Pēc septītā apledojuma cilvēce atsākās gandrīz no nulles, ar kultūru, kas līdzīga jūsu augšējam paleolītam ar nelielām variācijām. Mūsu ģeologi uzskata, ka visi šie ledus laikmeti ar starpposma atkušņiem ilga aptuveni 200 tūkstošus gadu, un cilvēkiem vajadzēja vēl 10 tūkstošus gadu, lai pārietu no alu dzīvesveida līdz pirmajām apmetnēm un, visbeidzot, līdz īstai civilizācijai. Esmu dzimis šī jaunā laikmeta 4575. gadā.
Kādi tad mēs esam, jūsu tālie pēcteči? Riskējot nopietni pievilt daudzus jūsu praviešus, es teikšu, ka mēs esam palikuši gandrīz tādi paši kā jūs. Mūsu galvaskauss nav sasniedzis milzīgu apjomu, mēs neesam kļuvuši plikgalvaini, neesam zaudējuši nagus vai zobus: tas viss ir arī mums tikai daudz veselīgāks un labāk attīstīts nekā jums. Mēs neesam pārvērtušies par vārgiem rūķiem vai pusdieviem, lai gan mūsu vidējais augums ir nedaudz lielāks. Mums ir pieci pirksti gan rokām gan kājām, lai gan mazais pirksts kļuvis rudimentārāks. Mēs neesam kļuvuši telepāti vai gaišreģi un neesam apguvuši pat telekinezi. Bet dažas izmaiņas ir notikušas: dažādās rases ir apvienojušās vienā, mūsu āda kļuvusi tumšāka, bet tikai tumšāka, nevis melnīgsnēja, un lielākajai daļai no mums ir melni mati un brūnas acis. Tomēr starp mums ir blondi un cilvēki ar zilām un pelēkām acīm: starp citu, manas acis ir pelēkas. Tomēr vissvarīgākās ir iekšējās izmaiņas: gavaskausos palielinājies smadzeņu rievu un pelēkās vielas daudzums un blīvums, cilvēki ir gudrāki, kaut arī nav kļuvuši par ģēniju rasi. Indivīdi ar zemu intelekta līmeni vienkārši ir izzuduši. Runājot par ģēnijiem, šeit tie ir tikpat reti kā jūsu laikmetā.
Cilvēce izdzīvoja tikai vienā milzīgā salā - Kiobu, kas drīz kļuva par vienotu valsti. Tad cilvēki atkal izplatījās uz visas Zemes, bet mēs vienmēr esam saglabājuši vienotu civilizāciju ar nenozīmīgām atkāpēm. Šī civilizācijas vienmuļība tomēr nobremzēja attīstību, kas noveda pie ilgiem stagnācijas periodiem, dažkārt pat regresijas, ko mūsu vēsturnieki dēvē par "Krēslas Laikmetiem". Apmēram 1840. gados ar Kiobu salas apvienošanos sākās mūsu pirmais lielo atklājumu periods. Mēs no jauna izgudrojām tvaika dzinēju, pēc tam elektrību un, visbeidzot, aptuveni 1920.tajos gados sākām izmantot atomenerģiju. (Datumu sakritība ar jūsu laikmeta datumiem man liek domāt, ka jābūt dabiskam cilvēces progresa ritmam!) Pēc nepilniem divdesmit gadiem - mums nebija militāru noslēpumu, kas tik ļoti traucē zinātnei! - uz Mēnesi devās pirmā ekspedīcija, kur mēs, sev par lielu izbrīnu, atradām cilvēka klātbūtnes pēdas. Bet varu jums apliecināt, ka jūs bijāt tur pirmie! Nedaudz vēlāk, piecdesmitajos gados, mēs nolaidāmies uz Marsa, kur arī atradām pierādījumus par jūsu klātbūtni, un tad, 1956. gadā, sasniedzām Venēru. Godīgi sakot, mēs ilgi domājām, ka esam tur ieradušies pirmie, līdz es pats izdarīju sensacionālu atklājumu. Bet par to vēlāk.
Mēness, kā jūs zināt, ir neauglīgs tuksnesis, tam nav atmosfēras, un uz tā nekad nav pastāvējusi dzīvība. Uz Marsa izrādījās, sensenos ģeoloģiskos laikos pastāvējusi saprātīga dzīvība, kura gājusi bojā neizskaidrojamā kosmiskā katastrofā, bet pat viņu civilizācijas pēdas ilgi neizdevās atklāt, līdz mūsu arheologs Klobors atrada pazemes pilsētu. Kas attiecas uz Venēru, mēs konstatējām, ka to ieskauj blīvs formaldehīda mākonis, uz tās nav un nevar pastāvēt dzīvība.
Tomēr tas mūs neapturēja. Mūsu zinātne gāja uz priekšu ar milzīgiem soļiem, un drīz vien mēs spējām pilnībā izmainīt Venēras atmosfēru, to atkal "iegriezt", atdzesēt un padarīt apdzīvojamu. Kad Venera kļuva apdzīvojama, tā ātri tika kolonizēta. Bet Marss palika galvenokārt kā planēta grandioziem eksperimentiem, rūdas iegūšanai un kosmodroms lidojumiem uz tālākām planētām. No šejienes mēs centāmies sasniegt zvaigznes.
No 2245. līdz 3295. gadam ilga tas, ko mēs saucam par "Tumsas Tūkstošgadi". Pēkšņi Zeme tika iekarota un paverdzināta. Cilvēcei uzbruka atnācēju ordas no kosmosa, kuriem bija nezināmi un neuzvarami ieroči. Vairākās asiņainās nedēļās viņi salauza visu pretestību un gandrīz uz tūkstoš gadiem kļuva par planētas saimniekiem. Viņos nebija nekā cilvēkveidīga: tie bija kā mucas, kas stāvēja uz astoņām kājām ar septiņiem taustekļiem virspusē. Ilgu laiku cilvēce cieta un paklausīja klusējot, bet slepenajās laboratorijās pazemē daži izdzīvojušie zinātnieki dienu un nakti meklēja ieročus, kas atnestu atbrīvošanos. Un visbeidzot viņi tos atrada - vīrusa kultūra, kas iebrucējiem bija nāvējoša, bija pilnīgi nekaitīga cilvēkiem. Ienaidnieks tā arī nekad nesaprata, ka epidēmija, kas viņu iznīcināja, bija mūsu roku darbs. Galu galā viņi padevās, un kādu rītu visi viņu zvaigžņu kuģi atstāja Zemi, aiznesot izdzīvojušos - tikai vienu tūkstošdaļu no kopējā skaita! Pirms aiziešanas viņi iznīcināja visu, ko bija paspējuši uzbūvēt, un varētu teikt, ka cilvēce veltīgi izšķērdējusi savas pastāvēšanas tūkstoš gadus, ja citplanētieši aiz sevis neatstātu vienu nenovērtējamu lietu: kosmomagnetisma ideju, kas kļuva par mūsu spēka pamatu. Vēlāk es paskaidrošu, kas tas ir. Periods pēc drumu aizlidošanas (biju pārsteigts, uzzinot, ka jūsu angļu valodā šis vārds nozīmē "bungas", un diezgan precīzi atspoguļo ideju par citplanētiešu izskatu) bija atveseļošanās periods. Cilvēki lielākoties bija kļuvuši analfabēti, zinātnieku gandrīz nebija palicis, un vēl mazāk bija enerģijas avotu. Tomēr mūsu kolonijas ar Venēras, kurām drumi nepievērsa uzmanību, palīdzēja atkal doties uz priekšu, un 4102. gadā mēs izdarījām lielāko no saviem atklājumiem - atklājām hipertelpu. Mēs iedomājāmies, ka tagad mums būs pieejams viss Visums! ..
Pirms tam mēs ar reaktīvo dzinēju, bet pēc tam, ar kosmomagnētisko kuģu palīdzību izpētījām visu Saules sistēmu. Tomēr pat kosmomagnētiskie kuģi nevarēja sasniegt gaismas ātrumu, vēl jo vairāk to pārsniegt. Un, lai gan dabā ir starojums, kas ir ātrāks par gaismu, gaismas ātrums patiešām paliek nepārvarams šķērslis visiem ķermeņiem ar elektromagnētiskām īpašībām.
Mēs jau bijām nolēmuši sūtīt kosmosa kuģi uz tuvāko zvaigzni, kad Snikāls atklāja hipertelpas efektu. Tas bija kā pērkons no skaidrām debesīm. Pat drumi diez vai izmantoja hipertelpu, lai gan viņu zinātniskie sasniegumi bija daudz augstāki nekā mūsējie. Snikāls vispirms pierādīja hipertelpas esamību, pēc tam iespēju to izmantot. Visas fizikas laboratorijas risināja šo problēmu, un trīs gadus vēlāk mēs sākām būvēt pirmo hipertelpas zvaigžņu kuģi. Tas atstāja Zemi 4107. gada trīsdesmitajā dienā. Apkalpes sastāvā bija vienpadsmit vīrieši un trīsdesmit trīs sievietes. Šis zvaigžņu kuģis pazuda bez vēsts. Otrais izlidoja 4109. gadā, trešais - 4112. gadā, un pēc tam katru gadu aizlidoja pa zvaigžņu kuģim, un tas turpinājās līdz 4125. gadam. Tikai viens no šiem kuģiem atgriezās uz Zemes 4132.gadā
Un mēs uzzinājām skumjo patiesību. Jā, caur hipertelpu mēs varam sasniegt jebkuru Galaktikas punktu un pat nokļūt aiz tās robežaām bet mēs nezinām, kur mūs aizvedīs nākamais lēciens, un praktiski nav iespēju atgriezties uz Zemes!
Zvaigžņu kuģa "Hiuss" odiseja, kas atgriezās, ilga gandrīz divdesmit gadus. Tas iznāca no hipertelpas pie kādas zvaigznes sistēmas, kuras nosaukums tā arī palicis nezināms. Vienpadsmit tās planētas riņķoja ap D2 tipa zvaigzni. Divas no tām bija apdzīvojamas, bet saprāts uz tām netika atrasts, izņemot dzīvniekus. Debesis, pilnīgi atšķirīgas no mūsējām, naktī apgaismoja milzu zvaigznes. Piecus gadus izlūki izpētīja šo zvaigznes sistēmu, pēc tam pulcējās atpakaļceļam. Pēc visu aprēķinu rūpīgas pārbaudes viņi ienira hipertelpā.