- Nē! Nē! Tā nevar būt patiesība!
- Kas noticis?
- Atcerējos! Rhnehri! Viens no viņiem! Jums ir taisnība, viņi ir - es nevēlos viņus atcerēties, nevēlos!
- Jums tas jādara lai glābtu savu, un arī manu tautu!
- Jā, es saprotu. Tagad ierīce vairs nav nepieciešama, varbūt tikai detaļām. It kā plīvurs nokrita ... Vergi, mēs viņiem esam tikai vergi. Vergi ... un lopi nokaušanai un ēdienam!
Psihotehniskais karš
Mēs atgriezāmies manā birojā un ierakstījām Riksa garo stāstu.
Viņu zvaigžņu kuģis nolaidās uz Telbira pēc astoņu gadu klaijojumiem. Planēta izrādījās līdzīga Zemei, un, tā kā apkalpe bija zaudējusi visas cerības atgriezties dzimtenē, viņi apmetās šeit uz visiem laikiem. Kontinenta daļā, kur viņi nolaidās, bija tikai dzīvnieki. Vairākus gadsimtus cilvēki strādāja un vairojās. Tad kādu dienu lielā salā okeāna vidū viņi atrada aborigēnus. Aborigēni, savā attīstībā bija neolīta līmenī. Viņu bija diezgan daudz, vairāki simt tūkstoši. Cerot tajos atrast noderīgus palīgus, cilvēki nogādāja daudzus aborigēnus uz kontinentu un iepazīstināja ar civilizāciju. Vēl vienu gadsimtu viss gāja labi. R'khnehri bija paklausīgi, ātri visu aptveroši un padevīgi, vismaz pēc izskata. Viņi maz zināja par fizikas zinātnēm, bet psiholoģijas jomā viņiem bija ļoti plašas zināšanas, kuras viņi rūpīgi slēpa. Ar bezgalīgu pacietību viņi gaidīja savu stundu, vispirms kā lauku strādnieki, pēc tam kā ierēdņi, nenozīmīgi darbinieki, skolotāji savās skolās, absorbējot no zemiešu zināšanām visu, kas varētu būt noderīgs, un neatklājot neko no saviem noslēpumiem. Un vienmēr tik paklausīgi, tik izpalīdzīgi! Tad kādu dienu sacelšanās, varas sagrābšana un cilvēku hipnotizēšana un pārvēršana par vergiem.
- Es to visu zinu no viņiem pašiem, - sacīja Rikss. - Viņi neko neslēpa, tieši otrādi - labprāt mūs pamocīja. Bet par sacelšnos nevarēja būt ne runas! Kopš bērnības, vēl pirms apziņas atmodas, viņi mūs hipnotizēja, ieaudzināja paklausību, iedvesmoja to, ko paši gribēja. Vēlāk, laiku pa laikam, kāds r'khnehrs, ar izsmieklu, atklāja mums patiesību. Mēs cieta vienu dienu, tad vēl, un tad viņš lika mums aizmirst. Pārējā laikā mēs dzīvojām stingrā pārliecībā, ka esam saimnieki un viņi ir mūsu kalpi. Tas viņus uzjautrināja. Jo, neskatoties uz savu gudrību, viņi ir slikti zinātnieki, cilvēki kļuva par viņu fiziķiem, inženieriem, dabaszinātniekiem. Tie, kuriem bija spējas. Pārējie ir r'hnehru vergi turklāt fanātiski padevīgi saviem saimniekiem, lai gan šī ziedošanās ir iedvesta, nevis brīvprātīga. Un vienmēr ir pavēle: ja nonākat svešu cilvēku rokās, aizmirstiet, ka mēs eksistējam - uz Telbīra dzīvojat tikai jūs, zemes iedzīvotāji! Bet vājākajiem un vismazāk spējīgajiem no mums briesmīgais liktenis būt par nokaujamiem liellopiem: viņi mūs apēd!
- Tātad, - es teicu, - pirmais uzdevums ir sagūstīt cilvēkus un iznīcināt tos citus.
- Nē, Ork, - sacīja Kirioss. - Tas ir otrais uzdevums. Bet pirmais uzdevums pēc dažām stundām mums uzkritīs uz galvas - tā ir viņu flote!
- Nav brīnums, ka viņi mums šķita tik briesmīgi karotāji! Protams, viņi nevarēja uzreiz pārņemt mūsu cilvēku apziņu, bet, acīmredzot, viņi spēja pietiekami izkropļot priekšstatu par sevi, lai mūsu karavīriem šķistu kā kara dēmoni.
- Varbūt. Tomēr tie neatstāja nekādu iespaidu uz Kelbiku.
- Kelbiks ir tehns un ir izgājis psiholoģisku apmācību. Domāju, ka mums nāksies pakļaut šādai apmācībāi lielāko daļu mūsu karavīru, vismaz kadru virsniekus. Tā arī darīsim pēc šīs kaujas. Ja tikai uzvarēsim.
- Mēs to uzvarēsim! - izmeta Kirioss. - Uz drīzu tikšanos, Ork. Man nāksies iet un dot pavēles.
Es paliku divatā ar Riksu. Viņš raudāja, pleci drebēja smagās elsās, tās bija stipra vīrieša, kura iekšējā pasaule sabrukusi, asaras. Es piegāju pie viņa, un viņš pacēla galvu.
- Es neapraudu sevu likteni… esmu atbrīvojies, pēc daudziem simtiem gadu, es esmu pirmais brīvais cilvēks no visiem savas planētas cilvēkiem! Bet kas notiks ar pārējiem? Viņi visi ies bojā, visi nomirs, tikai lai aizsargātu šos nolādētos r'hnehrus!
- Baidos, ka šajā kaujā patiešām ies bojā daudzi cilvēki gan no jūsu, gan no mūsu puses. Bet nākotnē mēs centīsimies kaut ko izdomāt.
Es nospiedu pogu saziņai ar savu laboratoriju, kas jau sen bija praktiski nonākusi Kelbika pārziņā.
- Kelbik!
- Kas nu atkal? Ā, tas esi tu, Ork. Tev kaut ko vajag?
- Ar ko tu tagad nodarbojies?
- Ar ko vēl es varētu nodarboties? Protams, ar hipertelpas zvaigžņu kuģi! Mums jau ir daži panākumi ...
- Liec to savu zvaigžņu kuģi pie malas, ir steidzamāks jautājums. Man vajag tevi un visu tavu jauno ģēniju baru!
Aiz Kelbika muguras pamanīju jauno Hoktu, kurš uzmeta man niknu skatienu.
- Nekavējoties sazinieties ar Telilu un Roobu un sāciet darbojieties ar psihotehniku. Neskaties uz mani tā! Tūlīt jums nosūtīšu sarunas ar gūstekni ierakstu, un jūs visu sapratīsiet. Tas ir ārkārtīgi steidzami! Tas ir dzīvības vai nāves jautājums astonšimt miljoniem cilvēku uz Telbira, neskaitot tos upurus, kas mums pašiem būs jānes, ja jums neizdosies.
- Velns zina kas!
- Es runāju nopietni, Kelbik! Veltiet visas pūles šim projektam ... kā lai to nosauc? .. - projekts “Dezinfekcija”. Tas ir Telbira atbrīvošana no... vispār jau no parazītiem. Es paļaujos uz tevi.
Uz manas pults iedegās sarkana avārijas izsaukuma lampiņa. Es pārtraucu sarunu ar Kelbiku, un uzreiz pieslēdzās Kirioss:
- Ork, ir sākusies kauja! Zemei uzbrūk tūkstoš divi simti kosmosa kuģu. Venērai - seši simti. Mēs varam pretnostatīt tikai divus tūkstošus četrus simtus kosmosa kuģu, lai gan mums ir arī tālvadības torpēdas. Baidos, ka būs smagi.
- Ņemiet pēc iespējas vairāk gūstekņu!
- Gūstekņi kosmosa kaujā? Labi, pamēģināsim.
Negantā kauja ilga septiņpadsmit dienas. Kirioss centās pasargāt cilvēkus. Mēs vēl bijām tālu no jaunās Saules, un visas mūsu pazemes pilsētas bija pārklātas ar biezu sasaluša gaisa un ledus kārtu. Tāpēc Kirioss, neņemot vērā bombardēšanas briesmas, kas nevarēja nodarīt lielu postu, turēja savus galvenos spēkus ciešā ierindā netālu no mūsu planētām, lai novērstu ienainieku karaspēka desantu. Viena ūdeņraža bumba, ko novirzīja spēcīgie antigravitācijas lauki, eksplodēja simt kilometru attālumā no Huri-Holdes un uz vairākām stundām atkausēja radioaktīvā starojuma saindēto atmosfēru un nogāza lielāko daļu debesskrāpju. Tālu tālu melnajās debesīs šad un tad uzplaiksnīja mirdzošas īslaicīgas zvaigznes, iezīmējot cita kuģa, biežāk ienaidnieka, nekā mūsu, bojāeju. No visiem Kiriosa uzstādītajiem kaujas statīviem ar gandrīz nepārtrauktu straumi uz augšu aizlidoja tālvadības šāviņi. Septiņpadsmitajā dienā, zaudējis četras piektdaļas kuģu, ienaidnieks atkāpās. Mūsu zaudējumi bija krietni mazāki un nepārsniedza desmito daļu no sākotnējā kosmosa kuģu skaita. Mums izdevās sagūstīt tikai divdesmit ieslodzītos, bet starp tiem - vienu r'hnehru.
Šajās dienās arī es netērēju laiku.
Turpinot koordinēt militārās operācijas, katru nakti vairākas stundas pavadīju laboratorijā, kur strādāju kopā ar Kelbika grupu. Viņš savāca sev apkārt Zemes zinātniskās domas ziedu - labākos matemātiķus, fiziķus, biologus un psihologus. Viņi spītīgi un nikni risināja radušos problēmu no visām pusēm. Rikss tika iekļauts grupā kā vienīgais primārais informācijas avots par ienaidnieku. Drīz viņš sāka sniegt praktisku palīdzību: atklājās, ka viņš ir talantīgs inženieris. Neviens nevarēja samontēt eksperimentālo ierīci ātrāk par viņu. Viņš izmisīgi strādāja, pieliekot visus spēkus un gribu, lai atriebtu savas tautas mūžseno verdzību un ciešanas.