Bet es laika trūkuma dēļ nevarēju nepārtraukti uzraudzīt darba gaitu. Turklāt, kopš es pārņēmu Solodina un abu planētu likteni, man nebija iespējas nopietni iesaistīties pētījumos, un man šķita, ka esmu atpalicis ne tikai no Kelbika vai Hoktas, bet pat citiem jaunajiem fiziķiem. Tāpēc biju pārsteigts, kad divdesmit piektajā dienā Kelbiks man mierīgi paziņoja pa videofonu:
- Tas ir izdarīts, Ork. Problēma ir atrisināta, vismaz laboratorijas mērogā. Turklāt tas bija vienkārši, bija tikai jādomā. Šī zinātņu šķelšanās ir kaut kāds idiotisms! Telilam jau sen bija visi dati, bet mums ir matemātiskais aparāts, tomēr tas radīts pavisam citiem mērķiem. Pietika, lai saskaņotu orka - jā, tavējo! - vienādojumu ar psihiskajiem viļņiem protams, pēc tam to attiecīgi rekonstruējot un pēc tam piemērojot rezultātiem manu analīzi, un mēs saņēmām jaunu vienādojumu, kas ļauj izmantot divus risinājumus - negatīvu un pozitīvu. Negatīvais risinājums deva mums atslēgu. Es tev visu paskaidrošu vēlāk ...
Aparāts, kas uzstādīts uz neliela galda laboratorijas centrā, bija neiedomājams vadu mudžeklis ar shēmu un bloku klasteriem, virs kuram stāvēja kaut kas līdzīgs prožektoram. Apkārt rosījās vesels bars ārkārtīgi satrauktu jauno tehnu.
- Nesatraucies pārāk par šo te briesmoni, - brīdināja Kelbiks. - Te viss ir pagatavots steigā, puse detaļu šeit nemaz nav vajadzīga, galvenais, ka darbojas.
- Un kādi ir rezultāti?
- Tūlītēja atmiņas pamodināšana, kā zem psihoskopa, bet bez ķiveres, un attālumā. Vai vēlies izmēģināt? Vai atceries vārdus, ar kuriem pirmo reizi mēs satikāties? Vai vari atcerēties?
- Protams, nē. Es pat precīzi neatceros, kad mēs pirmoreiz satikāmies!
- Nostājies tur. Es tagad ieslēgšu prožektoru. Nu ... Ak tu velns! Nu vienmēr tā!
Ar sausu plakšķi izlidoja viens no drošinātājiem.
- Vienmēr šitā te! Viss darbojas lieliski, bet tiklīdz vēlies nodemonstrēt ... Bet kas tad tev?
Visa mana dzīve pazibēja manā priekšā vienā mirklī, ieskaitot epizodes, kuras es labāk nemaz neatcerētos. Es par to pateicu Kelbikam. Viņš sastinga no pārsteiguma un tad sāka dejot.
- Lieliski! Brīnišķīgi! Dzīvē nekad nebūtu uzminējis! Tas novērš pēdējās grūtības. Es domāju, ka mums nāksies ilgstoši pakļaut Telbiru mnemoniskajam starojumam un pēc tam ar izpletņiem nomest gūstekņus, kurus sagatavosim, lai viņi pierunātu citus sasprindzināt atmiņu un atcerēties ... Tagad tas nebūs vajadzīgs! Ķēdes pārtraukuma brīdī jūs saņēmāt īsu lielas jaudas impulsu. To var uzlabot, padarot starojumu periodisku, pulsējošu. Un tad, es domāju, r'hnehriem, pirms nāves būs jāpavada jautra ceturtdaļstunda, ja vien tas vispār ilgs ceturtdaļstundu! Protams, šāds atmiņas uzplaiksnījums nevar būt ilgstošs, bet, ja daudzas atmiņas arī izdzisīs, svarīgākās paliks.
- Galvenais ir noskaidrot, vai ar šo starojumu pietiek, lai pārvarētu r'hnehru ietekmes spēku?
- Man šķiet, mums ir vairāki gūstekņi. Lai atved viņus! Un lai atved arī to sarkanādaino krokodilu! Es devu pavēli, un drīz stingrā apsardzībā laboratorijā tika ievesti divi desmiti gūstekņu. Aiz viņiem, būrī uz riteņiem, ieripoja r'hnehrs.
- Sāksim rindas kārtībā, - sacīja Kelbiks. - Vispirms izmēģināsim ierīci uz vienu cilvēku. Dodiet kādu šurp!
Prožektora priekšā tika nostādīts gaišmatains jauneklis ar naidā degošām acīm. Kelbiks ieslēdza ierīci. Tas nostrādāja zibens ātrumā. Jaunietis saķēra galvu, nodrebēja, ar traku skatienu paskatījās apkārt laboratorijā. Rikss metās pie viņa.
- Kas ar mani notika? - nomurmināja jauneklis. - Tas nevar būt, tā nav taisnība ...
- Diemžēl taisnība, - sacīja Rikss. - No kurienes tu esi, draugs?
- No Rendonas - neliela ciemata, kas atrodas sešdesmit kilometrus uz austrumiem no galvaspilsētas. Es biju mehāniķis uz "Tialpa".
- Tātad pazīsti kapteini Ilkānu?
- Pazināju. Viņš ir miris. Bet vai tu pats esi telbirietis?
- Es biju uz Filiāna". Mani sagūstīja kaujā pie Thera. Esmu šeit jau ilgu laiku.
- Pietiek, paspēsit aorunāties vēlāk - viņus pārtrauca Kelbiks. - Ņemsim citu, šo te resnuli.
Šoreiz efekts bija mazāk efektīgs, bet tikpat patiess. Resnais vīrs ar aizturētu naidu izlika, skatīdamies r'hnehra sejā, visu savu briesmīgāko lāstu krājumu. Pārējie gūstekņi skatījās, neko nesaprotot.
- Nu, tagad visus pārējos, - sacīja Kelbiks. - Visus uzreiz! Ar atsevišķiem indivīdiem viss ir skaidrs.
Viņš pavērsa prožektoru uz telbīriešu grupu. Viņi veltīgi centās izvairīties: Kelbiks viņiem pārvilka neredzamo staru, izraisot šausmu un izmisuma kliedzienus. Tad viss sajaucās. Visi mēģināja runāt vienlaikus, lamāja r'hnehrus, izkliedza lāstus, apraudāja Telbirā palikušo tuvinieku un radinieku likteni. Pēkšņi viens no telbīriešiem izrāva Kelbikam pie jostas esošo fulguratoru un, pirms paspēja viņu aizkavēt, būrī sadedzināja r'khnehru.
- Tagad nogaliniet mani, nevēlos dzīvot! - Viņš šņukstēja. - Šie briesmoņi, man klātesot, apēda manu māsu ...
- Vairs nav nekādu šaubu, - es teicu. - Atliek tikai uzstādīt šādus prožektorus uz kuģiem un doties meklēt ienaidnieka kuģus. Pēc tam varam nolaisties un ...
- Man ir cits plāns, Ork. Bet, ja nu pakļaut apstarojumam visu Telbiru?
- Tas prasīs pārāk daudz prožektoru. Tiesa, ja operācija tiks veikta no liela attāluma ...
- Tas nav iespējams, mnemoniskais starojums vājinās eksponenciāli attiecībā pret attālumu. Lai tas būtu efektīvs, sākotnējam impulsam jābūt ar milzīgu spēku. To nevarēs izdarīt arī no kosmosa kuģiem. Bet, ja mēs uz Zemes uzstādām milzīgus prožektorus ...
- Un cik tuvu mums vajadzēs tuvoties Telbiram?
- Pamatojoties uz simt tūkstošu kilovatu jaudu - mūsu ierīces teorētiski vairāk neizturēs - apmēram trīs miljonus kilometru.
- Pilnīgi neiespējami, Kelbik.
- Kāpēc tad ne?
- Šādā attālumā starp Zemi un Telbiru radīsies tik spēcīga savstarpēja gravitācija, ka būs nepieciešams ļoti sarežģīts manevrs, lai izvairītos no sadursmes. Nemaz nerunājot par gigantiskiem cunami, postošām zemestrīcēm un daudz ko citu. Es saprotu tavu vēlmi: īsā laikā apstarot visu Telbiru un izraisīt vienlaicīgu cilvēku sacelšanos visur. Bet nekas nesanāks, un mums būs jāapmierinās ar mazāk grandioziem plāniem. Piemēram, mēs varam atbrīvot Telbira sektoru pēc sektora. Tas gan prasīs ilgu laiku un daudzus upurus.
- Es neredzu citu ceļu. Tikmēr mēs varēsim dezorganizēt ienaidnieka kosmosa floti, sagrābt viņa kuģus un iesaistīt viņu komandas mūsu pusē. Un, kad tas būs izdarīts, mēs dosim triecienu, un trieciens būs nežēlīgs!
- Laikam jau tev taisnība! Ak jā, starp citu, vai tagad tu atcerējies, kādus vārdus man adresēji toreiz kad pirmoreiz tikāmies?
Jutu, ka nosarkstu. Šis Kelbiks ir cūka! Kad mēs pirmo reizi tikāmies, es tikai biju izlasījis viņa ziņojumu un teicu viņam: "Paklau, dārgais, kas te par muļķībām sarakstīts?"
Pirmā psihotehniskā kauja notika tikai mēnesi vēlāk. Mēs piedzīvojām lielus zaudējumus daudzās kaujās ar ienaidnieku, bet neuzdrošinājāmies izmantot savu jauno slepeno ieroci, kamēr visa mūsu flote nebija ar to apgādāta.
Kauja sākās visattālākās Belila planētas orbītas līmenī, kuru Zeme un Venera jau šķērsoja ar ātrumu simts četrdesmit kilometri sekundē: mēs bremzējām ar visiem spēkiem! Kirioss, neskatoties uz visiem saviem trikiem, nevarēja aizliegt man un Kelbikam piedalīties šajā "eksperimentā".
Mums bija četrdesmit pieci kuģi pret simt divdesmit ienaidnieka kuģiem. Mēs ierindojāmies izstieptā ķēdē. Ienaidnieks no tālienes sāka izšaut torpēdas, kuras viegli pārtvēra mūsu tālvadības šāviņus. Visbeidzot, kad bijām pietiekami tuvu, es pavēlēju ieslēgt prožektorus. Sākumā nekas nenotika, it kā ienaidnieka kuģu apvalks būtu necaurlaidīgs mnemoniskajam starojumam. Bet mēs zinājām, ka tas tā nav. Mums pretī metās vēl vairākas torpēdas; mēs tās pārtvērām pusceļā, bet neatbildējām. Pēkšņi ienaidnieka kaujas ierinda sāka jukt. Viens no kuģiem atklāja uguni uz kaimiņu, tas atbildēja, un abi pazuda baigā atomuzliesmojumā. Un tad atdzīvojās rācijas: