Tad es saņēmu ziņu no izlūkošanas kosmosa kuģiem. Ienaidnieka flote sastāvēja tikai no 60 kuģiem. Telbirieši, acīmredzot, vēl nebija sapratuši, cik lielas briesmas krājas pār viņiem. Es sazinājos ar Kiriou un ar viņa piekrišanu liku simt divdesmit kosmosa kuģiem izlidot, lai pārtvertu ienaidnieku, jo mūsu trešā flote vēl bija tālu.
Pēkšņi uzliesmoja izsaukuma lampiņa heka viļņu raidītājā.
- Ork, runā Kelbiks! Esmu iesprostots pašā tuneļa galā: kad telbīrieši metās man pakaļ, man izdevās nogāzt velvi, bet arī pats tiku ievainots, tāpēc nevarēju sazināties. Dzirdu kaujas troksni. Esmu pēdējā, viszemākajā līmenī, acīmredzot zem turbīnu telpas.
- Labi. Tūlīt par to ziņošu Kiriosam. Vai vari pastāstīt mums kaut ko noderīgu par ienaidnieku?
- Jā. Cilvēki ir tikai bandinieki telbīriešu rokās. Ir pat iespējams, ka viņi nerīkojas pēc brīvas gribas. Protams, viņi mūs ienīst, jo uzskata, ka viņu senči tikuši izraidīti no Zemes. Bet ir vēl kas. Klaiņojot pa tuneļiem, es satiku ar nopietni ievainotu cilvēku. Tieši pirms nāves viņš pēkšņi šķita atbrīvojies no murga un sacīja: “Galu galā, arī jūs esat cilvēki. Sargieties no sarkanpurniem!.." Bet tagad es skaidri dzirdu sprādzienus un kliedzienus! Iespējams, mūsējie ielauzušies mašīntelpā. Tā savietota ar manu tuneli caur ventilācijas cauruli, tikai tā ir pārāk šaura, tikt cauri pa to nevar. Ceru, ka mani drīz atbrīvos. Eh, kaut ātrāk! Starp mums runājot, man apnikusi šī “tiešā dalība” kaujās. Tās man pietiek uz visu atlikušo dzīvi! Nē, lai dzīvo mana laboratorija!
- Domāju, ka tev ir taisnība, Kirioss ir tādās pašās domās.
Es ātri informēju Kiriosu par mūsu sarunu. Skalrunis notrīcēja no smieklu dārdoņas.
- Beidzot! Atradās tomēr cilvēks, kurš tev to pateica! Jo labāk.
Pēc stundas Kelbiks kopā ar mūsu desantniekiem izkāpa no pazemes. No pieciem tūkstošiem cilvēku, kas nokāpa tuneļos, ārā izkāpa tikai divi tūkstoši septiņi simti piecdesmit. Mēs bijām zaudējuši gandrīz pusi!
Visi, kā pagadās, sakāpa kosmosa kuģos, un mēs ar pilnā ātrumā steidzāmies uz Zemi. Uzaicināju Kiriosu un Kelbiku uz kara padomi.
- Tas bija šausmīgi, - sāka stāstīt Kirioss. - Pret mums bija aptuveni divi tūkstoši cilvēku, ja vien viņus vēl var saukt par cilvēkiem. Un apmēram pieci simti telbiriešu, ne vairāk. Bet viņi cīnījās kā dēmoni, daudz izmisīgāk nekā karavīri-cilvēki. Un labi, ka, vismaz viņu tehnika ir nedaudz vājāka - tas kaut kā līdzsvaro spēkus. Pretējā gadījumā es ieteiktu meklēt citu zvaigzni!
- Tas ir bezjēdzīgi, - sacīja Kelbiks. - Kā es saprotu, viņi jau meklē ceļus, kā praktiski izmantot hipertelpu. Man par to palielījās viens no cilvēkiem.
- Es arī domāju, ka vislabāk izskaidroties tagad un uz visiem laikiem.
Tajā brīdī, kad mēs jau nolaidāmies netālu no Huri-Holdes, es saņēmu ziņu no mūsu flotes. Ienaidnieks - iznīcināts. Bet no trešās planētas uz mums strauji virzās vesela armada. Es pavēlēju izlūkošanas kosmosa kuģiem atkāpties.
Mēs ar Kiriosu darījām visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk sagatavotos aizsardzībai. Savā ziņā es pat biju gandarīts, ka ienaidnieks uzbrūk: mēs varēsim cīnīties tuvu savām bāzēm, un tā jau ir liela priekšrocība. Visas mūsu pilsētas bija paslēptas dziļi pazemē, un tām nedraudēja īpaši lieli zaudējumi. Zeme, kam sekoja Venēra, katru stundu palielināja bremzēšanu, bet joprojām turpināja steigties Belila sistēmas virzienā ar milzīgā ātrumā. Protams, mūsu ierašanās noteikti izjauks sistēmas līdzsvaru, taču pēc tam, kad mēs noteicām dažādu planētu masas, aprēķini parādīja, ka mēs spēsim novietot savas pasaules piemērotās orbītās, neradot globālu kataklizmu.
Drīz pēc manas atgriešanās viens no patruļkuģiem ieradās Huri-Holdē ar maksimālu ātrumu: tas atveda pirmo gūstekni, dzīvu cilvēku skafandrā, atrastu uz iznīcināta ienaidnieka kuģa. Pavēlēju viņu nekavējoties atvest.
Viņš ieradās divu spēkavīru apsargāts, tādus Kirioss bija izvēlējies manai personīgajai apsardzei. Viņš bija vidēja auguma cilvēks, visai trauslu miesasbūvi, ļoti melnīgsnējs, ar dzīvīgu un atklātu skatienu. Sagaidījis Kiriosa ierašanos, sāku pratināšanu.
Viņu sauca Eleons Rikss. Vecums - 32 Telbiras gadi (viņš izskatījās ne vairāk kā divdesmit piecus Zemes gadus vecs). Viņš bija kuģa inženieris.
- Kāpēc jūs mums uzbrūkat? Pajautāju. Mēs esam atnācām pie jums ar mieru. Mūsu Saule eksplodēja, bet mums izdevās izglābt mūsu planētas. Vienīgais, ko mēs lūdzam, ir šīs zvaigznes gaisma. Mēs nevēlamies ar jums ielauzties ar spēku, lai gan jūsu zvaigzne varētu sasildīt vēl desmitiem planētu! Mēs negribam karu. Pirms jūsu saules sistēmas sasniegšanas mēs izgājām cauri lūk šī cilvēka - Kiriosa Milonasa sistēmai, bet, tā kā viņa tautieši atteicās mūs uzņemt, mēs mierīgi devāmies prom. Tas pats varētu būt arī šeit ...
Es noklusēju, ka neesmu par to pārliecināts!
Dažas sekundes viņš klusēja, tad nicinoši iesmējās.
- Tātad, pēc tam, kad bijāt izdzinuši mūsu senčus, jūs atnācāt ubagot pēc vietas pie mūsu saules!
- Man gribētos zināt, no kurienes radusies šī stulbā leģenda. Mēs nekad neesam izraidījuši ne jūsu, ne Kiriosa Milonasa senčus, ne arī vēl kādus no tiem, kas aizlidoja hipertelpas zvaigžņu kuģos. Diemžēl uz Zemes ir izdevies atgriezties tikai vienam šādam kuģim - vai jūs to zināt?
- Kā mēs to varam zināt? Vai jūs gribat teikt, ka hipertelpas dzinēji bija nekontrolējami nejaušības dēļ? Ha!
- Mēs joprojām neprotam pareizi izmantot hipertelpu! Un ko mēs būtu pratuši pirms piecsimt gadiem? No kādas apkalpes jūs nākat? Kirioss ir trešās pēcnācējs.
- Bet es saskaņā ar leģendu - vienpadsmitās. Cik tādu bija pavisam?
- Sešpadsmit. Atgriezās tikai ceturtais zvaigžņu kuģis, turklāt laimīgas nejaušības rezultātā.
- Tātad, tas, ko mums māca no bērnības, būtu meli? Mums stāstīja, ka kataklizmas gadījumam, kas, pēc jūsu vārdiem, tomēr ir notikusi, zemieši nolēma izkaisīt cilvēci pa kosmosu un nosūtīja hipertelpā maldinātus cilvēkus pēc nejaušības principa, pat nepasakot viņiem, ka viņi nekad vairs nevarēs atgriezties. Tātad tā nav tiesa? Nu, nu!
- Bet klausieties, jūsu senču zvaigžņu kuģis startēja kaut kur starp 4120. un 4125. gadu. Bet pirmais devās kosmosā 4107. gadā. Tāpēc jūsu senči labi zināja, ka, iespējams, neatgriezīsies!
- Viņi varēja riskēt ar savām dzīvībām, es piekrītu, bet viņus taču vienkārši piekrāpa un nodeva!
- Es jums vēlreiz apliecinu, ka nebija ne krāpšanas ne nodevības. Tici vai neticiet, jūsu darīšana. Bet jebkurā gadījumā ir izcēlies karš starp jūsu un manu tautu. Es nevēlos neko citu kā pārtraukt to. Un ko vēlaties jūs?
- Jūs iznīcināt! Un, ja tas nebūs iespējams, padzīt no mūsu sistēmas!
Es paraustīju plecus.
- Baidos, ka tagad ir par vēlu par to runāt. Ja jūs būtu satikuši mūs kā draugi, kā, piemēram, Kiriosa cilvēki, tad varbūt... Bet tagad mēs esam šeit un šeit paliksim. Mēs esam noguruši no klaiņošanas starpzvaigžņu naktī.
- Tādā gadījumā - karš!
- Lai nu tā būtu. Tātad mēs esam ienaidnieki, ja vien jūsu valdība nenolems citādi. Jo galu galā jūs esat tikai kosmisko lidojumu inženieris. Kāds ir jūsu dzinēju darbības princips?
- Es to jums neteikšu!