DŽĪNA M. OUELA
ZIRGU IELEJA
Ar mīlestību veltu šo grāmatu KĀRENAI, kas izlasīja abus pirmuzmetumus, un AŠERAM
KARTE PIEVIENOTO FIGURIŅU APRAKSTS
Venera no Lespigas. Darināta no mamuta ilkņa. Figūriņas augstums 14, 7 cm - 5 H collas. Atrasta Lespigā (Augšgaronnā), Francijā. Pašreiz atrodas Cilvēka muzejā Parīzē.
Villendorfas Venera. Darināta no kaļķakmens ar nelielu sarkanā okera piejaukumu. Figūriņas augstums 11 cm - 4 collas. Atrasta Villendo- rfā, Vahau, Lejasaustrijā. Pašreiz atrodas Dabas un vēstures muzejā Vīnē.
Vestoņicas Venera. Darināta no dedzināta māla (ar kaula apdari). Figūriņas augstums 11,4 cm - 4 H collas. Atrasta Dolni Vestoņicā, Miku- lovā, Morāvijā, Slovākijā. Pašreiz atrodas Morāvijas muzejā Brno. Sievietes figūriņa. Darināta no kaula. Augstums 5,8 cm - 2 H collas. Atrasta Gagarinā, Ukrainā. Pašreiz atrodas Sanktpēterburgas Etnogrāfiskajā muzejā.
Dāma ar kapuci no Brasampuī. Darināta no mamuta kaula (fragments). Augstums 3,2 cm - 1 v< collas. Atrasta Grotte du Pape, Brasampuī (Landā), Francijā. Pašreiz atrodas Nacionālajā Senlietu muzejā Sen- žermenanlē.
Papildus tiem cilvēkiem, kuri pieminēti grāmatā Alu Lāča klans, kuru palīdzība Zemes bērnu grāmatu izdošanā ir bijusi neatsverams atspaids, par ko joprojām saku paldies, šis grāmatas tapšanā esmu pateicību parādā
direktoram Denzelam Fērgusonam un visiem Malheur Field Station darbiniekiem, kas atrodas Oregonas centrālās daļas vientulīgajā stepē, un it īpaši Džimam Rigsam. Bez visa pārējā viņš man iemācīja, kā iekurināt ugunskuru, kā tiek lietots pīķa metējs, kā no meldriem gatavo guļamos paklājiņus, kā zem spiediena apstrādā akmens plāksnītes un kā no brieža kauliem izspiest smadzenes. Un kurš gan būtu iedomājies, ka briežāda var pārvērsties samtaini mīkstā zvērādā?
Paldies Dorinai Gandijai - par rūpīgo lasīšanu un vēl jo vairāk par viņas saturīgajiem komentāriem, jo tagad varu būt droša, ka šai grāmatai līdzīgu nebūs.
Pateicos ari Rejam Ouelam - par atbalstu, uzmundrinājumu, palīdzību un trauku mazgāšanu
.
1
Viņa bija mirusi. Kāda vairs nozīme saltā lietus ledainajām adatām, kas nesaudzīgi kapāja ādu? Ciešāk savelkot āmrijas ādas kapuci, jaunā sieviete piemiedza acis stindzinošajā vējā. Nesaudzīgās, spēcīgās brāzmas purināja viņas lāčādas apmetni, un tas sitās pret sievietes kājām.
Vai tie tur priekšā ir koki? Viņa atcerējās, ka pirms kāda brīža pie horizonta pavīdēja nīkulīgu koku puduris, un tagad nožēloja, ka nebija to pienācīgi novērtējusi. Sieviete nožēloja ari to, ka viņas atmiņa nebija tik izcila kā pārējiem klana locekļiem. Viņa joprojām uzskatīja sevi par klana sievieti, kaut arī īstenībā tāda nekad nav bijusi, turklāt tagad viņa bija mirusi.
Sieviete nolieca galvu un ļāvās vēja brāzmām. Vētra, traukdamās no ziemeļiem, bija viņu negaidīti pārsteigusi; jaunajai sievietei nekavējoties bija vajadzīgs kāds patvērums. Bet viņa atradās tālu prom no alas un šo apkārtni nepazina. Kopš sieviete bija pametusi alu, mēness jau bija izgājis pilnu fāžu ciklu, bet viņai joprojām nebija ne jausmas, uz kurieni dodas.
Sieviete zināja vienīgi to, ka jāvirzās uz ziemeļiem - uz sauszemi aiz pussalas. Tajā naktī Iza mirstot bija viņai teikusi, lai iet projām no klana, jo Brouds, kļuvis par klana vadoni, atradīs paņēmienus, kā viņu sāpināt. Izai izrādījās taisnība. Brouds patiešām viņai nodarīja pāri - daudz gaužāk, nekā viņa jebkad bija spējusi iedomāties.
Eila pie sevis nodomāja: "Broudam nebija nekāda iemesla atņemt man dēlu - manu Durku. Tāpat viņam nebija nekāda iemesla uzlikt man nāves lāstu. Viņš pats bija tas, kurš saniknoja garus. Tieši viņa dēļ sākās zemestrīce." Toreiz Eila zināja, kas sekos. Taču viss bija noticis pārāk ātri, ka pat klans nespēja notikušo tik zibenīgi uztvert - sākt skatīties tā, it kā Eila būtu caurspīdīga, un neievērot viņas eksistenci. Kaut arī pārējiem klana locekļiem Eila bija mirusi, neviens nespēja aizliegt Dur- kam redzēt savu māti.
Paļaudamies pēkšņam dusmu impulsam, Brouds bija Eilu nolādējis. Toreiz, kad vēl Brūns - bijušais klana vadonis un Brouda tēvs - bija viņu pirmoreiz nolādējis, viņš jau visu klanu bija tam laikus sagatavojis. Tajā reizē viņam bija iemesls; klans zināja, ka Brūns ir spiests to darīt, taču vecais vadonis bija devis viņai iespēju palikt dzīvai.
Sieviete pacēla galvu un, saņēmusi sejā vēl vienu ledaina vēja pūsmu, pamanīja, ka sāk jau krēslot. Pavisam drīz kļūs tumšs, un viņas kājas bija no aukstuma sastingušas. Kaut ari Eila bija ādas kājautos sabāzusi pret mitrumu aizsargājošu grīšļu zāli, tiem cauri sūcās ledains šķīdonis. Ar atvieglojumu viņa sev priekšā pamanīja kroplu un līku priedi.
Stepju līdzenumos koki bija reta parādība; tie auga tikai vietās ar pietiekamu mitrumu, kas tos spēcinātu. Dažas priežu, bērzu un vītolu rindas, kuras vējš izlocījis asimetriskās formās, tādējādi aizkavējot koku augšanu, parasti deva zīmi, ka tuvumā jābūt kādai ūdenstilpei. Sausajā sezonā tādās vietās, kur ūdens ir retums, šāda koku rindu ainava veldzēja un iepriecināja. Kad no ziemeļu ledāja puses gaudojošās vētras brāzās pāri atklātajam stepes līdzenumam, šāds trūcīgs koku pudurītis solīja nelielu patvērumu.
Vēl pēc dažiem soļiem jaunā sieviete nonāca pie gandrīz aizsalušas upītes, kuras vidū, lauzdama ceļu starp apledojušās ūdenstilpes malām, tecēja tikai sīka urdziņa. Meklēdama biezāku koku audzi, kas dotu viņai drošāku patvērumu nekā tuvējie brikšņi, Eila pagriezās uz rietumiem, lai sekotu upei lejup pa straumi.
Lēni un smagiem soļiem jaunā sieviete vilkās uz priekšu, kapuce bija nokritusi pāri acīm. Eila pacēla acis tikai tad, kad vēja brāzmas pēkšņi norima. Upītes otrā pusē slējās zema krauja. Šķērsojot upi, ledainajam ūdenim iesūcoties kājautos, grīšļu zāle vairs nemaz nesargāja un nesildīja Eilas kājas, bet viņa bija pateicīga, ka beidzot būs atradusi patvērumu no saltā vēja. Upes malā netīrā dubļu siena bija vienā vietā iegruvusi; jaunaudžu saknes bija izveidojušas pārkarenu zāļu mudžekļu nojumi un zem tā - diezgan sausu zemes pleķīti.
Atraisījusi vācamā groza samirkušās siksnas, Eila to nokratīja no muguras; izņēmusi no groza palielu sumbra ādas gabalu un pamatīgus, nomizotus koka mietus, sieviete uzcēla zemu, lēzenu nojumi un nostiprināja to ar akmeņiem un upmalā atrastiem kokiem. Lielākais no mietiem tika izmantots nojumes ieejas izveidošanai.
Jaunā sieviete ar zobiem atraisīja roku sildītāju auklas. Tie bija tādi kā ar zvērādu oderēti dūraiņi - ādas gabali, apsieti ap roku locītavām, ar iegrieztu atveri, lai varētu izbāzt īkšķi vai plaukstu, ja viņa gribētu kaut ko satvert. Kājauti bija izgatavoti pēc tā paša principa, tikai bez iegrieztās atveres; Eila pūlējās atsiet piebriedušās ādas auklas, kas bija sasietas ap potītēm. Viņa uzmanījās, lai, tos noaujot, nesabojātu sa- mirkušo grīšļu zāli.
Nojumes iekšienē viņa ar slapjo pusi uz leju izklāja lāčādas apmetni, tam pa virsu salika grīšļu zāli, kājautus un roku sildītājus, pēc tam pati ierāpoja iekšā. Ietinusies lāčādas apmetnī, Eila nolika vācamo grozu pie nojumes atveres, lai tas aizšķērsotu ieeju. Viņa paberzēja nosalušās kājas un, kad mitrā zvērādas miga bija sasilusi, ērti saritinājās un aizvēra acis.
Ziema izdvesa savu pēdējo saltās elpas nopūtu, negribīgi piekāpdamās pavasarim, bet jauneklīgais gadalaiks vēl tikai kaprīzi flirtēja. Atgādinājumi par salti ledaino dzestrumu jau mijās ar pirmajiem vārgajiem siltuma vēstnešiem, kas solīja vasaras versmi. Naktī pēkšņi bija uznākusi vētra, kas tikpat ātri ari norima.