, pretējā gadījumā - nāve. Kelbiks brīvi atbalstījās ar elkoņiem uz raidītāja, vienu roku turot aiz muguras, ienaidniekiem tā nebija redzama, bet es to redzēju lieliski.
- Labi, - viņš teica, - mēs padodamies.
Tomēr viņa pirksti reizē savijās un locījās, veidojot kurlmēmo alfabēta figūras, ar kurām mēs studenti sarunājāmies klasē profesoriem nemananot. Viņš parādīja:
- "Mēģināšu noskaidrot, kurp viņi mūs vedīs".
Un skaļi pajautāja:
- Bet kas esat jūs? Kāpēc jūs mums uzbrukāt? Mēs tikai pētījām šo sistēmu, pat nezinot, ka tā ir apdzīvota ...
- Nemelo! Mēs zinām, kas jūs esat un no kurienes esat ieradušies! Jūs esat no Zemes. No Zemes, kura izsūtīja mūsu senčus trimdā un tagad tuvojas mūsu robežām!
Nepatīkami pārsteigts, Kelbiks paraustīja plecus.
- Tātad jūs esat kāda mūsu zvaigžņu kuģu kosmosa izpētes apkalpes pēcteči; vai ne? Tomēr neviens viņus nekādā trimdā nav izsūtījis. Visi jūsu senči bija brīvprātīgie!
- Atkal meli, - cilvēks norēcās. - Kā redzu, Zeme nav mainījusies, kopš tā izdzina mūsu senčus. Bet tagad ir pienākusi atmaksas stunda, un nekas jūs neglābs!
Kelbika pirksti pārraidīja: "Tas cilvēks ir jucis".
- Ko jūs ar mums darīsiet? - viņš pajautāja.
- Uzģērbiet savus skafandrus, mēs jūs aizvedīsim uz Theras cietoksni. Tur jūs nopratinās. Jūsu liktenis būs atkarīgs no jūsu atbildēm. Un ziniet: mums ir veidi, kā piespiest runāt spītīgos!
Kelbiks nenodrebēja, toties Hārloks un Rabels nobālēja.
"Nebaidies. Es nerunāšu ko nevajag, pārējie zina maz", - man paziņoja Kelbiks.
Tāpat kā visi tekni, viņš nebaidījās no spīdzināšanas, īpašā apmācība ļāva viņam ar gribas piepūli nomākt sāpes. Kas attiecas uz hipnozi, tehni bija izveidojuši pilnīgu imunitāti arī pret to. Kelbiks riskēja tikai ar savu dzīvību.
- Un kur atrodas šis jūsu Theras cietoksnis? - viņš jautāja.
- Tepat uz pavadoņa. Es neuzskatu par vajadzīgu to slēpt no tevis, - cilvēks nicinošā tonī turpināja. - Pat ja jūs spētu pastāstīt saviem saimniekiem par tā atrašanās vietu, tas jums nepalīdzētu. Thera ir neieņemams!
- Tātad neviens arī nemēģinās to ieņemt! Labi, ved mūs pie saviem priekšniekiem. Varbūt viņi izrādīsies saprātīgāki un sapratīs, ka mēs ieradāmies ar miermīlīgiem mērķiem, bet jūs mums uzbrukāt.
Vīrietis nikni pasmīnēja, tad pagriezās pret violeto briesmoni un izdeva virkni klikšķošu skaņu.
- Ak tā, aizmirsu jūs iepazīstināt ar K'noru, telbirieti. Telbirieši ir mūsu labi draugi un sabiedrotie. Skaistas būtnes, ļoti paklausīgas, izdarīgas. Viņi izdarīs visu, ko mēs tiem palūgsim. Un kāda uzticība - jums to nesaprast! Es jūs brīdinu ka pavēlēju viņam sadedzināt jūs uz vietas, ja jūs nolemsiet pretoties.
"Kabatā man ir neliels Heka vilļņu raidītājs. Pirms došanās ceļā aktivizēšu sprāgstvielu lādiņu uz mūsu kosmosa kuģa", - noraidīja Kelbiks.
- Lai notiek! - Viņš skaļi pateica. - Kad mēs dosimies ceļā?
- Tūlīt pat!