- Viņai viss kārtībā, atveseļojas no saaukstēšanās. Viņa mums darīja bažas - meitenītes klepus pat neļāva Džetamio gulēt. Mēs domājam, ka pirms nākamās ziemas vajadzētu paplašināt telpas.
Jondalars nopētīja Tonolanu, domādams, vai vīra pienākumi un lielā ģimenes nasta nav pārāk nospiedusi bezrūpīgā brāļa plecus. Bet Tonolana izskats liecināja par noteiktību un apmierinātību. Pēkšņi viņa sejā parādījās pašapzinīgs smaids.
- Lielo brāl, man tev kas sakāms. Vai esi pamanījis, ka Džetamio pieņēmusies miesās? Man likās, ka viņas izskats kļūst veselīgāks, bet kļūdījos. Māte viņu atkal ir svētījusi.
- Tas ir brīnišķīgi! Zinu, cik ļoti viņa vēlas bērnu.
- Džetamio jau, izrādās, to zinājusi labu laiku, tikai nav gribējusi man sacīt. Baidījās, ka es uztraukšos. Jondalar, šķiet, ka šoreiz viņai izdosies bērniņu saglabāt. Šamuds saka, lai ne uz ko necerot, bet, ja viss noritēs labi, pavasari būs dzemdības. Viņa apgalvo, ka esot pārliecināta, - tas ir mana gara bērns.
- Viņai droši vien taisnība. Iedomājies: mans brīvību mīlošais mazais brālis - sava pavarda vīrs, kura sieva gaida bērnu.
Tonolana smaids izstiepās līdz pat ausīm. Brāļa laime bija tik acīmredzama, ka ari Jondalaram bija jāpasmaida. Jondalars nodomāja: "Tonolans izskatās tik pašapmierināts - varētu domāt, ka pats grasās to bērnu dzemdēt."
- Tagad pa kreisi, - Dolando klusi teica, rādīdams uz klints izcilni, kas slējās sānis no robotas kalnu kores un aizsedza visu skatu.
Jondalars paskatījās, bet bija pārāk aizgrābts ar ainavas kopskatu, lai pievērstu uzmanību kādai atsevišķai detaļai. Viņi atradās kalnienē. Aiz muguras bija palicis mežs, cauri kuram viņi bija uznākuši šeit augšā. Meža zemākajā līmenī auga ozoli, bet tālāk jau dominēja dižskābarži. Vēl augstāk auga skujkoki - kalnu priede, egle un baltegle -, kas Jondalaram bija labāk pazīstami. Pa gabalu iespaidīgajās kalnu virsotnēs viņš bija redzējis izvirduma sacietējušo garozu, bet, atstājot mežu aiz muguras, jaunajam vīrietim aizrāvās elpa no negaidītā un grandiozā skata. Lai cik reižu viņš būtu šo skatu redzējis, tas arvien atstāja uz viņu šādu iespaidu.
Augsto kalnu tuvums fascinēja vīrieti ar tieša tuvuma vīziju, it kā varētu pastiept roku un tiem pieskarties. Klusā bijībā tie izteica stihisku dabas spēku novirzi un stāstīja par to, kā smagā zeme centusies radīt kailās klintis. Koku neaizsegta, pirmatnējā Mātes upe gulēja lejā kā uz delnas. Pāri upei pletās pārdabiski zila debess - skaidra un bezgalīga, neizteiksmīgs fons ledāju žilbinošajam saules gaismas atspīdumam, kas klāja kalnu virsotnes un plaisas virs vēju appūstajām Alpu pļavām.
- Es to redzu! - Tonolans iesaucās. - Nedaudz vairāk pa labi. Jondalar, vai redzi? Uz kraujas malas.
Slaidais Zelandoni vīrs novērsa acis no iespaidīgās ainavas un ieraudzīja mazu, graciozu kalnu kazu stāvam kraujas malā. Kazai uz sāniem auga biezs, melns, savēlies ziemas apspalvojums, bet pelēcīgi bēšais vasaras kažoks saplūda ar klints krāsu. No dzīvnieka pieres slējās divi taisni ragi, kas bija izliekti tikai pašos galos.
- Tagad es to redzu, - Jondalars atbildēja.
- Tas var nebūt tēviņš. Arī kazu mātītēm ir ragi, - Dolando paskaidroja.
- Viņi atgādina kalnu āžus, vai ne, Tonolan? Tie ir mazāki, ar tādiem pašiem ragiem. Bet pa gabalu…
- Jondalar, kā Zelandoni medi kalnu āžus? - kāda jauna sieviete apjautājās, viņas acis mirdzēja ziņkārībā, satraukumā un mīlestībā.
Viņa bija tikai dažus gadus vecāka par Darvo, bet izskatījās jau kā pieaugusi sieviete un bija iemīlējusies garajā, blondajā Zelandoni vīrā. Jaunā sieviete bija dzimusi Šamudu ciltī, bet uzaugusi uz upes, kad viņas māte otrreiz apprecējās ar Ramudu, un pēc brāzmainām attiecību beigām bija pārvākusies atpakaļ pie Šamudiem. Viņa nebija uzaugusi starp kalnu klintīm kā pārējie Šamudu jaunieši un līdz pat pēdējam laikam nebija izrādījusi interesi par kalnu kazu medībām, līdz uzzināja, ka Jondalaram patīk sievietes, kas medī. Sev par lielu pārsteigumu, sieviete atklāja, ka medības var pat būt aizraujošas.
- Vai zini, Rakario? Es neko daudz par to nezinu, - Jondalars atbildēja, mīļi viņai uzsmaidīdams. Jau agrāk viņš bija pamanījis jaunās sievietes interesi par viņu un, kaut arī nespēja pretoties Rakario valdzinājumam, negribēja viņu ari iedrošināt. - Dienvidu puses kalnos dzīvo kalnu āži, daudz šo dzīvnieku mitinās ari austrumu pusē, bet mēs nemedījām kalnos. Tie bija pārāk tālu. Šad tad, Vasaras sapulču laikā, satikās kāds bariņš un norunāja kopā doties medībās. Bet es vienkārši gāju līdzi sava prieka pēc un sekoju pieredzējušu mednieku norādījumiem, kas to lietu labi pārzināja. Rakario, es pats vēl tikai mācos. Dolando ir pieredzējis kalnu dzīvnieku mednieks.
Kalnu kaza aizlēca no kraujas malas uz kalngalu un no sava jaunā skatpunkta mierīgi vēroja ainavu.
- Kā gan var nomedīt dzīvnieku, kas tā lēkā? - Rakario sajūsmā klusi noelsās no drošā dzīvnieka vieglās grācijas. - Kā tie var noturēties tādā mazā laukumiņā?
- Kad mēs to nomedīsim, tad sapratīsi. Rakario, paskaties uz kazu nagiem, - Dolando ieteica. - Tikai pati ārmala ir cieta, iekšējā daļa ir elastīga kā rokas plauksta. Tieši tāpēc kazas nepaslīd un nezaudē pamatu zem kājām. Šī naga elastīgā daļa saķeras ar klinti, bet cietā mala to notur uz vietas. Medījot kazas, nedrīkst aizmirst, ka tās vienmēr skatās uz leju. Tās vienmēr vēro, kur liek kāju, un zina, kas atrodas apakšā. Acis kalnu kazām atrodas galvas sānos, diezgan tālu pakausī, tā ka tās redz, kas notiek sānos, bet neredz, kas notiek aiz muguras. Tā arī ir mūsu priekšrocība. Ja izdodas tikt tām aizmugurē, tad no mugurpuses tās var nomedīt. Ja esi uzmanīgs un nezaudē pacietību, tad pat izdodas pieiet tik tuvu klāt, ka var tām pieskarties ar roku.
- Un kas notiks, ja tās izkustēsies no vietas, pirms jūs tur nokļūsiet? - meitene pajautāja.
- Paskaties tur, augšā! Vai redzi zaļās ganības? Pēc ziemas liesās barības pavasara zāle ir īsts gardums. Tā, kas stāv tur augšā, ir novērotāja. Pārējās kazas - tēviņi, mātītes un mazie kazlēni - ir tur lejā, noslēpušies starp klintīm un krūmiem. Ja ganības ir labas, kazas nekur prom nedosies, kamēr jutīsies šeit drošas.
- Kāpēc mēs te stāvam un pļāpājam? Ejam! - Darvo mudināja.
Puika dusmojās uz Rakario, kas visu laiku tinās apkārt Jondalaram, un
dega nepacietībā sākt medīt. Viņš jau agrāk bija gājis līdzi medniekiem. Kopš jaunais Zelandoni sāka medīt kopā ar Šamudiem, viņš allaž ņēma puiku sev līdzi, kaut ari zēna uzdevums bija tikai dzīt pēdas, novērot un mācīties. Šoreiz puika bija saņēmis atļauju mēģināt kaut ko pašam nomedīt. Ja viņam paveiktos, tas būtu zēna pirmais medījums un viņš saņemtu īpašu uzmanību. Bet nekāds sevišķs spiediens uz viņu netika izdarīts. Darvo nebija tas jādara tieši šoreiz; būs vēl arī citas reizes. Vidē, kurā šis veiklais dzīvnieks ir ideāli adaptējies, tā nomedīšana ir īpaši grūta. Lai mednieks piekļūtu kalnu kazai tuvumā un izdarītu mēģinājumu to nomedīt, bija nepieciešams tai uzmanīgi un klusi piezagties klāt. Tiklīdz kāds kazas izbiedēja un tās sāka skriet, neviens vairs nespēja tām tikt līdzi; dzīvnieki lēkāja pa kalniem līdz kraujas malai un lēca pāri dziļām aizām.
Apgājis apkārt klints veidojumam, kura paralēlās sienas bija sagriezušās leņķī, Dolando sāka kāpt kalnā. Uz atklātā kalna mīkstais nogulu slānis bija jau aizpūsts, atstādams ērtus soļa platuma atbalsta punktus. Stāvais kāpiens kalnā, lai nokļūtu aiz kalnu kazu ganāmpulka, bija grūts, bet ne bīstams. Tam nebija nepieciešamas alpīnisma iemaņas.