- Jondalar, tu ej mājās. Tev jau sen vajadzēja doties mājās. Es allaž esmu teicis, ka tu esi Zelandoni un tāds vienmēr paliksi. Es došos uz austrumiem.
- Tu teici, ka grasies beigt Ceļojumu Lielās Mātes upes galā. Ko tu darīsi, kad būsi sasniedzis Berana jūru?
- Kas to lai zina? Varbūt apiešu jūrai apkārt? Varbūt došos uz ziemeļiem un kopā ar Toli ļaudīm medīšu mamutus? Mamutu cilts ļaudis stāstīja, ka tālu austrumos esot vēl viena kalnu grēda. Jondalar, mājas man neko nenozīmē. Es labāk sameklēšu kādu jaunu vietu un jaunus iespaidus. Ir pienācis laiks mums katram iet savu ceļu, brāl. Tu dodies uz rietumiem, bet es iešu uz austrumiem.
- Ja jau tu nevēlies doties atpakaļ uz mājām, kāpēc tad nepaliec šeit?
- Jā, kāpēc tev nepalikt šeit, Tonolan? - Dolando piebalsoja, viņiem pievienodamies. - Un ari tu, Jondalar, varētu kļūt par Šamudu vai Ramudu, kāda starpība. Tu šeit iederies. Te tev ir ģimene un draugi. Mums būtu ļoti žēl, ja kāds no jums aizietu.
- Dolando, tu jau zini, ka es biju gatavs šeit dzīvot visu mūžu. Bet tagad es to vairs nespēju. Viss šeit man atgādina par viņu. Visu laiku ceru viņu kaut kur ieraudzīt. Katru dienu, ko pavadu šeit, man ir jāatceras, ka nekad vairs viņu neredzēšu. Piedod! Man pietrūks daudzu no jums, bet man jādodas projām.
Dolando pamāja. Viņš nepiespieda brāļus palikt, bet bija tikai gribējis darīt viņiem zināmu, ka abi pieder pie šis cilts. - Kad tu dosies prom?
- Drīz. Vēlākais - pēc pāris dienām, - Tonolans atbildēja. - Dolando, es gribētu nokārtot maiņas darījumu. Es atstāšu visu, kas man pieder, ņemšu līdzi tikai mugursomu un drēbes. Tā vietā gribētu sarunāt kādu mazu laivu.
- Esmu pārliecināts, ka to varēs nokārtot. Tātad tu dosies lejup pa upi? Uz austrumiem? Nevis atpakaļ pie Zelandoni?
- Došos uz austrumiem, - Tonolans apstiprināja.
- Un tu, Jondalar?
- Es gan nezinu. Te ir Seranio un Darvo…
Dolando pamāja. Kaut arī Jondalars nebija saistījies oficiālām saitēm, vadonis zināja, ka tāpēc lēmuma pieņemšana nebūs vieglāka. Garajam Zelandoni vīram bija gan savi iemesli palikt, gan doties uz rietumiem vai austrumiem - ko viņš izvēlēsies, neviens nezināja.
- Rošario visu dienu gatavo ēst. Manuprāt, viņa to dara, lai sevi nodarbinātu, tā sievietei neatliek laika domāt, - Dolando sacīja. - Viņa būs priecīga, ja pievienosities mums uz maltīti. Jondalar, Rošario aicina arī Seranio un Darvo. Tonolan, viņa būtu vēl priecīgāka, ja arī tu kaut ko apēstu. Sieviete par tevi uztraucas.
Arī Dolando droši vien ir grūti, Jondalars saprata. Viņš tik ļoti bija uztraucies par Tonolanu, ka nebija domājis par visas cilts bēdām. Šīs ir bijušas Džetamio mājas. Dolando droši vien rūpējies par viņu kā jau par visiem sava pavarda bērniem. Džetamio bijusi labās attiecībās ar tik daudziem cilvēkiem. Toli un Markeno bija viņas ģimene, un Jondalars zināja, ka Seranio bija raudājusi par draudzenes zaudējumu. Darvo bija nobēdājies un nemaz negribēja ar viņu sarunāties.
- Es pajautāšu Seranio, - Jondalars apsolīja. - Esmu pārliecināts, ka Darvo labprāt pieņems ielūgumu. Varbūt jums vajadzētu rēķināties tikai ar viņu? Es gribētu aprunāties ar Seranio.
- Sūti tik puiku šurp, - Dolando mudināja, atgādinādams sev, ka jāatceras paturēt puiku pa nakti, lai dotu Jondalaram un Seranio laiku pieņemt lēmumu.
Trīs viri kopā devās atpakaļ uz smilšakmens pārkāri, tad kādu bridi pastāvēja centrā pie lielā, kopējā pavarda. Vīrieši daudz neko nerunāja, bet viņiem patika citam cita sabiedrība - rūgteni salda idille; notikušās pārmaiņas driz vien viņus visus izšķirs un padarīs neiespējamu tā stāvēt blakus.
Ieplakas klinšu sienu ēnā jau bija jūtams vakara dzestrums, tomēr priekšā bija redzama saule, kas norietēja upes aizā. Stāvēdami kopā pie ugunskura, viņi gandrīz vai aizmirsa par postošo traģēdiju, un uz bridi šķita, ka nekas nav mainījies. Vēlēdamies šo bridi paildzināt, vīrieši ilgi stāvēja krēslā, katrs iegrimis sevī; ja viņi savās domās būtu dalījušies, tad būtu atklājuši, ka tās ir ļoti līdzīgas. Katrs no viņiem atsauca atmiņā tos notikumus, kas abus Zelandoni vīriešus bija noveduši pie Šaramudu cilts, un prātoja, vai vēl kādreiz dzīvē satiks tos divus, kas stāvēja blakus.
- Vai tad jūs nekad vairs iekšā nenāksiet? - Rošario jautāja, nespēdama vairs ilgāk gaidīt. Viņa bija jutusi vīriešu nepieciešamību pēc šis pēdējās klusējošās kopā būšanas un negribēja viņus traucēt. Tad no nojumes iznāca Seranio un Šamuds, Darvo aizskrēja prom no bērnu bara, arī citi ļaudis sapulcējās pie galvenā pavarda, un noskaņa neatgriezeniski pazuda. Rošario visus aicināja uz savu mājokli, to skaitā ari Seranio un Jondalaru, bet tie abi drīz vien aizgāja.
Klusēdami abi piegāja pie klints malas, tad apgāja apkārt sienai un apsēdās uz krituša koka stumbra. Tā bija ērta sēdvieta, no kuras vērot saulrietu pār upi. Daba bija vēlējusies, lai viņi klusībā priecātos par rietošās saules neaprakstāmo skaistumu; panorāmā atspoguļojās metāliski toņi. Ar metāliskā apļa norietēšanu tēraudpelēkie mākoņi izgaismojās sudrabainā krāsā, pēc tam kļuva mirdzoši zeltaini un virs upes saplīsa druskās. Ugunīgais sarkanums pārvērta zeltīto toni mirdzošā vara krāsā, kas izbālēja līdz bronzas tonim un visbeidzot līdz sudraba nokrāsai.
Kad sudraba krāsa kļuva svina pelēka un pēc tam ieguva matēti tumšu nokrāsu, Jondalars pieņēma lēmumu. Viņš pagriezās pret Seranio. "Viņa neapšaubāmi ir skaista sieviete," Jondalars nodomāja. Ar šo sievieti nebija grūti sadzīvot, viņa nodrošināja Zelandoni vīrietim ērtu dzīvi. Jondalars pavēra muti, lai sāktu runāt.
- Iesim atpakaļ, Jondalar, - Seranio ierunājās pirmā.
- Seranio… es… mēs esam dzīvojuši… - vīrietis iesāka. Seranio pielika pirkstu pie Jondalara lūpām, lai viņu apklusinātu.
- Tagad nerunā. Iesim atpakaļ!
Šoreiz viņš Seranio balsi saklausīja pamudinājumu un acis - lūgumu. Viņš pasniedzās pēc sievietes rokas, saņēma to savās rokās, pielika viņas pirkstus pie savām lūpām, tad pagrieza roku otrādi, atvēra to un noskūpstīja plaukstu. Jondalara siltā, meklējošā mute atrada Seranio rokas locītavu, pēc tam, pavelkot augšup piedurkni, ari elkoņa bedrīti.
Sieviete nopūtās, aizvēra acis, atmeta galvu un aicināja vīrieti pie sevis. Jondalars ar roku atbalstīja viņas pakausi un noskūpstīja pulsējošo punktu uz kakla, sameklēja ausi un devās tālāk mutes meklējumos. Izslāpusi pēc vīrieša skūpstiem, sieviete gaidīja. Jondalars viņu lēni un mīloši noskūpstīja, izgaršodams sievietes zemmēles maigumu, ar mēli pieskardamies viņas aukslējām, ievadīja Seranio mēli savā mutē. Atraujoties vienam no otra, sieviete smagi elpoja. Viņas roka sameklēja Jondalara silto un piebriedušo locekli.
- Iesim atpakaļ, - viņa sacīja vēlreiz, šoreiz aizsmakušā balsī.
- Kāpēc iet atpakaļ? Kāpēc ne šeit? - viņš pajautāja.
- Ja paliksim šeit, viss ātri beigsies. Es vēlos pavarda siltumu un zvērādas, lai mums nekur nebūtu jāsteidzas.
Viņu mīlēšanās pēdējā laikā bija zaudējusi savu kvēli un kļuvusi nedaudz pavirša. Viņi mācēja viens otru apmierināt un centās pie šī modeļa turēties, tikai pa retam izpētot jaunas metodes un eksperimentējot. Jondalars zināja, ka šonakt Seranio vēlas ko vairāk par ierasto mīlēšanos, un viņš pats alka viņai to sniegt. Saņēmis sievietes roku savās plaukstās, viņš noskūpstīja Seranio acis un degungaliņu, maigo vaigu un iepūta dvašu viņai ausī. Paknibinājis viņas auss ļipiņu, viņš atkal sameklēja sievietes kaklu. Vēlreiz atradis viņas muti, vīrietis kaislīgi to noskūpstīja un piespieda viņu sev klāt.