Vīnija, turklāt vēl pavisam nesen. Viņai jābūt tepat kaut kur tuvumā. Eilas sirds sāka sisties ātrāk.
Nebija grūti atrast zirgu pēdas. Kādas grambas nolauztā mala, kur zirga kāja bija ieslīdējusi, atstājot dubļaino strautu, putekļi, kas tikko apklājuši pēdu nospiedumus, noliektā zāle - viss norādīja uz to ceļu, pa kuru zirgi tikko gājuši. Satraukumā aizturējusi elpu, Eila sekoja zirgu pēdās; šķita, ka pat mierīgais bezvējš gaidās bija aizturējis elpu. Ir pagājis tik ilgs laiks - vai Vīnija viņu atcerēsies? Eilu apmierinātu pat nojausma, ka Vīnija vēl ir dzīva.
Zirgu ganāmpulks bija daudz tālāk, nekā sieviete bija domājusi. Kāds dzīvnieks bija viņus iztramdījis un dzinies pakaļ, likdams zirgiem auļot pa stepes līdzenumu. Sākumā Eila izdzirdēja rūcienus un kņadu un tad ieraudzīja vilku baru, kas plosīja savu upuri; sievietei vajadzētu atkāpties. Bet viņai bija jāpieiet tuvāk, lai pārliecinātos, ka kritušais zirgs nav Vīnija. Ieraudzījusi tumši brūnu zirga spalvu, Eila atvieglojumā uzelpoja, bet saplosītā zirga kažoks bija tajā pašā neparastajā krāsā kā ērzelim; sieviete bija pārliecināta, ka par upuri kritis tā paša bara zirgs.
Turpinādama iet pa pēdām, viņa domāja par savvaļas zirgiem un par to, cik tie bija neaizsargāti pret uzbrukumu. Vīnija bija jauna un spēcīga, bet viss varēja gadīties. Viņa gribēja vest jauno ķēvi sev līdzi uz alu.
Bija jau gandrīz pienācis dienas vidus, kad Eila beidzot ieraudzīja zirgus. Pēc vilku uzbrukuma tie vēl joprojām šķita nervozi, un sieviete bija pārguruši. Tiklīdz zirgi saoda viņas smaku, tā izkustējās no vietas. Jaunajai sievietei bija jāmet liels loks, lai pietuvotos tiem pret vēju. Tiklīdz viņa bija pienākusi tik tuvu klāt, lai atšķirtu atsevišķus zirgus, Eila pazina Vīniju, un viņas sirds iepukstējās straujāk. Viņa vairākkārt norija siekalas un centās aizkavēt asaras, kas tik ļoti gribēja izlauzties brīvībā.
"Vīnija izskatās veselīga," Eila nodomāja. "Resna. Nē, nav vis resna. Man liekas - Vīnija ir grūta! 0, Vīnij! Cik brīnišķīgi!" Sieviete bija tik priecīga, ka tik tikko spēja savu prieku noturēt pie sevis. Viņa vairs nespēja izturēt; Eilai bija jāpārliecinās, ka ķēvīte viņu vēl atceras. Jaunā sieviete iesvilpās.
Vīnijas galva nekavējoties izslējās, zirgs paskatījās viņas virzienā. Sieviete iesvilpās vēlreiz, un Vīnija sāka nākt viņas virzienā. Eila vairs ilgāk nespēja gaidīt, viņa metās pretim gaiši brūnajam zirgam. Pēkšņi bēškrāsas ķēve ieaulekšoja starp Vīniju un Eilu, iekoda Vīnijai kājās un vedināja viņu prom. Tad, apriņķojusi pārējo baru, vadošā ķēve aizveda visus zirgus prom no svešās un, iespējams, bīstamās sievietes.
Eilas sirds sāpēs vai lūza. Viņa vairs nespēja dzities pakaļ zirgu baram. Jaunā sieviete jau tā bija aizgājusi daudz tālāk prom no ielejas nekā bija plānojusi, un zirgi spēja paskriet daudz ātrāk par viņu. Tā nu tas bija; ja viņa grasījās nokļūt mājās pirms tumsas iestāšanās, tad bija jāpasteidzas. Viņa skaļi un ilgi svilpa vēlreiz, bet zināja, ka ir jau par vēlu. Zaudējusi pēdējās cerības, Eila pagriezās projām. Savilkusi ādas apmetni augstāk ap pleciem, viņa pielieca galvu aukstajā vējā.
Sieviete bija tik nomākta, ka nepievērsa uzmanību nekam citam kā vienīgi savām bēdām un vilšanās izjūtai. Brīdinošs ņurdošs rūciens ātri atsauca viņu īstenībā. Viņa bija iemaldījusies vilku barā, kuru purni, mielojoties ar tumši brūno zirdziņu, bija notraipīti asinīm.
Lēnām atkāpdamās, viņa nodomāja: "Man vajadzētu skatīties, kur eju. Tā ir mana vaina. Ja es nebūtu bijusi tik nepacietīga, varbūt tā ķēve nebūtu visu baru aizvedusi no manis prom?" Apejot vilku baru, Eila vēlreiz paskatījās uz tumši brūno kritušo zirgu. Zirgam šī ir neparasti tumša krāsa, tas izskatās tikpat tumši brūns kā Vīnijas bara ērzelis. Eila paskatījās vērīgāk. Zirga galvas forma, rumpja uzbūve un krāsa uzdzina sievietei drebuļus. Tas patiešām bija bērais ērzelis! Kā gan ērzelis savos spēka gados varēja krist par medījumu vilku baram?
Nedabiski saliekta kreisā priekškāja visu izskaidroja. Pat spēcīgs jauns ērzelis varēja salauzt kāju, skrienot pa nedrošo zemi. Dziļa plaisa sausajā augsnē bija ļāvusi vilkiem nogaršot ērzeļa gaļu, kaut arī dzīvnieks vēl atradās pašā spēka briedumā. Eila pašūpoja galvu. "Slikti gan," viņa nodomāja. "Bērais ērzelis vēl būtu varējis aizvadīt daudzus labus sava mūža gadus." Pagriezusies prom no vilku bara, viņa beidzot pamanīja sev draudošās briesmas.
Debesis, kas no rīta vēl likās tik skaidras, tagad bija draudīgu mākoņu klātas. Augstais gaisa spiediens, kas aizkavēja ziemas iestāšanos, beidzot bija padevies, un aukstā gaisa fronte, kas tik ilgi bija gaidījusi, beidzot bija atnākusi. Vēja pūsmas nolieca gar zemi izkaltušo zāli un tās pārpalikumus dzenāja pa gaisu. Temperatūra strauji kritās. Eila varēja saost tuvojošos sniega smaržu, bet viņa vēl atradās labu gabalu prom no alas. Paskatījusies apkārt, sieviete noorientējās apkārtnē un sāka skriet. Tā būs sacensība ar vētru, lai redzētu, vai viņa paspēs aizskriet līdz alai pirms vētras iestāšanās.
Viņai nebija citas iespējas. Pašlaik Eila atradās krietnas dienas daļas enerģiska gājiena attālumā no ielejas; no rīta šķita, ka ziema vēl ilgi kavēsies. Kad viņa bija sasniegusi izžuvušo strauta gultni, sāka krist lielas, slapjas sniegpārslas. Vējam pieņemoties spēkā, tās pārvērtās par asām, durstīgām ledus adatām, tad pārtapa smalkā pulverī, kas virpuļoja spēcīgajā sniega vētrā. Uz cietās zemes sakrājās sniegs un sāka veidoties kupenas. Vēja virpuļi, joprojām cīnīdamies ar mainīgajām gaisa masām, no sākuma uzklupa Eilai no vienas puses, pēc tam arī no otras.
Sieviete zināja, ka vienīgā cerība izglābties ir turpināt doties uz priekšu, tomēr viņa nebija pārliecināta, vai joprojām iet pareizajā virzienā. Ceļa norādes vairs nebija redzamas. Cenzdamās orientēties apkārtnē un kontrolēt arvien pieaugošo paniku, viņa apstājās. Cik stulba viņa bija bijusi, izejot no alas bez kažokādas apmetņa! Nesamajā grozā viņa būtu varējusi paņemt līdzi sumbra ādas nojumi, tad vismaz būtu, kur patverties. Ausis bija sasalušas ragā, kājas no aukstuma sastingušas, un zobi klabēja. Eila bija pārsalusi un dzirdēja, kā visapkārt svilpo vējš.
Viņa ieklausījās vēlreiz. Tas taču nebija vējš, vai ne? Lūk, atkal tā pati skaņa. Salikusi rokas ap muti, sieviete iesvilpās, cik skaļi spēja, un ieklausījās.
Spalgs zirga zviedziens ieskanējās jau tuvāk. Eila iesvilpās vēlreiz, un, kad dzeltenā zirga aprises kā spoks iznira no sniega aizkara, Eila skrēja tam pretim, pār vaigiem tecēja asaras, kas turpat arī sasala.
- Vīnij, Vīnij! Ak, Vīnij! - Sieviete neskaitāmas reizes izkliedza ķēvītes vārdu, apskaudama rokām zirga spēcīgo kaklu un paslēpdama seju Vīnijas biezajā ziemas spalvā. Pēc tam, uzkāpusi zirgam mugurā, zemu noliecās pie tā kakla, cenzdamās saņemt kaut niecīgu siltuma daudzumu.
Vīnija sekoja saviem instinktiem un steidzās uz alu. Tā bija vieta, uz kurieni viņa bija devusies. Negaidītā ērzeļa nāve bija dezorganizējusi zirgu baru. Vadošā ķēve bija savākusi visus kopā, zinādama, ka gan jau uzradīsies arī kāds cits ērzelis. Viņai būtu izdevies paturēt ari dzelteno ķēvi, ja vien nebūtu atskanējis pazīstamais svilpiens un Vīnijai nebūtu atmiņas par sievieti un drošību. Ķēvei, kas nebija augusi savvaļas zirgu barā, bara vadonis nebija nekāda lielā autoritāte. Vētrai sākoties, Vīnija atcerējās alu, kas bija patvērums no asā vēja un necaurredzamā sniega, un zirga atmiņā uzausa sievietes izrādītā mīlestība.
Kad beidzot abas bija sasniegušas alu, sieviete drebēja pie visām miesām un tik tikko spēja iekurināt uguni. Kad beidzot tas izdevās, viņa nenosēdās sildīties pie pavarda, bet paņēma savas siltās zvērādas, aiznesa tās uz Vīnijas guļvietu un ieritinājās blakus siltajam zirdziņa rumpim.