Tajā rītā, kad aizgāja Vīnija, Eila, atradusi Mazuli guļam sev blakus ar raibu maza briedēna rumpi, pieņēma kādu lēmumu. Viņa dosies projām, par to vairs nevarēja būt nekādu šaubu, tikai tas nenotiks šajā vasarā. Viņa joprojām bija vajadzīga jaunajam lauvam; viņš vēl bija par jaunu, lai to atstātu vienu pašu. Neviens savvaļas lauvu bars viņu nepieņems; bara tēviņi viņu nogalinās. Kamēr Mazulis nebūs izaudzis tik liels, lai varētu atrast sev lauveni un izveidot pašam savu baru, viņam bija nepieciešama šīs alas drošība, tieši tāpat kā Eilai pašai.
Iza bija mudinājusi sameklēt viņas ļaudis, sameklēt savu vīrieti, un kādudien Eila šos meklējumus turpinās. Bet pašreiz viņa atviegloti uzelpoja, ka nebija vēl jāatsakās no savas brīvības kādu svešu ļaužu dēļ, kuru paradumus viņa nemaz nezināja. Kaut ari Eila to nekad neatzītu, viņai bija arī vēl kāds cits - nopietnāks iemesls. Sieviete nevēlējās aiziet, iekams nebūs pārliecināta, ka Vīnija neatgriezīsies. Eilai izmisīgi pietrūka draudzenes. Vīnija bija bijusi kopā ar Eilu no paša sākuma, kad viņa šo ieleju atrada, un Eila bija ķēvīti iemīlējusi.
- Nāc nu, sliņķi! - Eila mudināja. - Iesim pastaigāties un paskatīsimies, vai nevaram ko nomedīt. Pagājušo nakti tu nekur negāji. - Sieviete piebikstīja lauvam un izgāja no alas, ar zīmēm rādīdama Mazulim, lai tas viņai seko. Lauva pacēla galvu, gari nožāvājās, atklādams asus zobus, tad piecēlās un negribīgi gāja viņai līdzi. Mazulis nejutās izsalcis, tāpat kā Eila pati, un labāk būtu palicis guļam.
Iepriekšējā dienā Eila bija vākuši ārstniecības augus, šis darbs viņai ļoti patika - tas bija saistīts ar tīkamām atmiņām. Bērnībā, dzīvojot kopā ar klanu, ārstniecības augu vākšana Izas vajadzībām deva meitenei iespēju pabūt vienatnē un prom no visu redzošajām acīm, kas tik ātri nosodīja viņas nepareizo uzvedību. Augu vākšana bija tā iespēja, kad mazā Eila varēja brīvi uzelpot un sekot saviem dabiskajiem instinktiem. Kļuvusi vecāka, viņa ar prieku vāca augus, lai apgūtu zāļu sievas iemaņas, un šīs zināšanas tagad bija daļa no viņas būtības.
Eilai katrs augs asociējās ar tam piemītošajām ārstnieciskajām īpašībām, un viņa tos atšķīra drīzāk pēc lietojuma, nevis izskata. Veseli dadžu pušķi, pakārti ar ziediem uz leju, kaltējās siltajā, tumšajā alā, tajos bija dažādu kaltētu ziedu un lapu maisījums, kas noderēja no- brāzumu un iekšējo orgānu savainojumu ārstēšanai; šie garie, slaidie daudzgadīgie augi ar asajām lapām un mazajiem, dzeltenajiem ziediņiem pļavās auga uz gariem kātiem.
Māllēpju lapas bija izklātas uz pītajiem, žāvēšanai paredzētajiem tepi- ķīšiem; kad no māllēpju kaltētajām lapām ieelpoja dūmus, tās atviegloja astmu, un, vārot no tām tēju un pievienojot vēl citus augus, sanāca labas klepus zāles, vēl tās bija laba piedeva ēdienu gatavošanā. Ieraugot lielās, pūkainās tauksaknes lapas, kas atradās blakus tās saknei un žāvējās ārā saulē, Eilai ienāca prātā kaulu saaudzēšana un brūču ārstēšana, bet krāšņās kliņģerites dziedēja vaļējas brūces, čūlas un ādas iekaisumus. Kumelītes bija zāles gremošanas veicināšanai un maigs līdzeklis, ar ko apmazgāt brūces; mežrozīšu lapiņas peldēja ūdens bļodā, kas bija izlikta saulē sasilt; tās kalpoja kā smaržīgs, ādu savelkošs losjons.
Eila bija to visu savākusi, lai aizstātu neizmantotos ārstniecības augus ar jauniem materiāliem. Kaut ari viņai pašai bija ļoti maza nepieciešamība pēc sarūpētajiem ārstniecības augiem, jaunajai sievietei patika pats augu vākšanas process, tā viņa atsvaidzināja savas zāļu sievas zināšanas. Tā kā visapkārt žāvējās lapas, ziedi, saknes un koku mizas, kas bija dažādās gatavības pakāpēs, nebija vairs jēgas vākt vēl vairāk - tiem vairs nebija vietas. Tagad Eilai vairs nebija, ko darīt, un viņu māca garlaicība.
Jaunā sieviete nogāja lejā uz krastmalu, apgāja apkārt izvirzītajai klints sienai un kopā ar alu lauvu, kas turējās viņai pie sāniem, devās tālāk gar krūmiem, kas ieskāva upmalu. Ejot Mazulis izdeva ņurdošu ņarr-ņarr skaņu; Eila bija iemācījusies, ka šī ir viņa parastā balss. Citi lauvas izdeva līdzīgas skaņas, bet katram tās bija atšķirīgas, tāpēc viņa pa gabalu varēja pazīt Mazuļa balsi, tieši tāpat kā pazina viņa rēcienu. Rūciens sākās dziļi krūtīs, to pavadīja vairāki ņurdieni, pēc tam pārgāja skanīgā rēcienā plašā basa diapazonā, kas zvanīja ausīs, ja viņa atradās tuvumā.
Nonākusi pie laukakmens, kas bija sievietes parastā atpūtas vieta, viņa apstājās - par medībām Eilai pašreiz nebija nekādas intereses, bet viņa arī nezināja, ko īstenībā vēlas darīt. Meklēdams uzmanību, Mazulis viņai piegrūdās. Sieviete pakasīja viņam ap ausīm un pabužināja krēpes. Tagad Mazuļa spalva bija par toni tumšāka nekā ziemā, tomēr joprojām bēškrāsā, bet krēpes bija kļuvušas kuplākas - tumšā rūsas krāsas toni, gandriz vai tumši sarkanā okera krāsā. Lauva pacēla galvu, lai Eila varētu pakasīt viņam zem zoda, un no apmierinājuma ierūcās dārdošā basā. Eila pasniedzās, lai pakasītu otru pusi, un ar jaunām acīm paskatījās uz savu vienīgo draugu. Lauva bija izaudzis tik liels, ka viņa mugura sniedzās Eilai jau gandrīz līdz plecam. Mazulis bija sasniedzis Vīnijas lielumu, tikai bija daudz masīvāks par ķēvi. Līdz šim Eila nebija pamanījusi, ka viņš jau ir izaudzis tik liels.
Tajā aukstajā zemē, ko bija ieskāvuši ledāji, alu lauva klīda pa stepēm, un tieši šī vide bija ideāli piemērota viņa medību ieradumiem. Tā bija neizmērojama ganību teritorija, kurā dzīvoja milzums daudz un dažādu medījumu. Daudzi no dzīvniekiem bija iespaidīga auguma - bizoni un liellopi, toreiz tie bija uz pusi lielāki nekā viņu vēlākie pēcteči; milzīgi brieži ar vienpadsmit pēdu gariem ragiem; pinkainie mamuti un pinkainie degunradži. Apstākļi bija labvēlīgi, lai vismaz viena plēsēju suga attīstītos tik liela auguma, ka spētu nomedīt milzīgos dzīvniekus. Šo nišu aizpildīja alu lauva un darīja to pārliecinoši. Lauvas vēlākie pēcteči bija augumā uz pusi mazāki salīdzinājumā ar saviem priekštečiem - nīkulīgi radījumi; alu lauva bija lielākais kaķu dzimtas plēsējs, kas jebkad uz šīs zemes dzīvojis.
Mazulis bija izcils šīs vadošās plēsēju dzimtas eksemplārs - liels, spēcīgs, spīdīgu spalvu, viņā jautās jaunības veselība un enerģija, un šis lauva bija pilnīgi pakļāvīgs patīkamajai sievietes kasīšanai. Ja Mazulis nodomātu viņai uzbrukt, Eila būtu pilnīgi neaizsargāta, tomēr viņa neuzskatīja savu draugu par bīstamu; viņš nešķita bīstamāks par pieaugušu kaķi un bija sievietes aizstāvis.
Eilas vara pār lauvu bija neapzināta, un viņa to tā ari uztvēra. Paceldams un grozīdams galvu, norādot sievietei, kur pakasīt, Mazulis izbaudīja juteklisku ekstāzi, arī Eilai tas patika, jo draugam sagādāja prieku. Kad Eila pakāpās uz akmens, lai aizsniegtu lauvas otru sānu, un pārliecās pāri viņa mugurai, viņai ienāca prātā vēl kāda doma. Sieviete pat neapstājās, lai to apsvērtu; viņa vienkārši pārlika kāju un uzkāpa lauvam mugurā, kā tik bieži bija to darījusi ar Vīniju.
Tas Mazulim bija kas negaidīts, bet rokas, kas apskāva viņa kaklu, bija tik pazīstamas un sievietes svars viņam bija tīrais sīkums. Kādu bridi neviens no abiem nekustējās. Kopā medījot, Eila bija piemērojusi lingas akmens izmešanu rokas kustībai, kas nozīmēja: "Uz priekšu!" Tikko to atcerējusies, viņa bez vilcināšanās izdarīja šo kustību un izkliedza signālu.
Sajuzdama zem sevis saspringstam lauvas muskuļus, viņam metoties uz priekšu, sieviete ieķērās dzīvnieka krēpēs. Ar izteiksmīgu savas sugas grāciju lauva aizjoņoja pa ieleju ar sievieti mugurā. Viņa piemiedza acis no vēja, kas sitās sejā. Matu sprogas, kas bija atraisījušās no bizēm, plīvoja viņai aiz muguras. Eila nevadīja Mazuli, kā bija to darījusi ar Vīniju, - viņa devās turp, kur lauva viņu nesa, un darīja to ar prieku, izjuzdama tādu pacilātību, kādu agrāk nekad nebija izjutusi.