Vīri atnesa no šķiedrām izgatavotu tīklu, kas labi turējās kopā, kad bija slapjš, noklāja to blakus asiņojošajai stores pusei un, stenēdami no lielās piepūles, pārcēla zivi uz tīkla, tad, piesējuši to pie laivas pakaļgala, ielaida ūdenī.
Kamēr viri darbojās ap zivi, Karolio pagriezās pret Jondalaru un klusām sacīja: - Rošario dēlu nogalināja plakangalvji. Viņš vēl bija pavisam jauns vīrietis, nebija vēl devis Solījumu, bija jautrs un drosmīgs - Dolando lepnums. Neviens nezina, kā tas notika, bet Dolando izveda visu cilti plakangalvju medībās. Dažus nogalināja, un tad viņi no šīs apkārtnes pazuda. Viņš jau arī agrāk nebija par tiem sajūsmā, bet kopš tās reizes…
Jondalars sapratis pamāja ar galvu.
- Kā gan tas plakangalvis aiznesa savu zivs pusi projām? - Tonolans pajautāja, kāpdams laivā.
- Viņš to pacēla un uzlika uz pleca, - Jondalars atbildēja.
- Viņš? Viņš to pacēla un aiznesa?
- Viens pats. Turklāt plakangalvis vēl nemaz nebija pieaudzis vīrietis.
Tonolans pienāca pie koka būves, kur dzīvoja viņa brālis, Seranio un Darvo. Tā bija uzslieta no dēļiem, kas bija atslieti pret spārēm un slīpi atstutēti pret zemi. Mītne atgādināja telti, celtu no kokiem, ar trijstūrveida priekšējo sienu, kas bija daudz augstāka un platāka par aizmugures sienu, sānos izveidodama trapeces formu. Dēļi bija sastiprināti kopā pēc tāda paša principa kā apmales laivas sānos - nedaudz resnākā mala iekļāva tievāko un abas tika sasietas kopā.
Tās bija ērtas, stabilas mītnes, kur dēļi bija diezgan cieši salikti kopā, tikai pa pašām vecākajām būves sienām, pa nelielajām izkaltušo un sagriezušos dēļu spraugām varēja redzēt gaismu spīdam cauri. Ar smilšakmens pārkāri, kas ļaudis pasargāja no bargajiem laikapstākļiem, mājokļi netika tikpat rūpīgi uzturēti un aizdrīvēti kā Ramudu laivas. Iekšpusē tos galvenokārt apgaismoja no akmens pavarda nākošā gaisma vai ari atvērtas priekšējās durvis.
Jaunais vīrietis ieskatījās mājā, lai redzētu, vai brālis vēl neguļ. - Nāc tik iekšā! - Jondalars šņaukādamies aicināja brāli ienākt. Viņš bija piecēlies sēdus uz gultas paaugstinājuma, kas bija noklāts zvērādām; viņam apkārt bija saspraudītas vēl vairākas zvērādas un rokās atradās kaut kāda kūpoša šķidruma krūze.
- Kā ar saaukstēšanos? - Tonolans apjautājās, apsēzdamies uz paaugstinājuma malas.
- Nu jau jūtos labāk.
- Neviens nepadomāja par tavām slapjajām drēbēm, un, kad atgriezāmies mājās, vējš uz upes pūta patiešām spēcīgi.
- Priecājos, ka mani atradi.
- Savukārt es priecājos, ka patiešām jūties labāk. - Šķita, ka Tonola- nam trūkst vārdu, lai varētu izteikties. Dīžādamies viņš piecēlās kājās un aizgāja līdz durvīm, tad atnāca atpakaļ pie brāļa. - Vai es tev varu kaut kā palīdzēt?
Jondalars noraidoši pakratīja galvu un gaidīja. Brāli kaut kas uztrauca, un viņš centās to izteikt. Tonolanam vienkārši bija vajadzīgs laiks.
-Jondalar… - Tonolans iesāka un uzreiz apklusa. - Tu jau ilgu laiku dzīvo kopā ar Seranio un viņas dēlu. - Kādu bridi Jondalaram šķita, ka brālis sāks runāt par viņu nenokārtotajām attiecībām, bet kļūdījās. - Kāda ir sajūta - būt par vīru pie sava pavarda?
- Ari tu taču esi precēts cilvēks, sava pavarda saimnieks.
- Es zinu, bet vai ir kāda atšķirība, ja pie tava pavarda ir bērns? Džetamio tik ļoti pūlas tikt pie bērna un tikko… zaudēja vēl vienu, Jondalar.
- Man žēl…
- Man pašam ir vienalga, vai viņai ir vai nav bērni. Es vienkārši negribu viņu zaudēt, - Tonolans raudāja, un viņa balss aizlūza. - Kaut viņa pārtrauktu tā pūlēties tikt pie bērna.
- Nedomāju, ka tas ir viņas ziņā. Māte dod…
- Tad kāpēc Māte neļauj viņai bērnu paturēt! - Tonolans kliedza, paskriedams garām Seranio un izdrāzdamies ārā.
- Viņš tev pastāstija par Džetamio…? - Seranio jautāja. Jondalars pamāja. - Šo viņai izdevās saglabāt ilgāk, bet tāpēc bija vēl grūtāk, kad nācās to zaudēt. Es priecājos, ka Džetamio ir tik laimīga kopā ar Tonolanu. Viņa ir to pelnījusi.
- Vai ar Džetamio viss būs kārtībā?
- Jondalar, šī jau nav pirmā reize, kad sieviete zaudē bērniņu. Par viņu neuztraucies - viss būs kārtībā. Redzu, ka esi atradis tēju. Tā ir vārīta no piparmētrām, gurķenēm un lavandas, ja gadījumā tevi tas interesē. Šamuds sacīja, ka šī tēja palīdzēs mazināt tavu saaukstēšanos. Kā tu jūties? Es tikai atnācu paskatīties, vai esi jau pamodies.
- Ar mani viss kārtībā, - Jondalars atbildēja. Viņš pasmaidīja un centās izskatīties veselīgs.
- Nu tad iešu atpakaļ un pasēdēšu pie Džetamio.
Kad Seranio bija aizgājusi, vīrietis nolika tējas krūzīti un atkal atgūlās. Viņam bija iesnas un sāpēja galva. Jondalars pat īsti nevarēja pateikt, kas tieši, bet Seranio atbilde viņu satrauca. Viņš vairs nevēlējās par to domāt - dziļi vēdera dobumā tas viņam izraisīja citas sāpes. "Tas droši vien no saaukstēšanās," Jondalars nodomāja.
16
Pavasaris pārgāja vasaras pilnbriedā, lidz ar to nobrieda arī zemes augļi. Kad dabas veltes bija nogatavojušās, jaunā sieviete tās savāca. Tas drīzāk bija ieradums, nevis nepieciešamība. Viņa būtu varējusi sev šīs pūles aiztaupīt. Eilai jau tā visa bija gana; pārtikas krājumi bija vēl palikuši pāri no pagājušā gada. Bet sievietei nebija, ko darīt brīvajā laikā. Viņa nemācēja to aizpildīt.
Pat ar papildu aktivitātēm saistībā ar ziemas medībām viņa nebija spējusi sevi pietiekami nodarbināt, kaut arī bija nodīrājusi ādas gandrīz vai visiem dzīvniekiem, kurus viņi bija nomedījuši, - dažkārt viņa gatavoja zvērādas, dažkārt noplūca spalvas, lai ādu vienkārši apstrādātu. Eila bija turpinājusi izgatavot grozus, paklājiņus un grebt bļodas, viņa bija iekrājusi pietiekami daudz darbarīku un dažādu instrumentu, kā ari alas aprīkojumu, lai pietiktu veselam klanam. Sieviete bija gaidījusi šo vasaras pārtikas vākšanas rosību.
Viņa bija arī noilgojusies pēc vasaras medībām un atklāja, ka tā metode, kuru bija attīstījusi, darbojoties kopā ar Mazuli, - nedaudz to izmainot, lai pielāgotos zirga trūkumam, - joprojām bija iedarbīga. Lauvas arvien pieaugošā medību prasme šo trūkumu kompensēja. Ja viņa gribētu, tad pat varētu nemedīt. Eila bija ne tikai izkaltējusi pārpalikušo gaļu, bet, kad Mazulis sāka veiksmīgi medīt viens pats, kas pārsvarā gadījumu tā ari bija, sieviete nekaunējās paņemt savu daļu no lauvas atnestā medījuma. Starp lauvu un sievieti bija izveidojušās vienreizīgas attiecības. Viņa bija māte - noteicēja, medību partnere - tātad līdztiesīga; lauva bija palicis vienīgais, ko Eilai mīlēt.
Vērojot savvaļas lauvas, Eila bija nonākusi pie vērtīgas atziņas par lauvu medību paradumiem, ko Mazulis apstiprināja. Siltā laikā lauvas kļuva par nakts medniekiem, bet ziemā medīja dienas laikā. Kaut arī pavasarī Mazulis nometa spalvu, viņam vēl joprojām bija biezs kažoks, tāpēc vasaras dienās viņam bija par karstu, lai medītu. Dzenoties pakaļ medījumam, lauva iztērēja pārāk lielu enerģiju, viņš nespēja atgūties.
Dienas svelmē Mazulis gribēja vienīgi gulēt - vēlams, alas vēsajā un tumšajā nišā. Ziemā, kad vējš pūta no ziemeļu ledāja, naktī temperatūra nokritās līdz tādam aukstumam, kas varēja pat nogalināt. Tad alu lauvas, kaut arī viņiem bija biezs kažoks, labprāt iekārtojās kādā alā, kur nepūta vējš. Lauvas bija plēsēji un mācēja pielāgoties apstākļiem. Ja vien bija pietiekami daudz medījuma, šī dzīvniekā kažoka krāsa un biezums, kā arī medību ieradumi piemērojās laikapstākļiem.