Ātrais izrāviens nebija ilgs - tieši tāpat kā medījot, kad lauva uzbruka. Mazulis palēnināja soli, apmeta slaidu loku un cilpoja atpakaļ uz alu. Ar sievieti joprojām sev uz muguras viņš uzkāpa pa stāvo taku un apstājās alā pie Eilas guļvietas. Noslīdējusi nost, viņa apskāva lauvu, nezinādama, kā citādi izteikt tābrīža neaprakstāmās izjūtas. Palaists vaļā, Mazulis paluncināja asti un devās uz savu iemīļoto vietu alas dziļumā, kur izstiepās un ļoti ātri aizmiga.
Smaidīdama Eila vēroja savu draugu. "Tu esi mani izvizinājis savā mugurā un savu dienas darbu izpildījis, vai ne? Mazuli, pēc šīs izjādes tu vari gulēt, cik vien tev tīk."
Vasarai tuvojoties beigām, Mazuļa medību prombūtne kļuva arvien ilgāka. Pirmoreiz, kad draugs bija prom ilgāk par vienu dienu, Eila bija tik uztraukusies un noraizējusies, ka otro nakti pēc kārtas nespēja ne acu aizvērt. Nākamajā rītā viņa izskatījās tikpat nogurusi un novazāta kā Mazulis, kas beidzot pārradās mājās. Šoreiz viņš nebija atnesis līdzi medījumu, un, kad Eila no saviem krājumiem viņam iedeva kaltētas gaļas šķēli, lauva to saplosīja, kaut gan parasti ar trauslajām šķēlēm bija rotaļīgi spēlējies. Par spīti nogurumam, Eila paņēma lingu un izgāja no alas, viņa atgriezās ar diviem nomedītiem zaķiem. Mazulis, lai gan bija izmocījies, tomēr pamodās no miega, pieskrēja Eilu sagaidīt un, paņēmis vienu zaķi, aizstiepa to alas dziļumā. Arī otru zaķi sieviete aiznesa lauvam, pēc tam pati devās uz savu guļvietu.
Kad nākamreiz Mazulis bija prom trīs dienas, Eila vairs tik ļoti neuztraucās, bet, tā kā dienas pagāja tukšā vientulībā, viņas sirds kļuva smagāka. Mazulis atgriezās ar plēstām brūcēm un skrāpējuma pēdām, un sieviete zināja, ka viņas lauva bija saplūcies ar citiem lauvām. Viņai likās, ka Mazulis jau ir pietiekami izaudzis, lai viņam sāktu interesēt lauvenes. Atšķirībā no ķēvēm lauvenēm nav īpaša pārošanas laika, tās var to darīt cauru gadu.
Iestājoties rudenim, jaunā alu lauvas prombūtne kļuva arvien biežāka, un atgriezies tas parasti devās gulēt. Eila bija pārliecināta, ka viņš gulēja ari citur, tomēr nejutās tik droši kā alā. Viņa nekad nezināja, kad un no kuras puses Mazuli gaidīt. Viņš vienkārši uzradās - vai nu skrienot augšup pa šauro taciņu no krastmalas, vai vēl dramatiskākā veidā - strauji nolecot uz klints pārkares, kad nāca no stepes, kas atradās virs alas.
Mazuli ieraugot, sieviete allaž priecājās, viņa sasveicināšanās vienmēr bija mīlestības pilna - dažkārt pat pārāk aizrautīga. Pēc tam kad lauva bija uzlēcis Eilai virsū, nogāzis gar zemi, uzlicis smagās priekš- ķetnas uz pleciem un izrādījis pārāk lielu dedzību, viņu ieraugot, Eila ātri parādīja zīmi: "Izbeigt!"
Parasti viņš palika alā pāris dienu; dažreiz viņi kopā medīja, un viņš vēl aizvien šad tad pārnesa alā savu medījumu. Pagāja kāds laiks, un Mazulis atkal kļuva nemierīgs. Eila bija pārliecināta, ka Mazulis medī pats sev un aizsargā medījumu no hiēnām, vilkiem vai maitu lijām, kas centās to nozagt. Viņa iemācījās saprast, ka, tiklīdz lauva sāka soļot apkārt, tā drīz vien tas pazudīs. Kad Mazulis bija prom, ala likās tik tukša, ka Eila sāka bažīties par gaidāmo ziemu. Viņa baidījās, ka tā būs ļoti vientuļa.
Rudens bija ļoti neparasts - silts un sauss. Lapas kļuva dzeltenas, tad brūnas, izlaizdamas spilgtos toņus, kas vēstītu par sala atnākšanu. Dzeltenpelēkas lapas novītušos čemuros turējās kokos un vējā grabēja vēl ilgi pēc tam, kad parasti tās jau klāja zemi. īpatnējais laiks izsita Eilu no sliedēm - rudenim jābūt slapjam un vēsam, ar brāzmainām vēja pūsmām un pēkšņām lietusgāzēm. Eilu pārņēma baiļu izjūta - it kā vasara aizkavētu gadalaiku maiņu un pēc tās uzreiz negaidīti iestāsies ziema.
Katru rītu, izgājusi ārā, viņa gaidīja krasas laika pārmaiņas un, redzot silto sauli uzaustam pie skaidrajām debesīm, šķita gandrīz vai vīlusies. Novakares Eila pavadīja ārā uz klints pārkares, vērodama, kā saule putekļainā dūmakā noriet aiz pamales, atblāzmodamās blāvi sarkana, tā vietā, lai atmirdzētu krāšņās krāsās pie lietusmākoņiem klātām debesīm. Mirdzošas zvaigznes piepildīja tumšās debesis, it kā ar savu pārpilnību satricinādamas un sašķeldamas naksnīgo debesjumu.
Vairākas dienas Eila bija uzturējusies ielejas tuvumā, un, kad iesākās nākamā siltā un skaidrā diena, šķita muļķīgi palaist garām tik brīnišķīgu laiku, kad varētu to pilnībā izbaudīt. Driz iestāsies ziema, tad viņa tik un tā būs piesaistīta pie vientulīgās alas.
"Žēl, ka Mazuļa nav mājās," viņa nodomāja. "Šī ir tik jauka diena, lai dotos medībās. Varbūt man vienai doties medībās?" Sieviete pacilāja pīķi. "Nē, bez Vīnijas un Mazuļa man būs jāizdomā cits medību veids. Labāk paņemšu lingu. Vai vajadzētu ņemt līdzi ari kažokādas apmetni? Ir taču tik silts. Es tajā tikai sasvldīšu. Tomēr varētu paņemt to līdzi un vēl ari vācamo grozu. Bet man nekas nav vajadzīgs - man jau ir vairāk nekā pietiekami. Vienīgais, ko vēlos, - ir doties garā, jaukā pastaigā. Tādēļ jau nav jāstiepj līdzi grozs, arī siltais apmetnis nebūs vajadzīgs. Raitas pastaigas laikā nenosalšu."
Juzdamās dīvaini viegli un neapkrāvusies, Eila sāka iet lejup pa stāvo taciņu. Viņai nebija jānes nekādi smagumi, nebija jāuztraucas par dzīvniekiem - ala bija pilna pārtikas krājumiem. Viņai nebija ne par ko jāuztraucas, vienīgi pašai par sevi, bet viņa tik ļoti vēlējās, kaut būtu kāds, par ko rūpēties. Atbrīvotība no pienākumiem izraisīja Eilā dalītas jūtas: nepierastu brīvības izjūtu un neizskaidrojamu neapmierinātību.
Sieviete aizgāja pa pļavas lēzeno slīpumu uz austrumu stepi, tad sāka iet ātrākā solī. Eilai nebija padomā nekāds konkrēts galamērķis, viņa gāja turp, kur kājas viņu nesa. Arī stepē varēja manīt rudens sausumu. Zāle bija tik ļoti izkaltusi un izdegusi, ka, paņemot rokā un samīcot trauslu zāles stiebru, tas sabirza putekļos. Vējš izkaisīja putekļus no sievietes plaukstas.
Zeme zem kājām bija pārvērtusies akmens cietā klintī un saplaisājusi sīkos gabaliņos. Viņai bija jāuzmanās, kur likt kāju, lai, iekrītot kādā bedrē vai grambā, neaizķertos aiz kukuržņiem un neizmežģltu poti. Eila nekad nebija piedzīvojusi tādu sausumu. Šķita, ka gaiss uzsūc mitrumu no viņas elpas. Sieviete bija paņēmusi līdzi tikai mazu ūdens somu, cerēdama to uzpildīt zināmās ūdens uzpildes vietās, bet dažas no tām jau bija izžuvušas. Ūdens soma jau bija gandrīz vai tukša, pirms rīts vēl bija tikai pusē.
Nonākusi pie strauta, par kuru viņa bija pārliecināta, ka tur būs ūdens, un atradusi tikai dubļus, jaunā sieviete nolēma iet atpakaļ. Cerībā uzpildīt ūdens somu viņa gāja gar strauta krastu, kas visā tā garumā bija pārvērties par netīru peļķi - tas bija viss, kas palicis pāri no dziļās ūdenskrātuves. Noliekusies pagaršot, vai ūdens ir dzerams, Eila pamanīja svaigus dzīvnieku pēdu nospiedumus. Acīmredzot vēl pirms neilga laika te bijis zirgu bars. Kaut kas vienā no pēdu nospiedumiem piesaistīja viņas uzmanību. Viņa bija pieredzējusi pēdu nospiedumu pazinēja, un, kaut ari pie tā īpaši nepiedomāja, bija tik daudzreiz redzējusi Vīnijas pēdu nospiedumus, ka spēja atšķirt sīkākās nianses to formā, kas padarīja viņas draudzenes atstātos kāju nospiedumus tik īpašus. Uzmetusi tiem acis, sieviete bija pilnīgi pārliecināta, ka te tikko bijusi