- Es nesaprotu. Es gribu tevi precēt, un tu man atbildi, ka esmu tev par labu?
- Tu patiešām nesaproti, vai ne? Jondalar, tu esi man devis daudz vairāk… vairāk nekā jebkurš cits vīrietis. Ja es ar tevi apprecētos, man būtu tik daudz, man būtu vairāk nekā jebkurai citai sievietei, ko pazīstu. Tad viņas būtu zaļas no skaudības un gribētu, lai arī viņu vīri būtu tik dāsni, rūpīgi un labi kā tu. Sievietes jau zina, ka tavs pieskāriens var padarīt viņas daudz dzīvākas, daudz… Jondalar, tu esi katras sievietes sapnis un vēlmju piepildījums.
- Ja es esmu… tāds, kā tu saki, tad kāpēc tu ar mani neprecēsies?
- Tāpēc, ka tu mani nemīli.
- Seranio… es patiešām…
- Jā, savā ziņā tu mani mīli. Es tev patīku. Tu nekad man nedarītu pāri, būtu brīnišķīgs un labs pret mani. Bet es to allaž zinātu. Pat ja pārliecinātu sevi par pretējo, tik un tā zinātu. Un tad es nesaprastu: kas manī trūkst, kāpēc tu nespēj mani mīlēt?
Jondalars nodūra acis. - Seranio, precas arī tādi ļaudis, kas tik ļoti viens otru nemīl. - Viņš nopietni paskatījās sievietei acīs. - Ja viņiem ir daudz kas kopīgs un viņi viens otram patīk, tad var labi sadzīvot.
-Jā, dažiem cilvēkiem tā sanāk. Varbūt es kādreiz apprecēšos vēlreiz, un, ja man ar šo vīrieti būs daudz kas kopīgs, tad, iespējams, varēs iztikt arī bez mīlestības. Bet tas nebūsi tu, Jondalar.
- Kāpēc ne es? - viņš pajautāja. Vīrieša acīs bija redzamas tik lielas sāpes, ka Seranio jau gandrīz sāka savu lēmumu apšaubīt.
- Jo es tevi mīlētu un neko nevarētu sev padarīt. Es tevi mīlētu un katru dienu lēnām mirtu, zinādama, ka tu nespēj mani mīlēt tikpat stipri. Jondalar, neviena sieviete nespētu tevi nemīlēt. Un katrreiz, kad mēs mīlētos tāpat kā šonakt, es iekšēji vēl vairāk sevi iznīcinātu. Neprātīgi alkdama pēc tevis un mīlēdama, es zinātu, ka varbūt tu to gribi, bet nespēj man atbildēt ar tādu pašu mīlestību. Pēc kāda laika es izkalstu, no manis paliktu vien tukša čaumala, un tad es censtos padarīt tavu dzīvi tikpat nožēlojamu kā manējā. Tu joprojām būtu tikpat brīnišķīgs, gādīgs un dāsns, jo zinātu, kāpēc es esmu tāda kļuvusi. Bet tu sāktu sevi par to ienīst. Un visi brinītos, kā tu spēj paciest tādu dzēlīgu, rūgtuma pilnu vecu sievu. Jondalar, es negribu tev to nodarīt. Un negribu to nodarīt ari pati sev.
Vīrietis piecēlās kājās un devās uz izeju, tad pagriezās un nāca atpakaļ. - Seranio, kāpēc es nespēju mīlēt? Citi vīrieši iemīlas - kas man kaiš? - Jondalars skatījās Seranio ar tādām ciešanām, ka sieviete alka pēc viņa, mīlēja pat vēl vairāk un vēlējās, kaut zinātu kādu paņēmienu, kā likt viņam sevi iemīlēt.
- Es nezinu, Jondalar. Varbūt tu vēl neesi atradis īsto sievieti? Varbūt Mātei ir padomā kāda īpaša sieviete tieši tev? Tu esi Viņas īpaši radītais vīrietis, ne jau daudzi ir tādi kā tu. Tu tiešām spēj sievietei sniegt vairāk, nekā viņa spēj paciest. Ja visa tava mīlestība tiktu koncentrēta tikai vienai sievietei, tā viņu nomāktu un satriektu pīšļos, ja viņa nebūtu
Mātes apveltīta ar īpašiem talantiem. Pat ja tu mani mīlētu, nezinu, vai spētu ar to sadzīvot. Ja tu mīlētu sievieti tik ļoti kā savu brāli, viņai būtu jābūt ļoti stiprai.
- Es nespēju iemīlēties, bet, ja iemīlētos, tad neviena sieviete nespētu manu mīlestību paciest, - Jondalars konstatēja ar dzedru ironiju un rūgtumu. - Piesargies no Mātes dāvanām! - Sarkanajās uguns liesmās Jondalara acis kļuva tumši violetas, un tajās parādījās nojausma. - Ko tu gribēji teikt, sacīdama: ja es mīlētu kādu sievieti tikpat stipri kā savu brāli? Ja jau neviena sieviete nav tik stipra, lai paciestu manu mīlestību, vai tu gribēji teikt, ka man vajadzīgs… vīrietis?
Seranio pasmaidīja un iesmējās. - Nebiju to domājusi tā, ka tu mīli brāli kā sievieti. Tu jau neesi Šamuds, kam ir viena dzimuma ķermenis un otra dzimuma tieksmes. Ja tā būtu, tad tu jau būtu to apjautis un sekojis savam aicinājumam tāpat kā Šamuds un būtu atradis savu mīlestību. Nē, - Seranio turpināja un sajuta, ka, par to domājot, viņas augumam pārskrien karsts vilnis, - tev pārāk patīk sievietes ķermenis. Bet savu brāli tu mīli vairāk, nekā jebkad esi mīlējis kādu sievieti. Tieši tāpēc es šonakt tik ļoti alku pēc tevis. Arī tu aiziesi kopā ar viņu, un es tevi vairs nekad neredzēšu.
Tiklīdz Seranio bija savu sakāmo pateikusi, Jondalars zināja, ka viņai ir taisnība. Nebija vairs svarīgi, ko viņš būtu izlēmis, kad tā reize pienāktu, viņš aizietu kopā ar Tonolanu.
- Seranio, kā tu to zināji? Es pats to nezināju. Es nācu uz šejieni ar domām, ka precēšu tevi un apmetīšos uz dzīvi pie Šaramudiem, ja tu nepiekristu nākt man līdzi pie Zelandoni.
- Manuprāt, visi zina, ka tu sekosi Tonolanam, lai kur viņš arī dotos. Šamuds saka, ka tas esot tavs liktenis.
Jondalara ziņkāre par Šamudu nekad netika apmierināta. Impulsīvi viņš pajautāja: - Pasaki man: vai Šamuds ir sieviete vai vīrietis?
Seranio viņā ilgi nolūkojās. - Vai tiešām vēlies to uzzināt?
Jondalars pārdomāja. - Nē, šķiet, ka tas nav svarīgi. Šamuds man to negribēja teikt - varbūt Šamudam… ir svarīgi saglabāt šo noslēpumainību?
Pēc klusuma, kas sekoja, Jondalars skatījās Seranio, gribēdams viņu paturēt atmiņā tādu kā šobrīd. Sievietes mati joprojām bija vēl mitri un izjukuši, bet viņa jau bija sasilusi un nogrūdusi lielāko daļu zvērādu no sevis nost. - Un kā tad ar tevi, Seranio? Ko tu darīsi?
- Es tevi mīlu, Jondalar. - Tas bija vienkāršs apgalvojums. - Nebūs viegli iztikt bez tevis, bet tu man tik daudz esi sniedzis. Es baidījos mīlēt. Esmu zaudējusi tik daudz mīlestību, ka mīlestības jūtas biju aprakusi dziļi sevi. Zināju, ka būs tevi jāzaudē, Jondalar, bet tik un tā tevi iemīlēju. Tagad es zinu, ka atkal spēju mīlēt, bet, ja šo mīlu zaudēšu, tā neatņems to, kas bija. To tu man sniedzi un pat varbūt vēl ko vairāk. - Sievietes noslēpumainība atspoguļojās viņas smaidā. - Varbūt drīz manā dzīvē parādīsies kāds, ko varēšu mīlēt. Vēl ir par agru to apgalvot, bet šķiet, ka Māte mani svētījusi. Pēc pēdējās reizes, kad zaudēju savu bērniņu, es vairs nedomāju, ka tas būs iespējams, - daudzus gadus esmu dzīvojusi bez Mātes svētības. Tas droši vien būs tava gara bērns. To es zināšu tad, ja bērnam būs tavas acis.
Jondalara pierē parādījās ierastās rūpju rievas. - Seranio, tādā gadījumā man jāpaliek. Pie tava pavarda nav neviena vīrieša, kas parūpēsies par tevi un bērnu, - viņš sacīja.
- Jondalar, tev nav jāuztraucas. Nevienai mātei vai bērnam mūsu ciltī nekad nav trūcis gādības un uzmanības. Mudo ir teikusi, ka visiem, kurus Viņa ir svētījusi, jāizpalīdz. Tieši tāpēc Viņa radīja vīriešus, lai nestu mātēm veltes no Lielās Zemes Mātes. Mūsu cilts parūpēsies par mani, tāpat kā Mudo rūpējas par saviem bērniem. Tev ir savs ceļš ejams, man - savējais. Es tevi neaizmirsīšu, un, ja man būs bērns no tava gara, es domāšu par tevi, tieši tāpat kā domāju par to vīrieti, kuru mīlēju, kad piedzima Darvo.
Seranio bija mainījusies, bet joprojām neizvirzīja nekādas prasības, neuzkrāva Jondalaram nekādu pienākumu nastu. Viņš apskāva sievieti. Viņa skatījās Zelandoni vīrieša neatvairāmajās, zilajās acis. Sievietes acis neko vairs neslēpa: ne to mīlestību, ko viņa juta, ne skumjas par vīrieša zaudēšanu, ne arī prieku par to dārgumu, ko šī sieviete sevī nesa. Cauri spraugai viņi saskatīja blāvu gaismas atspīdumu, kas vēstīja par jaunas dienas atnākšanu. Jondalars piecēlās.