- Es arī negaidīju, ka tu visu izstāstīsi pēc savas brīvas gribas. Bet mums ir veidi ... Pēdējais jautājums: kas ir šie radījumi, kas cīnās kopā ar jums? Jūsu sabiedrotie? Kalpi? Vai tie ir planētas aborigēni, autohtoni?
- Kādi vēl radījumi? Mēs šeit esam pilnīgi vieni. Kad mēs šeit nonācām uz, Telbira nebija nevienas saprātīgas būtnes.
- Jokus pie malas! Jūs lieliski zināt, par ko es runāju. Par tiem trīsacainajiem humanoīdiem ar violeti sarkano ādu, kas jūs visur pavada!
- Kas tās par pasakām?
Šķita, ka viņš tiešām ir apjucis.
Pateicu dažus vārdus iekšējā tālrunī, un sienas ekrānā parādījās pazemes kaujas laikā uzņemtās filmas videoieraksts. Rikss bija acīmredzamā neizpratnē.
- Jā, tā ir Tharas pazeme. Un cilvēks, kurš tikko nokrita, Diks Retons, bija mans kapteinis uz "Pselina". Bet kas ir šie pretekļi ar sarkanajiem viepļiem?
Citā filmā tika nodemonstrēts, kā tiek sagūstīts pats Rikss. Fonā iebrukušā ejā bija redzami divi humanoīdi.
- Neko nesaprotu! Tas ir mans kuģis, un tas tiešām esmu es. Bet kas ir šie briesmoņi? Jūs tīšuprāt izveidojāt kombinētu filmu, melus, bet kāpēc? Ahā, skaidrs - jūs vēlaties mūs parādīt savai tautai kā pretīgu radījumu sabiedrotos!
- Filma nav kombinēta, - iejaucās Kirioss. - Šie kā tu saki, "pretekļi", mums bija desmit reizes biedējošāki nekā jūs - cilvēki. Vai nu jūs izliekaties, ka neko par viņiem nezināt, vai arī esat zaudējis atmiņu?
- Nu, pajokoji - un diezgan! - Es eksplodēju. - Pēdējo reizi jautāju: vai jūs atbildēsiet uz jautājumiem? Nē? Daudz sliktāk priekš jums! Nāksies izmantot psihoskopu. Es jūs brīdinu, tas ir ārkārtīgi sāpīgi, un pēc psihoskopa jūs kļūsiet par augu, bez gribas un bez saprāta.
Viņš nobālēja.
- Nu, ko jūs varat zaudēt, ja sāksiet runāt? Tā vai citādi mēs visu uzzināsim!
- Es nekļūšu par nodevēju. Dari ar mani, ko gribi.
- kā vēlaties. Es tevi apbrīnoju, bet man tevis žēl!
Apsargi viņu aizveda, bet es sekoju viņiem, lai turpinātu pratināšanu ar psihoskopu. Telils, saprāta pavēlnieks, un Foobs, psihes pavēlnieks, mūs sagaidīja savā laboratorijā.
- Aparāts ir sagatavots, Ork, - ziņoja Telils.
Psihoskops izskatījās kā zema gulta ar metāla ķiveri, kas tika uzlikta nopratināmajam galvā, un spēcīgas siksnas, kas to noturēja. Rikss bez pretestības un protesta ļāva sevi noguldīt un piesiet. Galvā viņam tika uzmaukta ķivere. Telils kaut ko pielaboja, noregulēja, tad devās pie pults. Gaisma aptumšojās, un atskanēja kluss dūkoņa. Riksa vaibsti nedaudz atslāba.
Viņš sāka runāt jau ar pirmo jautājumu. Pastāstīja mums visu, ko zināja par Telbiru: iedzīvotāju skaits bija aptuveni astoņi simti miljoni, rūpniecība labi attīstīta. Viņi uz planetoīdiem bija uzstādījuši diezgan ģeniālas kosmomagnētisko dzinēju iekārtas. Viņi vēl neprata izmantot hipertelpu, tikai domāja, ka ir uztaustījuši ceļu, bet kāds tas bija, viņš nezināja. Viņi uzskatīja, ka ar senčiem izspēlējuši nežēlīgu joku, ka zemieši viņus ar viltu, bez viņu piekrišanas, ievilinājuši kuģos un nosūtījuši apgūt nezināmas pasaules. Viņš detalizēti pastāstīja visu, ko zināja par Telbiras militāro organizāciju. Bet neatkarīgi no tā, kā mēs pūlējāmies un neatkarīgi no tā, kādus jautājumus mēs uzdevām, viņš ne vārda nepateica par sarkanādainajiem humanoīdiem.
Mēs atstājām viņu guļam, lai viņš varētu atpūsties, pielikām apsardzi.
- Vai esi pārliecināts, Telil, ka cilvēks zem psihoskopa nevar melot? - pajautāju.
- Pilnīgi pārliecināts. Tiek nomākta visa griba, visa pretestība, pat zemapziņas līmenī.
- Tādā gadījumā viena no divām iespējām: vai nu mums visiem ir halucinācijas, vai arī...
- Vai arī šiem sarkanādainajiem ķēmiem piemīt neizmērojami dziļāks ietekmes spēks nekā mums, kas apmācām tehnus, un tas ļauj viņu sabiedrotajiem pretoties pat psihoskopam. Jūs, piemēram, neizturētu, Ork. Jūs vienkārši neaizmigtu. Jūs nav iespējams nohipnotizēt. Bet, ja jūs varētu iemidzināt, tad, izmantojot psihoskopu, jūs nebūtu stiprāks par citiem.
- Bet galu galā šim cilvēkam taču bija jādzīvo pastāvīgā kontaktā ar šiem radījumiem! Arī uz viņa kuģa bija divi no viņiem. Kāpēc viņš neko neatceras?
- Acīmredzot, tāpēc, ka ļoti spēcīgi, izveicīgi hipnotizētāji viņu iedvesmoja gandrīz no pašas dzimšanas, lai noteiktos apstākļos viņš par šiem radījumiem uzreiz un pilnīgi aizmirstu!
- Bet pilnīgi aizmirst nav iespējams! Fizioloģiski neiespējami!
- Nu, ja vārds “aizmirst” jums nepatīk, pieņemsim, ka šīs atmiņas ir paslēptas tik dziļā apziņas līmenī, kas ir nepieejamas psihoskopam.
- Tagad tas nav tik svarīgi! - Kirioss pārtrauca. - Galvenais - un tas tagad ir acīmredzami -, ka cilvēki šeit ir tikai marionetes, bet saimnieki tie otrie! Un mēs par viņiem neko nezinām, izņemot viņu fizisko izskatu un to, ka viņi karo kā velni!
Tiklīdz gūsteknis pamodās, es piegāju pie viņa.
- Kā jūs jūtaties?
- Labi. Vai jūs vēl neesat mani nopratinājis šajā aparātā?
- Jau nopratinājām.
- Bet kāpēc ... es neko nejutu un neesmu zaudējis prātu!
- Es to visu teicu, lai jūs nobiedētu, padarītu jūs uzņēmīgāku pret hipnozi. Psihoskops nekad nevienam nav nodarījis neko ļaunu. Mēs to parasti izmantojam psihoterapijā. Es atvainojos, ka bez jūsu piekrišanas liku jums veikt šādu pārbaudi. Likme ir pārāk liela, man nebija tiesību pat vilcināties, un tomēr man ir kauns par to, ko esmu izdarījis. Kopumā jūs pastāstījāt mums daudz noderīgu lietu, bet neko, pilnīgi neko par šiem sarkanādainajiem briesmoņiem.
- Varbūt tādu nemaz nav? - Viņš izsmējīgi pajautāja.
- Diemžēl mēs zinām, ka viņi ir! Ir vēl viens, daudz briesmīgāks izskaidrojums, ka jūs, cilvēki, esat šo briesmoņu kalpi bez savas gribas un ka viņi iedvesmoja jūs pilnībā aizmirst par viņu esamību, tiklīdz jūs izkļūstat no viņu domu kontroles. Uz jūsu kuģa, kura apkalpe bija divdesmit trīs cilvēki, bija divi šādi radījumi. Un vēl viena mīklaina detaļa. Psihoskops atklāj vissenākās atmiņas, pat iespaidus par pirmajām dzīves dienām. Tad nu lūk, jūs nemaz neatceraties, kas jums pastāstīja, ka jūsu senči ir izraidīti no Zemes, jūs neatceraties, pat to, kad jums to pateica pirmo reizi. Es sev jautāju, vai jūs neesat šo briesmoņu nohipnotizēts un viņu varā?
- Tas ir smieklīgi! Es taču visu lieliski atceros! Tas ir iekļauts skolas vēstures kursā pirmajai klasei!
- Jā, tās ir jūsu pirmās spilgtās atmiņas. Bet padomājiet par to vēlreiz. Vai esat pārliecināts, ka iepriekš par to neko nebijāt zinājis?
- Hmm… nē. Man, protams, vajadzētu atcerēties. Bet tas neko nepierāda.
- Vai jūs būtu armieru vēlreiz pakļauties psihoskopa darbībai, bet šoreiz brīvprātīgi bez hipnozes?
- Kāpēc tad tā? Lai izstāstītu to, ko nevēlos stāstīt?
- Jūs jau visu esat izstāstījis!
Un es īsi pārstāstīju visu, ko no viņa uzzinājām par Telbiru.
Viņš nedaudz pavilcinājās, tad atmeta ar roku.
- Galu galā man nav ko zaudēt!
Šoreiz viņš pēc brīvas gribas izstiepās gultā, viņam tika uzlikta ķivere.
Jūtu tirpoņu ... Man nedaudz reibst galva ...
- Tas nav nekas, viss ir kārtībā. Tagad mēģiniet atcerēties.
No zem ķiveres uz mani paraudzījās pārsteigtas acis.
- Satriecoši! Es iedomājos grāmatu, kuru izlasīju pirms divdesmit gadiem. Un tagad atcerējos tur rakstīto vārdu pa vārdam!
- Mēģiniet atcerēties, kurš jums pastāstīja šo leģendu par mūsu senčiem ...
Viņš koncentrējās un pēkšņi ar dzīvniecisku šausmu kliedzienu norāva no galvas ķiveri.