Выбрать главу

Pārējais mednieku bariņš palika iepakaļ vadonim. Jondalars gaidīja, lai noslēgtu gājienu. Gandrīz jau visi bija sākuši rāpties augšā pa stāvo klints sienu, kad viņš izdzirdēja, ka Seranio viņu pasauc. Vīrietis pārstei­gumā pagriezās. Seranio nebija no tām sievietēm, kam patika medības, un viņa reti kad izgāja ārpus apmetnes teritorijas. Jondalars nespēja iedomāties, ko gan viņa dara tik tālu prom no mājām, bet, kad viņa pienāca klāt, paskatoties sievietes sejā, viņam pār muguru noskrēja baiļu trīsas. Seranio bija skrējusi, un tagad viņai vajadzēja atgūt elpu, pirms spēja parunāt. - Priecājos… panācu tevi. Vajadzīgs Tonolans… Džetamio… dzemdības. - Pēc brīža viņa jau bija atelsusies.

Jondalars pielika rokas pie mutes un iekliedzās: - Tonolan! Tono­lan!

Viena no figūrām, kas kustējās tālu priekšā, pagriezās, un Jondalars ar rokas mājienu aicināja viņu nākt atpakaļ.

Jondalars un Seranio gaidīja neērtā klusumā. Viņš gribēja pajautāt, vai ar Džetamio viss kārtībā, bet kaut kas viņu atturēja to darīt.

-     Kad sākās dzemdības? - viņš beidzot pajautāja.

-     Pagājušajā naktī Džetamio bija sākušās sāpes mugurā, bet viņa Tonolanam nebija neko teikusi. Viņš tik ļoti bija gaidījis kazu medības, tāpēc Džetamio baidījās, ka vīrs neies, ja viņa tam pateiktu. Viņa sacīja, ka neesot bijusi pārliecināta, vai tās ir dzemdību sāpes, bet man šķiet, ka viņa gribēja pārsteigt Tonolanu ar bērniņu, kad viņš būs atgriezies, - Seranio stāstīja. - Džetamio negribēja, ka Tonolans uztraucas vai ner­vozi gaida, kamēr viņa dzemdētu.

"Tas izklausās pēc Džetamio," Jondalars nodomāja. Šī sieviete gri­bēja aiztaupīt savam vīram visas raizes. Tonolans viņu dievināja. Pēkšņi Jondalaram ienāca prātā šausminoša doma. Ja jau Džetamio vēlējās pārsteigt Tonolanu, kāpēc tad Seranio bija skrējusi augšā kalnā, lai pa­sauktu viņu atpakaļ?

-    Ir radušies sarežģījumi, vai ne?

Seranio paskatījās zemē, aizvēra acis un dziļi ievilka elpu, pirms atbildēja. - Bērns ir iestrēdzis; viņai ir pārāk šaurs iegurnis, un tāpēc Džetamio nespēj bērnu dzemdēt. Šamuds uzskata, ka tās ir paralīzes sekas, un lika man atvest Tonolanu… Ari tevi… lai viņu atbalstītu.

-     Ak nē! Ak Doni! Ak nē!

-    Nē! Nē! Nē! Tas nevar būt! Kāpēc? Kāpēc gan Mātei vajadzētu svētīt viņu ar bērnu un tad paņemt abus pie sevis?

Tonolans nikns, vienas rokas dūri sizdams pret otru, staigāja pa savu mītni, kurā bija dzīvojis kopā ar Džetamio. Jondalars bezpalīdzīgi stāvēja blakus brālim, nespēdams mierinājumam piedāvāt neko citu kā vienīgi savu klātbūtni. Vairums pārējo ļaužu nespēja piedāvāt pat to. Tonolans, mežonīgu bēdu pārņemts, bija visiem uzkliedzis, lai iet prom.

-Jondalar, kāpēc viņa? Kāpēc Māte paņēma viņu pie sevis? Viņa bija izgājusi tādas mokas un tik maz prieka dzīvē redzējusi. Vai tad bija tik daudz prasīts? Vienīgi bērns. Viņas pašas miesa un asinis.

-      Es nezinu, Tonolan. Pat gudrākais dziednieks nespētu tev uz šo jautājumu atbildēt.

-     Kāpēc tā? Kāpēc ar tik lielām sāpēm? - Tonolans apstājās brāļa priekšā, vērsdamies pie viņa ar jautājumu. - Kad ierados, viņa mani tikpat kā nepazina. Jondalar, viņa mocījās sāpēs. Es to redzēju viņas acīs. Kāpēc viņai bija jāmirst?

-             Neviens nemāk izskaidrot, kāpēc Māte dod dzīvību un pēc tam paņem to atpakaļ.

-             Māte! Māte! Viņai vienalga. Džetamio Viņu godāja, ari es Viņu godāju. Kāda tam ir nozīme? Viņa paņēma Džetamio. Es ienīstu Māti! - Tonolans atkal sāka izmisīgi soļot.

-            Jondalar… - Rošario pasauca no mājas ieejas, baidīdamās nākt iekšā.

Jondalars izgāja ārā. - Kas ir?

-           Šamuds izdarīja griezumu, lai izņemtu bērniņu pēc tam, kad viņa… - Rošario notrausa asaru. - Viņš domāja, ka varbūt varēs izglābt bērnu, - dažkārt sanāk. Bet bija jau par vēlu, tas bija puika. Nezinu, vai tu gribēsi to teikt Tonolanam vai ne.

-    Paldies, Rošario!

Jondalars redzēja, ka sieviete loti pārdzīvo. Džetamio bija tikpat kā viņas meita. Rošario bija viņu uzaudzinājusi, aprūpējusi paralīzes laikā un garajā atveseļošanās periodā, bija bijusi kopā ar Džetamio no pašu dzemdību sākuma līdz pat liktenīgajām un sāpīgajām beigām. Pēkšņi Tonolans paspraucās viņiem garām, uzlicis plecos savu veco mugur­somu, viņš devās prom pa taciņu, apkārt klints sienai.

-            Nedomāju, ka tagad ir īstais laiks. Pateikšu to viņam vēlāk, - Jon­dalars piebilda, aizskriedams pakaļ brālim.

-    Kurp tu dodies? - viņš pajautāja, noķēris brāli.

-             Es dodos prom. Man nevajadzēja apstāties. Neesmu sasniedzis sava Ceļojuma galamērķi.

-            Tagad tu nedrīksti aiziet, - Jondalars sacīja un, aizturēdams viņu, saķēra brāli aiz rokas. Tonolans to nikni nogrūda nost.

-    Kāpēc nedrīkstu? Kas mani šeit vairs tur? - Tonolans šņukstēja.

Jondalars viņu vēlreiz aizturēja, pagrieza apkārt un, ieskatījies brāļa

bēdu izvagotajā sejā, gandrīz vairs viņu nepazina. Bēdas bija tik ne­aptveramas, ka dedzināja dvēseli. Ir bijušas reizes, kad Jondalars bija apskaudis brāļa prieku un mīlestību uz Džetamio, domādams par sava rakstura nepilnību, kas nebija viņu apveltījis ar tādu spēju mīlēt. Vai tas bija tā vērts? Vai mīlestība bija šo ciešanu un rūgtās vientulības vērta?

-             Vai tad tu vari pamest Džetamio un viņas dēlu, lai apglabā bez tavas klātbūtnes?

-    Viņas dēlu? Kā tu zini, ka tas bija dēls?

-             Šamuds to izņēma. Viņš bija domājis, ka vismaz bērnu izdosies izglābt, bet bija jau par vēlu.

-     Es negribu redzēt dēlu, kas viņu nogalināja.

-     Tonolan! Tonolan! Viņa taču lūdza, lai tiek svētīta. Viņa gribēja palikt stāvoklī un par to ļoti priecājās. Vai tu viņai šo laimi atņemtu? Vai tev labāk patiktu, ja Džetamio būtu nodzīvojusi garu un nelaimīgu mūžu? Bez bērniem un izmisīgi vēlēdamās to, ko nekad nevarētu iegūt? Viņa izbaudīja mīlestību un laimi - vispirms jau apprecoties ar tevi un pēc tam saņemdama Mātes svētību. Tas bija tikai īss viņas dzīves mirklis, bet Džetamio man stāstīja, ka ir tik laimīga, ka par tādu laimi nekad nebija pat sapņojusi. Viņa man stāstīja, ka nekas nespēj viņai sagādāt lielāku prieku kā tu un apziņa, ka viņai būs bērns. Tonolan, viņa to dēvēja par tavu bērnu. Tava gara bērnu. Varbūt Māte zināja, ka tā tas notiks, un tāpēc dāvāja viņai šo laimi.

-    Jondalar, viņa pat mani nepazina… - Tonolana balss aizlūza.

-    Tonolan, Šamuds pašās beigās viņai kaut ko iedeva. Nebija nekādu cerību, ka viņa spēs dzemdēt bērnu, bet vismaz Džetamio tik ļoti ne­cieta. Viņa zināja, ka tu esi blakus.

-    Aizsaucot pie sevis Džetamio, Māte man atņēma visu. Jondalar, es biju tik ļoti iemīlējies, tagad es jūtu vienīgi tukšumu. Manī nekas nav vairs palicis. Kā gan viņa varēja aiziet? - Tonolans sagrīļojās. Kad brālis sabruka, Jondalars viņu saķēra un stingri turēja, atbalstīdams pret savu plecu, kamēr viņš izraudāja sāpes.

-     Kāpēc ne uz mājām, Tonolan? Ja mēs iesim tūlīt, tad līdz ziemai paspēsim nonākt pie ledāja un nākamajā pavasarī jau būsim mājās. Kāpēc tu gribi iet uz austrumiem? - Jondalara balsī bija saklausāmas ilgas.