- Ne jau par plakangalvjiem es uztraucos, Tonolan. Losaduni pazīst šo zemi. Viņi varētu mums izstāstīt pareizo ceļu. Mums jau nav ilgi pie viņiem jāuzkavējas, tikai tik ilgi, lai noskaidrotu ceļu. Viņi var dot mums dažus padomus un kādu nojausmu, kas mums priekšā sagaidāms. Mēs varam ar viņiem aprunāties. Dalanars teica, ka daži no viņu ļaudīm runā Zelandoni valodā. Sarunāsim tā: ja tu tagad piekritīsi aiziet pie viņiem, es piekritīšu mājupceļā neapciemot citas Alas.
- Nu labi. Ja jau tu tik ļoti to vēlies.
Abi vīrieši meklēja vietu, kur šķērsot strautu ar apledojušajām malām, - lai tas būtu pietiekami šaurs un tam varētu pārlēkt pāri. Ieraudzījuši koku, kas bija pārkritis pāri strautam, izveidodams dabisku tiltu, abi devās uz turieni. Jondalars gāja pirmais; sniegdamies pēc atbalsta, viņš uzlika vienu kāju uz atklātajām koka saknēm. Gaidīdams savu kārtu, Tonolans pavērās apkārt.
-Jondalar, uzmanies! - viņš pēkšņi iekliedzās.
Gar slaidā vīrieša galvu nošvīkstēja akmens. Pēc brīdinājuma kliedziena pieplacis pie zemes, Jondalars sniedzās pēc pīķa. Tonolanam jau pīķis bija rokā, un viņš, piekļāvies pie zemes, skatījās tajā virzienā, no kurienes tika mests akmens. Mazais brālis pamanīja kustību aiz kaila krūma zaru vijumiem un izmeta pīķi. Tonolans jau sniedzās pēc nākamā pīķa, kad seši stāvi iznira no tuvākā krūmu pudura. Abi brāli bija aplenkti.
- Plakangalvji! - Tonolans iesaucās atkāpdamies un nomērķēdams.
- Pagaidi, Tonolan! - Jondalars iekliedzās. - Viņu ir daudz vairāk par mums.
- Tas lielais izskatās pēc bara vadoņa. Ja trāpīšu viņam, pārējie varbūt laidīsies lapās. - Tonolans, atvilcis roku, vēlreiz nomērķēja.
- Nē! Pirms izvilksim nākamo piķi, viņi var mūs apsteigt. Pašlaik man šķiet, ka viņi mūs respektē - nenāk tuvāk. Turēdams ieroci gatavībā, Jondalars lēnām piecēlās kājās. - Nekusties, Tonolan! Lai viņi izdara nākamo gājienu. Bet uzmani to lielo. Viņš saprot, ka esi uz viņu nomērķējis.
Jondalaru, nopētot lielo plakangalvi, mulsināja tas, ka ari viņu vēro lielas, brūnas acis. Viņam nekad tik tuvu nebija gadījies redzēt nevienu plakangalvi, tāpēc tagad vecākais brālis bija pārsteigts. Izrādās, ka plakangalvji neatbilda viņa iepriekš pieņemtajam uzskatam. Lielā plakan- galvja acis aizsedza pārkārusies pieres daļa, kuru papildināja kuplas uzacis. Vīrieša deguns bija liels, šaurs - tāds kā knābis - un tādējādi radīja iespaidu, ka acis ir vēl dziļāk iegrimušas. Seju apslēpa bieza, nedaudz sprogaina bārda. Jondalars pamanīja, ka kādam jaunākam pla- kangalvim, kuram vēl tikai nesen kā bija sākusi augt bārda, īstenībā nemaz nav zoda, tikai uz āru izvirzīti žokļi. Mati plakangalvjiem bija brūni un kupli, tāpat kā bārdas, un augšējā ķermeņa daļa bija noaugusi diezgan biezām spalvām.
Viņš varēja redzēt, ka svešinieki ir spalvaināki par viņiem. Kaut arī gaisa temperatūra bija zema, ādas apmetņi sedza galvenokārt tikai viņu rumpjus, plecus un rokas atstādami kailus. Taču ne jau trūcīgais apģērbs Jondalaru tik ļoti pārsteidza, bet gan pats fakts, ka plakangalvji vispār nēsā apģērbu. Neviens dzīvnieks, ko viņš agrāk bija saticis, nevalkāja apģērbu un nenēsāja ieročus. Tomēr katram no šiem radījumiem rokā bija garš koka pīķis - acīmredzot domāts duršanai, nevis mešanai, kaut arī tā noasinātie gali šķita diezgan bīstami; dažiem vēl rokās bija smagas bozes - izgatavotas no zālēdāju dzīvnieku priekškāju kauliem.
"Viņu žokļi nemaz neizskatās kā dzīvniekiem," Jondalars nodomāja. "Tie ir tikai nedaudz vairāk izvirzīti uz priekšu, un deguni ir vienkārši lieli. īstā atšķirība no cilvēkiem slēpjas viņu galvā."
Šiem radījumiem nebija augsta piere kā viņam pašam un Tonolanam. Plakangalvju piere bija zema, virs kuplajām uzacīm atliekta slīpi atpakaļ un vizuāli saplacināja viņu galvu. Radās priekšstats, ka galvas virspuse, kuru viņš labi nopētīja, ir pazemināta un atstumta atpakaļ. Kad Jondalars izslējās visā savā staltajā augumā - sešas pēdas un sešas collas garumā -, viņš bija krietnu pēdu garāks par pašu lielāko plakangalvi. Pat Tonolana knapi sešas pēdas garais augums padarīja viņu par milzi blakus tam plakangalvim, kurš acīmredzot sava raženā auguma dēļ bija viņu vadonis.
Jondalars un viņa brālis bija spēcīgi vīrieši, bet blakus pamatīgi muskuļotajiem plakangalvjiem sajutās kā kaulu maisi. Svešajiem bija mucai līdzīgi rumpji, muskuļotas rokas un kājas, izliektas uz āru, bet viņi gāja taisni un jutās ērti uz savām divām kājām tāpat kā jebkurš cilvēks. Jo ilgāk Jondalars viņus pētīja, jo vairāk viņam likās, ka šīs būtnes ir īsti cilvēki, tikai atšķirīgi no visiem iepriekš satiktajiem ļaudīm.
Kādu ilgu un saspringtu brīdi neviens nekustējās. Tonolans bija pie- placis pie zemes un turēja pīķi mešanas gatavībā; Jondalars stāvēja kājās, pīķi stingri satvēris tā, lai jebkurā mirklī varētu sekot mazā brāļa metienam. Seši plakangalvji, kas bija viņus aplenkuši, šķita nekustīgi kā akmeņi, bet Jondalaram nebija nekādu šaubu, ka viņi spēj ļoti ātri sākt rīkoties. Tas bija strupceļš, bezizeja, un Jondalara domas ātri riņķoja pa galvu, mēģinot atrast kādu izeju.
Pēkšņi lielais plakangalvis izdvesa urkšķošu skaņu un pavicināja roku. Tonolans jau gandrīz izmeta savu pīķi, bet laikus uztvēra Jondalara žestu, kas viņu atturēja to darīt. Tikai jaunākais plakangalvis bija izkustējies un ieskrējis atpakaļ krūmos, no kuriem viņi bija iznākuši. Jauneklis ātri atgriezās, nesdams Tonolana izsviesto pīķi un, jaunajam brālim par pārsteigumu, atdeva to viņam atpakaļ. Pēc tam jauneklis devās pie strauta, blakus dabiski izveidotajam tiltam, un paņēma savu akmeni. Likās, ka, atgriezies blakus lielajam plakangalvim, jauneklis, izskatīdamies nožēlas pilns, paloka galvu. Nākamajā brīdī visi seši jau bija pazuduši atpakaļ krūmājā, tā arī neizdvesuši ne skaņas.
Sapratis, ka plakangalvji ir prom, Tonolans atviegloti nopūtās. - Nedomāju, ka mēs būtu sveikā izkūlušies cauri. Bet droši zināju, ka vienu nogāzīšu gar zemi un paņemšu sev līdzi. Interesanti, ko tas viss nozīmē?
- Neesmu īsti pārliecināts, - Jondalars atbildēja, - bet izskatījās, ka jaunais iesāka kaut ko tādu, ko tas lielais negribēja turpināt, bet man nešķiet, ka tas bija tāpēc, ka lielais būtu nobijies. Bija vajadzīga drosme, lai stāvētu pretim tavam pīķim un izdarīt tādu kustību, kādu viņš izdarīja.
- Varbūt viņš vienkārši nemāk parādīt nevienu citu kustību?
- Viņš māk gan. Lielais redzēja, kā tu izmeti pirmo pīķi. Kāpēc gan citādi viņam būtu jāsūta jauneklis atnest tev pīķi atpakaļ?
- Vai tev tiešām šķiet, ka lielais to viņam pateica? Bet kā? Viņi taču nemāk sarunāties!
- To es nezinu, bet kaut kādā veidā lielais lika jauneklim atdot tev pīķi un paņemt akmeni, it kā tas visu atrisinātu. Neviens netika ievainots, tāpēc šķiet, ka viņam bija taisnība. Vai zini? Neesmu vairs īsti pārliecināts, ka plakangalvji ir vienkārši dzīvnieki. Tas bija gudrs gājiens. Turklāt nemaz nezināju, ka viņi valkā zvērādas, nēsā ieročus un staigā tāpat kā mēs - uz divām kājām.
- Tagad es saprotu, kāpēc viņi tiek saukti par plakangalvjiem! Tas nu gan bija viens bīstams bariņš! Es nudien negribētu ar kādu no viņiem saķīvēties un nonākt aci pret aci.
- Skaidrs, jo viņi izskatās tik spēcīgi, ka varētu salauzt tavu roku kā sērkociņu; man jau bija tādas aizdomas, ka viņi ir maza auguma.
- Varbūt maza auguma, bet ne mazi. Noteikti ne mazi, lielo brāl! Man jāatzīst, ka tev bija taisnība. Iesim labāk apciemot Losaduni. Viņi dzīvo šeit tuvumā un noteikti zinās kaut ko vairāk par plakangalvjiem. Turklāt šķiet, ka Lielās Mātes upe ir robeža, un man liekas, ka plakangalvji negrib mūs redzēt šajā upes krastā - savā teritorijā.