Drīz no Pola saņēmu vēstuli. Pols paziņoja, ka plāno atstāt savu pašreizējo amatu un iestāties Klermonferānas universitātē, lai "pamācītos" (vārds bija pēdiņās) pie slavenā Nobela prēmijas laureāta profesora Tībarda.
Dīvainas nejaušības dēļ, tiklīdz biju aizstāvējis disertāciju, tajā pašā universitātē tika atvērta vakance, un man piedāvāja nolasīt lekciju kursu. Tūlīt pēc ierašanās es metos meklēt Polu, bet viņa nebija ne fakultātē ne mājās. Es viņu atradu dažus kilometrus no Klermonas Atomu izpētes centrā, kuru vadīja pats Tībards.
Tībards mani uzņēma savā darba kabinetā pie rakstāmgalda, uz kura neparasti kārtīgās kaudzēs gulēja visādi papīri. Viņš nekavējoties bez vilcināšanās sāka mani izjautāt par Polu:
- Cik ilgi jūs viņu pazīstat?
- Kopš dzimšanas. Mēs mācījāmies kopā pat pamatskolā.
- Vai viņš, būdams vidusskolā, bija stiprs matemātikā?
- Stiprs? Drīzāk jau ar vidējām spējām. Kas tad noticis?
- Kas noticis? Bet lieta ir tāda, mesjē, ka viņš ir spējīgākais no mūsdienu matemātiķiem un drīz būs arī spējīgākais fiziķis! Tas mani pārsteidz, jā, tas mani pārsteidz! Kāds inženieris atnāk pie manis, pieticīgi lūdz iespēju pastrādāt manā vadībā, un sešu mēnešu laikā veic vairāk atklājumu, piedevām ārkārtīgi svarīgāku atklājumu, nekā esmu izdarījis visas dzīves laikā. Un viegli, kā rotaļājoties! It kā tas viņu uzjautrinātu! Saskaroties ar kādu ļoti sarežģītu problēmu, viņš pasmaida, ieslēdzas savā alā un nākamajā dienā nāk ar gatavu risinājumu!
Tībards nedaudz nomierinājās.
- Visus aprēķinus viņš veic tikai mājās. Tikai vienu reizi man izdevās panākt, lai viņš pastrādā manā birojā, manu acu priekšā. Pusstundas laikā viņš atrada risinājumu! Un, pats interesantākais, man radās iespaids, ka viņš to jau zināja un tagad tikai pacentās atcerēties. Citos gadījumos viņš vai no ādas lien, cenšoties pēc iespējas vienkāršot savus aprēķinus, lai es tos varētu saprast, es, Tībards! Es ievācu ziņas pie viņa bijušā direktora. Viņš teica, ka Djupons, protams, ir labs inženieris, bet zvaigznes no debesīm nenes! Ja šis zibens pārvērta viņu par ģēniju, tad es tūlīt došos uz staciju un katra pērkona laikā grozīšos ap ģeneratoru! Labi. Jūs viņu atradīsit ceturtajā korpusā. Bet pats tur iekšā neejiet! Lai viņu pasauc. Šeit jums būs caurlaide.
Pols bija sajūsmā, kad uzzināja, ka turpmāk dzīvošu Klermonā. Drīz vien mums izveidojās ieradums apmeklēt vienam otru laboratorijā, un, tā kā abi bijām vecpuiši, pusdienojām kopā vienā restorānā. Svētdienās es bieži vakaros izgāju kopā ar viņu izklaidēties, un reiz Pols kopā ar mani veselu nedēļu pavadīja kalnos. Viņa raksturs bija ievērojami mainījies. Ja agrāk viņš bija diezgan flegmatisks un kautrīgs, tad tagad ieguvis autoritāti un nepārprotamu tieksmi pavēlēt un vadīt. Viņam bija arvien vētrainākas sadursmes ar Tībordu, izcilu, bet ātras dabas cilvēku, kurš, neskatoties uz to, turpināja uzskatīt Polu par savu pēcteci Atomcentra vadītāja amatā. Un tad nākamās šādas sadursmes laikā manā priekšā sāka atvērties noslēpumainības plīvurs.
Tagad es biju labi pazīstams centrā, un man bija pastāvīga caurlaide, lai ieietu teritorijā. Kādu dienu, ejot garām Tībarda kabinetam, es saklausīju viņu balsis.
- Nē, Djupon, nē, nē un vēreiz nē! - kliedza profesors. - Tas taču pilnīgs idiotisms! Tas ir pretrunā ar enerģijas saglabāšanas principu, un matemātiski - vai dzirdat? - ma-te-matis-ki nav iespējams!
- Varbūt, ar jums pieejamo matemātiku, - Pols mierīgi atbildēja.
- Ko nozīmē, ar man pieejamo matemātiku? Vai jums ir pieejama kāda cita? Tātad izklāstiet tās principus, sasodīts, paskaidrojiet!
- Jā, izklāstīšu! - Pols eksplodēja. - Tikai jūs neko nesapratīsiet! Jo šī matemātika priekā jūsējai par daudziem tūkstošiem gadu!
- Kā jums tas patīk, ko a? Par tūkstošiem gadu, ja? - profesors skaļi uzkliedza. - Atļausiet painteresēties, par cik tūkstošiem gadu?
- Ak, ja es to zinātu!
Durvis atvērās un aizcirtās - Pols izmetās ārā koridorā.
- Tu esi šeit?! Dzirdēji?
Viņš bija nikns.
- Jā, es darbojos ar īpašu matemātiku. Jā, tā apsteigusi viņa matemātiku par tūkstošiem gadu! Un reiz es uzzināšu, par cik gadu tūkstošiem. Un tad…
Viņš pārtrauca frāzi un nomurmināja:
- Es runāju pārāk daudz. Tas bija mans trūkums arī tur ...
Es paskatījos uz viņu, neko nesaprotot. Elektrostacijā, gluži pretēji, viņam ir nostiprinājusies tāda klusa cilvēka slava, kurš nepateiks lieku vārdu. Viņš savukārt paskatījās uz manu izbrīnīto seju un iesmējās.
- Nē, es nerunāju par staciju! Kādu dienu tu visu uzzināsi.
Kādu dienu…
Pagāja gads. Janvārī zinātniskajos žurnālos parādījās virkne īsu rakstu ar Pola Djupona parakstu, kas, pēc ekspertu domām, radīja īstu revolūciju fizikā, pat nozīmīgāku par kvantu teoriju. Tad jūnijā kā zibens spēriens visus šokēja Pola galvenais darbs, kurā tika apšaubīts enerģijas nezūdamības princips, kā arī relativitātes teorija, gan vispārējā, gan īpašā, un vienlaikus tika apgāzts Heizenberga nenoteiktības princips un Pauli izslēgšanas princips. Šajā darbā Pols nodemonstrēja tā saukto elementāro daļiņu bezgalīgo sarežģītību un izvirzīja hipotēzi par vēl neatklātas radiācijas esamību, kas izplatās daudz ātrāk nekā gaisma. Visa zinātniskā pasaule pavērsās pret viņu. Visu valstu fiziķi un matemātiķi apvienojās, lai sagrautu šo Pola teoriju. Bet viņš piedāvāja virkni absolūti neapgāžamu izšķirošu eksperimentu, un pat visniknākie ienaidnieki bija spiesti atzīt, ka viņam tomēr taisnība. Teorētiski viņš tika uzskatīts par jaunu zinātnieku Klermonas Atomu centrā. Praksē viņš bija visas Zemes fiziķis Nr 1. Viņš turpināja dzīvot ļoti pieticīgi savā mazajā dzīvoklītī, un katru svētdienu mēs kopā ar viņu devāmies kalnos. Atpakaļceļā pēc vienas no šādām pastaigām Pols beidzot sāka stāstīt. Viņš mani uzaicināja pie sevis. Viņa rakstāmgalds bija apkrauts ar rokrakstiem. Ieraudzījis mani dodamies pie galda, Pols grasījās mani aizturēt, bet tad jautri iesmējās.
- Nu, izlasi ar! - viņš teica, pasniedzot man vienu lapu.
Tā bija pārklāta ar kaut kādiem kabalistiskiem ķeburiem, bet tās nebija matemātiskas formulas, bet gan nesaprotams, dīvains alfabēts.
- Jā, es izmantoju īpašu alfabētu. Man ir daudz ērtāk izmantot to, nekā šos jūsu burtus. Es nevaru pierast pie tiem līdz pat beidzamajam laikam. Es paskatījos uz viņu, neko nesaprotot. Un tad viņš ļoti uzmanīgi un klusi sacīja:
- Jā, es esmu Pols Djupons, tavs vecais draugs Pols, kuru pazīsti no šūpuļa. Es joprojām esmu Pols Djupons. Bet tajā pašā laikā es esmu Orks Akerans, Lielās Krēslas laikmeta Augstākais Koordinators. Nē, es neesmu kļuvis traks, - viņš turpināja. - Lai gan es lieliski saprotu, ka šāda doma var tev ienākt prātā. Tomēr ieklausies manī, es gribu beidzot kaut ko paskaidrot. Viņš brīdi apdomājās.
- Pat nezinu, ar ko sākt. Bet nu labi! Šajā rokrakstā tu izlasīsi Orka dzīves gaitas, pirms viņš reiz satika Polu Djuponu. Pola Djupona dzīvi tu zini tikpat labi kā es, vismaz līdz tai slavenajai augusta naktij. Tāpēc sākšu no brīža, kad pērkona negaisa laikā stāvēju pie ģeneratora.
Man blakus bija šis labais, strādīgais Malto. Es labi atceros, kā pēkšņi gaiss kļuva piesātināts ar elektrību un kā es pavēlēju Malto skriet prom. Ja viņš nebūtu paklausījis, varbūt tagad viņš būtu bijis liels fiziķis, bet es paliktu par parastu inženieri. Lai gan, no otras puses, es nezinu, vai viņa smadzenes būtu pietiekami attīstītas, lai pielāgotos Orka apziņai. Tātad, pirms paspēju attālināties no ģeneratora, mani pārpludināja spoža gaismas plūsma. Tu to redzēji no tālienes, un tā tev šķita violeta. Arī mehāniķim. Bet man tā izskatījās zila. Pārsteigts apstājos. Gaisma lēni pulsēja. Sajutu reiboni, šķiet, nonācu bezsvarā un varēju pacelties virs zemes. Un pēkšņi ar šausmām savā priekšā gaisā ieraudzīju neskaidru, spocīgu cilvēka figūru. Viņa man pieskārās. Ak, kā nodot tev izjūtas par šo dīvaino pieskāriena sajūtu no iekšpuses! Tad es iekliedzos: "Nē! Nē!". Tad manī viss eksplodēja, it kā manas smadzenes sadalītos atomos, it kā es mirtu un cīnītos ar nāvi. Atceros tikai to, kā manī uzplaiksnīja neganta dzīvotgriba, un pēc tam - bezdibenis.