Jondalara uzskatu sistēma - iezīsta ar mātes pienu un ieaudzināta kaulos - sāka grūt. Plakangalvji esot dzīvnieki. Visi uzskata, ka plakangalvji ir dzīvnieki. Vai tad tas nav skaidrs? Viņi nemāk runāt. Bet vai tas ir viss? Vai tā ir tā atšķirība?
Jondalaram būtu maza bēda, ja plakangalvis būtu paņēmis visu zivi, bet viņam bija interesanti paskatīties. Cik daudz plakangalvis paņems sev? Zivi tik un tā vajadzēja sagriezt, tā bija pārāk smaga, lai to pārvietotu. Pat četriem vīriem būtu grūti to pacelt.
Pēkšņi plakangalvim vairs nebija nozīmes. Viņa sirds salēcās. Vai viņš ko bija dzirdējis?
- Jondalar! Jondalar!
Plakangalvis izskatījās sabijies, bet Jondalars lauzās cauri kokiem un upmalu, lai skaidri pārskatītu Mātes upi.
- Šeit! Es esmu šeit, Tonolan! - Brālis tomēr bija devies viņu meklēt. Jondalars ieraudzīja upes vidū pilnu laivu ar cilvēkiem un uzsauca viņiem vēlreiz. Vīri viņu pamanīja, pamāja pretim un sāka airēt viņa virzienā.
Nervoza ieņurdēšanās pievērsa atkal Jondalara uzmanību plakangalvim. Viņš redzēja, ka upmalā store bija sadalīta divās daļās - gareniski pārgriezta uz pusēm - no muguras asakas līdz pat vēderam, un pusi zivs jaunais vīrietis bija pārvietojis uz izklāta zvērādas gabala, kas stāvēja blakus storei. Kamēr Zelandoni viņu vēroja, jaunais plakangalvis saņēma kopā abas ādas gabala malas un uzkrāva nastu sev plecos. Tad, zivs astei un galvai karājoties ārā no milzīgās nešļavas, pazuda krūmos.
- Pagaidi! - Jondalars uzsauca, skriedams viņam pakaļ. Klajumā viņš plakangalvi panāca. Sieviete ar lielu grozu uz muguras ieslīdēja ēnā, tiklīdz lielais vīrietis pienāca klāt. Vairs nebija nekādas liecības par to, ka klajums bijis izmantots, pat ugunskura pēdas bija pazudušas. Ja
Jondalars nebūtu izjutis siltumu, viņš pat būtu šaubījies, vai uguns tur vispār kādreiz ir bijusi.
Viņš noņēma no pleciem vilkādu un pastiepa to uz plakangalvju pusi. Pēc vīrieša ieņurdēšanās sieviete to paņēma, pēc tam abi klusi pazuda mežā un prom bija.
Iedams atpakaļ uz upi, Jondalars no slapjajām drēbēm atkal sajuta aukstumu kaulos. Pienācis pie upes tieši tajā brīdi, kad laiva piestāja krastā, viņš pasmaidīja. Brālis izlēca no laivas. Abi vīrieši apskāvās sirsnīgā brāļu apskāvienā.
- Tonolan! Kā es priecājos tevi redzēt! Baidījos, ka tikšu uzskatīts par pazudušu, kad viņi atradis tukšo laivu.
- Lielo brāl, cik upju mēs esam kopā šķērsojuši? Vai tad tu domā, ka es nezinu, ka māki peldēt? Tiklidz atradām laivu, tā zinājām, ka esi upes augštecē un nekur tālu uz priekšu nevari būt.
- Kas paņēma pusi zivs? - Dolando painteresējās.
- Es to atdevu.
- Atdevi! Kam tad tu to atdevi? - Markeno nesaprata.
- Kam tad tu varēji to atdot? - Karlono pievienojās.
- Plakangalvim.
- Plakangalvim? - vairākas balsis korī iesaucās. - Kāpēc gan tu milzīgas zivs pusi atdevi plakangalvim? - Dolando pajautāja.
- Viņš man palīdzēja un to palūdza.
- Kas gan tās par blēņām? Kā gan plakangalvis var kaut ko palūgt? - Dolando attrauca, būdams dusmīgs; tas Jondalaru pārsteidza. Šaramudu vadonis reti kad izrādīja savu niknumu. - Kur viņš ir?
- Tagad jau prom, iegāja mežā. Es biju izmircis un tik ļoti trīcēju, ka likās - nekad mūžā vairs nesasilšu. Tad parādījās tas jaunais plakangalvis un aizveda mani pie sava ugunskura…
- Ugunskura? Kopš kura laika tad plakangalvjiem ir ugunskuri? - Tonolans jautāja.
- Esmu redzējis plakangalvju ugunskurus, - Barono atzina.
- Arī es agrāk esmu viņus šajā upes krastā manījis… pa gabalu, - Karlono papildināja.
- Nezināju, ka tie atgriezušies. Cik daudz viņu bija? - Dolando pajautāja.
- Tikai jauneklis un kāda pavecāka sieviete, varbūt viņa māte, - Jondalars atbildēja.
- Tad jābūt vairākiem, ja jau līdzi ir sievietes. - Druknais vadonis paskatījās uz meža pusi. - Varbūt mums vajadzētu sarīkot plakangalvju medības un no tiem mošķiem atbrīvoties?
Dolando tonī ieskanējās nepatīkami draudi, kas Jondalaru darīja piesardzīgu. Viņš jau agrāk no vadoņa izteicieniem bija uztvēris nepatiku pret plakangalvjiem, bet nekad tie nebija bijuši tik indīgi.
Šaramudu līderim bija jābūt kompetentam un pārliecinošam. Dolando tika vienprātīgi atzīts par vadoni ne jau tāpēc, ka bija labākais visās jomās, bet gan tāpēc, ka bija zinošs, un šim vīrietim piemita spēja piesaistīt pie sevis cilvēkus un risināt radušās problēmas. Dolando neko- mandēja; viņš pieglaimojās, pielabinājās, pārliecināja un ielaidās kompromisos, un visā visumā bija tas samierinātājs, kas nolīdzināja neizbēgamās nesaskaņas, kas rodas, cilvēkiem dzīvojot kopā. Vadonis piekopa viltīgu, konstruktīvu un gudru politiku, viņa lēmumus parasti pieņēma, bet nevienam neprasīja tos ievērot. Strīdi varēja būt iespaidīgi.
Dolando bija pietiekami pašpārliecināts, lai uzstātu uz savu viedokli, kad uzskatīja, ka viņam ir taisnība, bet, ja radās tāda vajadzība, tad kādā atsevišķā jautājumā viņš varēja piekāpties kāda cita priekšā, kuru uzskatīja par zinošāku un pieredzējušāku. Vadonis centās atstāt bez ievērības personiskās ķildas, ja vien tās nekļuva nekontrolējamas un kāds nepalūdza viņu iejaukties. Kaut gan parasti Dolando bija nosvērts, viņa dusmas varēja izraisīt cietsirdība, muļķība un nevērība, kas varēja radīt briesmas vai apdraudēt visu cilti kopumā; vēl viņu kaitināja tādi, kas paši nespēja sevi aizstāvēt, un vēl vairāk - plakangalvji. Tos viņš ienīda. Pēc Dolando domām, tie nebija tikai dzīvnieki, bet gan bīstami un naidīgi radījumi, kas jāiznīcina.
- Es biju pārsalis, - Jondalars iebilda, - un tas jaunais plakangalvis man palīdzēja. Viņš aizveda mani pie sava pavarda un iedeva man zvērādu, ar ko sasildīties. Manis pēc viņš varēja ņemt kaut visu to zivi, bet nogrieza tikai pusi. Es negrasos doties nekādās plakangalvju medībās.
- Parasti viņi nerada tādas problēmas, - Barono atzina. - Bet, ja viņi ir kur tuvumā, tad man labāk to zināt. Viņi ir gudri. Nav diez cik patīkami ļaut plakangalvju baram tevi pārsteigt…
- Viņi ir slepkavnieciski briesmoņi… - Dolando piebalsoja.
Barono neņēma vērā iejaukšanos. - Tev droši vien paveicās, ka tie
bija tikai jauneklis un sieviete. Viņu sievietes necīnās.
Tonolanam nepatika, ka saruna bija ievirzījusies tādā gultnē. - Kā gan mēs nogādāsim mājās šo lielisko brāļa noķerto pusi loma? - Viņš atcerējās, kā milzīgā store bija brāli izvazājusi pa upi, un mazā brāļa sejā iezagās smaids. - Pēc tās cīņas, ko tev nācās izcīnīt, esmu pārsteigts, ka tu pusi tā vienkārši kādam atdevi.
Ar nervozu atvieglojumu smiekli pārņēma arī pārējos bariņa vīrus.
- Vai tas nozīmē to, ka Jondalars tagad pa pusei jau ir Ramuds? - Markeno pajautāja.
- Varbūt varam viņu paņemt līdzi medībās un viņš nomedīs pusi kalnu kazas? - Tonolans jokojās. - Tad otra mana brāļa puse piederētu Šamudiem.
- Kuru pusi gribētu dabūt Seranio? - Barono piemiedza ar aci.
- Puse no viņa jau ir vairāk nekā pietiekami, - Karolio pievienojās jokam, un sievietes sejas izteiksme neradīja nekādas šaubas, ka viņa nedomāja garā Zelandoni vīra augumu. Jondalara mītnes apkārtnē viņa mīlnieka talants nebija palicis nepamanīts. Aprunātais vīrietis nosarka, bet piedauzīgie smiekli pielika punktu sasprindzinājumam - gan uztraukumam par viņa pazušanu, gan Dolando naidīgajai attieksmei pret plakangalvjiem.