- Domāju, ka mums jāiet atpakaļ, Seranio, - viņš iečukstēja sievietei ausī.
- To jau es visu laiku tev centos iestāstīt.
Ejot cieši blakus, Jondalars bija aplicis roku ap Seranio pleciem, viņa savējo - vīrietim ap vidukli, tā viņi devās apkārt klints izcilnim. Šoreiz viņš neatkāpās, lai apietu klinti pa šauro taciņu pa vienam. Vīrietis pat nepamanīja stāvo nogruvumu.
Bija tumšs, klajajā laukā valdīja nakts melnums un neskaidri silueti. Augstā klinšu siena aizēnoja mēness gaismu, starp mākoņiem varēja saskatīt tikai dažas zvaigznes. Sasnieguši klints pārkāri, viņi saprata, ka ir daudz vēlāks, nekā abi domājuši. Pie centrālā pavarda vairs neviena nebija, kaut arī liesmas vēl joprojām laizīja ieliktos baļķus. Ejot garām
Rošario miteklim, viņi redzēja, ka Rošario, Dolando un vēl daži citi atradās tur iekšā, pamanīja, ka Darvo kopā ar Tonolanu svaida grebtus kaula gabaliņus. Jondalars pasmaidīja. Tā bija spēle, ko abi ar brāli bija spēlējuši garajos ziemas vakaros, ar to varēja aizrauties un nepamanīt, kā paiet puse nakts, tā piesaistīja uzmanību - viegli lika aizmirsties.
Mājoklī, kurā Jondalars dzīvoja kopā ar Seranio, bija tumšs. Viņi sakrāva malku akmens pavardā, tad no centrālā ugunskura atnesa degošu pagali, lai to aizdedzinātu. Ieejai priekšā Jondalars aizlika divus sakrustotus kokus un aizklāja ādas priekškaru, tādējādi norobežojot savu privāto pasauli.
Viņš novilka virsdrēbes, un, kad Seranio atnesa krūzītes, Jondalars tajās ielēja raudzētu melleņu sulu. Uzliesmojusī kaisle bija pierimusi, un gājiens līdz mājoklim bija devis viņam laiku visu pārdomāt. Malkodams sildošo šķidrumu, Zelandoni vīrietis pie sevis domāja: "Seranio ir mīļāka un kaislīgāka par pārējām sievietēm, ko esmu pazinis. Jau pirms laba laika man vajadzēja nokārtot mūsu attiecības oficiāli. Varbūt viņa un ari Darvo būtu ar mieru atgriezties kopā ar mani pie Zelandoni cilts? Vai nu mēs paliekam šeit, vai dodamies atpakaļ, es gribu, lai Seranio kļūst par manu sievu."
Pieņēmis šo lēmumu, Jondalars jutās atvieglots; tagad būs par vienu neizlemtu problēmu mazāk; viņu iepriecināja tas, ka pats par pieņemto lēmumu jūtas labi. Tā ir pienācīgi un pareizi. Kāpēc gan viņš tik ilgi bija vilcinājies?
- Seranio, esmu pieņēmis lēmumu. Nezinu, vai esmu tev kādreiz teicis, cik daudz tu man nozīmē…
- Ne tagad, - sieviete atbildēja, nolikdama krūzīti. Viņa apvija rokas Jondalaram ap kaklu un cieši piespieda viņa lūpas pie savējām. Tas bija ilgs, lēns un nesteidzīgs skūpsts, kas vīrietī atkal uzjundīja kaisli. Viņš nodomāja: "Seranio ir taisnība, mēs parunāsim vēlāk."
Kaislei spēcīgi uzbangojot ar iepriekšējo intensitāti, Jondalars aizveda Seranio pie zvērādām apklātā guļvietas paaugstinājuma. Aizmirstais pavards blāvi kvēloja, kamēr viņš izpētīja un no jauna atklāja savas mīļotās augumu. Seranio vienmēr bija atsaukusies uz viņa glāstiem, bet šoreiz viņa atvērās vīrietim tā, kā nekad iepriekš to nebija darījusi. Kaut arī viņa guva apmierinājumu pēc apmierinājuma, sievietei arvien vēl nebija gana. Abi piesātinājās ar vairākiem orgasmiem pēc kārtas, un, kad Jondalars domāja, ka ir jau sasniedzis maksimālo robežu, Seranio izmēģināja kādu jaunu paņēmienu un lēnām iedrošināja viņu turpināt.
Ar pēdējām pūlēm abi kopā ekstāzē sasniedza priecīgo atvieglojumu, pēc tam, galīgi bez spēka un beidzot piesātinājušies, atkrita guļvietā.
Kādu bridi abi palika kaili guļam uz zvērādām. Pavardam izdziestot, pirmais rītausmas vēsums viņus pamodināja. Uzpūtuši pēdējās dzirksteles, Seranio no jauna iekūra pavardu, kamēr Jondalars uzvilka savu tuniku un izslīdēja ārā, lai piepildītu ūdens somu. Atgriezies mājoklī, vīrietis izbaudīja patīkamu siltumu; turklāt viņš bija ātri nopeldējies aukstajā dīķī. Viņš jutās atguvis spēkus un tik dziļi apmierināts, ka bija gatavs uz visu. Pēc tam kad Seranio bija uzlikusi akmeņus karsēties, viņa izgāja ārā, lai atvieglotos, un atgriezās tikpat slapja kā Jondalars.
- Tu trīci, - vīrietis sacīja, tīstīdams viņu zvērādās.
- Redzot, ka tevi tik ļoti bija iepriecinājusi pelde, arī es nolēmu pamēģināt. Ūdens bija tik auksts! - Viņa smējās.
- Tēja ir jau gandrīz gatava. Atnesīšu tev krūzīti, bet tu paliec tepat, - Zelandoni vīrs noteica, vedinādams viņu atpakaļ pie guļvietas un ietīstīdams vēl vairākās zvērādās, kamēr bija redzama vien Seranio seja. Viņš nodomāja: "Nebūtu nemaz tik slikti pavadīt dzīvi kopā ar tādu sievieti kā Seranio. Interesanti - vai es spētu viņu pierunāt atgriezties manās mājās kopā ar mani?" Pēkšņi viņam uzmācās kāda nelaimīga doma: "Ja vien es spētu pārliecināt arī Tonolanu atgriezties mājās… Nesaprotu, kāpēc brālis grib doties uz austrumiem." Jondalars atnesa Seranio krūzīti ar karstu zāļu tēju, paņēma tēju arī sev un apsēdās uz guļvietas malas.
- Seranio, vai esi kādreiz domājusi par došanos Ceļojumā?
- Tu domā ceļošanu uz kādu vietu, kur es agrāk nekad neesmu bijusi, un satikt svešus cilvēkus, kas runā valodā, ko es nesaprotu? Nē, Jondalar, man nekad nav bijusi vēlēšanās doties Ceļojumā.
- Bet tu taču tagad ļoti labi saproti Zelandoni valodu. Kad mēs kopā ar Toli nolēmām iemācīties cits cita valodu, es biju pārsteigts, cik ātri tu apguvi svešos vārdus. Neizskatījās, ka jaunas valodas apgūšana tev radītu kādas grūtības.
- Jondalar, ko tu ar to gribi teikt?
Viņš pasmaidīja. - Es cenšos tevi pierunāt pēc mūsu precībām atgriezties kopā ar mani pie Zelandoni cilts pavarda. Tev patiks Zelandoni…
- Kā tu to domā: pēc mūsu precībām? Kāpēc tev šķiet, ka mēs precēsimies?
Jondalars samulsa. Nu, protams! Vajadzēja taču sākumā viņai to pajautāt, nevis pļāpāt par Ceļojumu. Sievietēm patīk, ja viņām pajautā, nevis visu uzskata kā pašu par sevi saprotamu. Vīrietis veltīja Seranio muļķīgu smaidiņu.
- Esmu nolēmis, ka pienācis laiks nokārtot mūsu attiecības arī oficiāli. Man jau sen to vajadzēja izdarīt. Seranio, tu esi skaista un mīloša sieviete. Un ari Darvo ir jauks puisis. Es būšu ļoti lepns, ja Darvo oficiāli kļūs par mana pavarda bērnu. Bet es cerēju, ka tu varbūt apsvērsi iespēju atgriezties kopā ar mani mājās… atpakaļ pie Zelandoni. Protams, ja tu nevēlies…
- Jondalar, nevajag pieņemt lēmumu, kas padarītu mūsu attiecības oficiālas. Es neprecēšos ar tevi un šo lēmumu pieņēmu jau sen.
Pilnīgi apmulsis, Jondalars nosarka. Viņam pat prātā nebija ienācis, ka Seranio negribēs ar viņu precēties. Viņš bija domājis tikai par sevi, par savām izjūtām, nevis par to, ka viņa viņu neatzīs par labu esam vīra lomai. - Man… man žēl, Seranio. Man šķita, ka arī es tev patīku. Man nevajadzēja būt par to tik pārliecinātam. Tev vajadzēja man pateikt, lai eju prom… Es būtu atradis kādu citu dzīvesvietu.
Jondalars piecēlās un sāka vākt kopā savas mantas.
- Jondalar, ko tu dari?
- Vācu kopā mantas, lai varētu izvākties.
- Kāpēc tu gribi izvākties?
- Es to negribu, bet, ja tu mani šeit nevēlies…
- Kā pēc šīs nakts tu vari teikt, ka es tevi negribu? Kāds tam sakars ar precēšanos?
Jondalars pienāca atpakaļ pie gultas, nosēdās uz malas un ieskatījās sievietes noslēpumainajās acīs. - Kāpēc tu ar mani neprecēsies? Vai es neesmu… neesmu tev īstais vīrietis?
- Neesi īstais vīrietis… - Seranio balss aizlūza. Viņa aizvēra acis un, cenšoties savaldīt asaras, dziļi ievilka elpu. - Ak Māt! Jondalar! Neesi īstais vīrietis! Ja jau tu tāds neesi, tad neviens cits uz šīs zemes tāds nav. Tieši tā ir problēma. Tu esi pārāk labs vīrs, tevī visa ir pārpārēm. Es ar to nemācētu sadzīvot.