Abi vīrieši gāja vairākas dienas, meklēdami norādes, par ko viņiem bija stāstījis Dalanars, un sekodami strautam, kas šajā posmā nebija atšķirīgs no citiem strautiem, urgām un mazām upītēm, kuras plūda lejup pa nogāzi. Tas bija tikai viņu lēmums, ka abi bija izvēlējušies tieši šo strautu kā Lielās Mātes upes pirmsākumu. Daudzas šīs ūdenskrātuves saplūda kopā, lai izveidotu lielās upes sākumu, kas plūdīs pa kalniem un izlocīsies pa līdzenumiem tūkstoš astoņsimt jūdžu garumā, līdz tā atbrīvosies no savas ūdens kravas un ieplūdīs iekšzemes jūrā tālu uz dienvidaustrumiem.
Kalnu masīva kristāliskā ieža klintis, starp kurām plūda lielā upe, bija vissenākās uz zemeslodes; upes platā gultne bija radusies liela spiediena rezultātā, ūdens līmenis cēlās uz augšu un ieskāva klinšainos krastus, kas mirdzēja lieliskā krāšņumā. Vairāk nekā trīssimt pieteku, no kurām daudzas bija prāvas upes, plūda lejup pa kalnu nogāzēm un savienojās kopā varenā ūdenstilpē. Reiz, kādu dienu, šīs upes slava izplatīsies tālu pa visu zemeslodi, un tā ar savu dubļaino, sanēšu pilno ūdeni tiks nosaukta par Zilo upi.
Šajā kalnu masīvu reģionā bija jūtama gan rietumos esošā okeāna, gan kontinenta austrumu klimata ietekme. Augu un dzīvnieku pasaule bija sajaukusies - kaut kas pa vidu starp rietumu tundru, taigu un austrumu stepi. Augstākajās nogāzēs bija redzami kalnu āži, kalnu kazas un mufloni; mežos biežāk bija sastopami brieži. Tarpans - savvaļas zirgs, kas kādudien tiks pieradināts, - ganījās mierīgajās zemienes pļavās un zālainajos upju krastos. Vilki, lūši un sniega leopardi klusi lavījās, turoties ēnā. No ziemas migām rausās ārā visēdāji brūnie lāči; milzīgie zālēdāji alu lāči parādīsies nedaudz vēlāk. Neskaitāmi mazi zīdītāji bāza ārā deguntiņus no saviem ziemas mājokļiem.
Nogāzes galvenokārt bija apaugušas ar priedēm, šur tur bija redzamas arī parastās egles, sudrabegles un lapegles. Tuvāk pie upes pārsvarā auga alkšņi, bieži varēja redzēt arī vītolus un papeles, bet retāk - pundurozolus un dižskābaržus, kas neizauga lielāki par panīkušiem krūmiem.
Upes kreisais krasts pārgāja pakāpeniskā slīpumā. Jondalars un Tonolans rāpās pa to augšup, līdz sasniedza kāda augsta kalna virsotni. Pārskatīdami apkārtni, abi vīrieši ieraudzīja nelīdzenu, mežonīgu, skaistu zemi, kuras izskatu maigāku padarīja balts miglas slānis, kas bija piepildījis ieplakas un pielīdzinājis atsegumus. Bet šī dūmaka padarīja iešanu vēl grūtāku.
Viņi nebija ieraudzījuši nevienu cilvēku grupu, kas dzīvotu kādā no alām un dēvētu sevi par Losaduni. Jondalars jau sāka domāt, ka abi būs tos palaiduši garām.
- Paskaties! - Tonolans norādīja ar roku.
Jondalars ar acīm sekoja brāļa paceltās rokas virzienam un ieraudzīja ceļamies augšup no pameža tievu dūmu strūkliņu. Viņi steidzīgi devās uz to pusi un drīz vien nonāca pie mazas cilvēku grupiņas, kas bija sasēdusi ap ugunskuru. Pacēluši abas rokas sev priekšā ar plaukstām uz augšu pieņemtajā draudzības un atklātības sveicienā, brāļi iegāja bariņa vidū.
- Esmu Tonolans no Zelandoni. Šis ir mans brālis Jondalars. Mēs pašlaik veicam Ceļojumu. Vai šeit kāds runā mūsu mēlē?
Priekšā iznāca kāds pusmūža vīrietis, ari turēdams savas rokas tādā pašā manierē. - Mani sauc Laduni no Losaduni. Esiet sveicināti pie mums Lielās Zemes Mātes Doni vārdā! - Ar vienu roku vīrietis cieši satvēra abas Tonolana rokas un tādā pašā veidā sasveicinājās arī ar Jondalaru. - Nāciet! Apsēdieties pie uguns! Mēs drīz ieturēsim maltīti. Vai piebiedrosieties mums?
- Jūs esat ļoti laipns, - Jondalars vēsi atbildēja.
- Es savā Ceļojumā gāju uz rietumiem un paliku alā pie Zelandoni. Tas bija sen, pirms vairākiem gadiem, bet jebkurš no Zelandoni tiek laipni gaidīts pie mums. - Vīrs pieveda abus brāļus pie baļķa, kas bija nolikts blakus ugunskuram. Virs baļķa bija pieslieta nojume, kas uz tā sēdošos pasargāja no lietus un sliktiem laikapstākļiem. - Lūdzu, atpūtieties un noņemiet savas mugursomas! Jūs droši vien nesen esat nonākuši lejā no ledāja?
- Pirms pāris dienām, - Tonolans atbildēja, nokratīdams no muguras savu nešļavu.
- Tagad jau ir par vēlu to šķērsot - kuru katru brīdi sāksies fēns.
- Fēns? - Tonolans brīnījās.
- Pavasara vējš, silts un sauss, kas nāk no dienvidrietumiem. Tas pūš tik spēcīgi, ka koki ar visām saknēm tiek izrauti no zemes; tiek nolauzti lielie zari, un fēns ātri izkausē sniegu. Pēc pāris dienām tas būs beidzies, un tad parādīsies pirmie pumpuri, - Laduni skaidroja savu sakāmo, ar roku izdarīdams plašu vēzienu, it kā domādams sniegu. - Fēns var būt nāvējošs, ja tas sāk pūst, kamēr esat uz ledāja. Ledus kūst ļoti ātri, un ledājā atveras plaisas. Zem jūsu kājām paveras spraugas un kļūst slidens. Pāri ledājam sāk plūst strauti un pat upes.
- Un tas vienmēr nes līdzi Ļaunumu, - piebilda jauna sieviete, iesaistīdamās Laduni stāstā.
- Ļaunumu? - Tonolans pārjautāja.
- Ļaunos garus, kas atlido kopā ar vēju. Tie visus padara kašķīgus. Ļaudis, kas nekad nav bijuši aizkaitināti, pēkšņi sāk strīdēties. Tie, kas bijuši laimīgi, sāk nemitīgi raudāt. Gari var padarīt tevi slimu vai, ja jau esi slims, var izraisīt tevī vēlmi nomirt. Var palīdzēt vienīgi tas, ja zini, ko sagaidīt, bet tajā laikā visi ļaudis noteikti ir sliktā noskaņojumā.
- Kur tu tik labi iemācījies runāt Zelandoni valodā? - Tonolans pajautāja, atzinīgi uzsmaidīdams pievilcīgajai, jaunajai sievietei.
Jaunā sieviete atbildēja Tonolanam ar atklātu skatienu, bet uz atbildi norādīja Laduni virzienā.
- Tonolan no Zelandoni, šo sievieti sauc Filonija no Losaduni, viņa ir manas ģimenes pavarda meita, - sacīja Laduni, ātri izprazdams viņas mēmo lūgumu oficiāli iepazīstināt. H Tonolans uzzināja, ka meitene sevi augstu vērtē un bez oficiālas iepazīstināšanas ar svešiniekiem nesarunājas, pat ar jauniem, izskatīgiem svešiniekiem, kas veic Ceļojumu, ne.
Tonolans paplēta rokas oficiālam iepazīšanās žestam, viņa acis atzinīgi novērtēja meiteni. Kādu bridi svārstīdamās, it kā kaut ko apsvērdama, meitene ielika savas rokas Tonolana plaukstās. Jaunākais brālis pievilka viņu tuvāk. - Filonija no Losaduni, Tonolans no Zelandoni ir pagodināts, ka Lielā Zemes Māte ir apveltījusi viņu ar tavu klātbūtni, - to sacīdams, viņš zinoši pasmaidīja.
Filonija nedaudz piesarka no drosmīgā mājiena, ko viņš bija ielicis savā runā, atsaucoties uz Mātes velti, kaut ari Tonolana vārdi bija tikpat oficiāli kā viņa žesti. No vīrieša pieskāriena Filonija izjuta satraukuma tirpas; meitenes acis pazibēja aicinājuma un atsaucības dzirkstellte.
- Un tagad pastāsti man, - Tonolans turpināja, - kur tu iemācījies Zelandoni valodu?
- Veicot Ceļojumu, mēs ar brālēnu pārgājām pāri ledājam un kādu bridi padzīvojām Zelandoni alā. Laduni jau bija mums nedaudz iemācījis Zelandoni valodu - viņš bieži ar mums sarunājas jūsu valodā, lai pats to neaizmirstu. Ik pēc pāris gadiem viņš šķērso ledāju, lai tirgotos. Viņš gribēja ari man šo valodu iemācīt.
Tonolans joprojām turēja meitenes rokas savās plaukstās un smaidīja. - Sievietes parasti nedodas garos un bīstamos Ceļojumos. Un ja nu Doni būtu tevi nolādējusi?
- Tas jau nemaz nebija tik garš, - Filonija atbildēja, iepriecināta par jaunā vīrieša apbrīnu. - Ja būtu bijis jāgriežas atpakaļ, es būtu to zinājusi.
- Bet tas taču sanāca tikpat garš Ceļojums, kādu veic daudzi vīrieši, - Tonolans neatlaidās.