Laiva iekļāvās apkārtējā vidē, un upe to vadīja kā pārējos gružus un sanešus, kas peldēja pa tās miesu, zem kuras slēpās aprimusi dzelme.
Brāļi nekontrolēja laivas ātrumu un virzienu, vienīgi vadīja laivu apkārt šķēršļiem. Tajās vietās, kur platums pārsniedza jūdzi un mazā laiviņa cēlās un grima viļņos, upe vairāk līdzinājās jūrai. Kad krasti sakļāvās tuvāk kopā, viņi izjuta ūdens spēka un enerģijas maiņu, jo tas tika ierobežots; straume kļuva spēcīgāka, jo tam pašam ūdens daudzumam bija jāvirzās pa ierobežotu, daudz mazāku upes gultni.
Brāļi bija veikuši vairāk nekā ceturtdaļu ceļa, apmēram divdesmit piecas jūdzes, kad spēcīgām brāzmām sāka gāzt draudīgs lietus, sakuldams upes ūdeni viļņos un draudot nogremdēt mazo koka laivu. Bet viņi nevarēja piestāt krastā, jo abās pusēs slējās vien slapjas klinšu sienas.
- Tonolan, es stūrēšu, ja tu smelsi ūdeni ārā, - Jondalars sacīja. Viņi daudz nebija sarunājušies, bet, abiem harmoniski airējot, lai noturētu laivu taisni, spriedze brāļu starpā bija mazinājusies.
Tonolans iecēla airi laivā un ar četrstūrainu koka kausu centās izsmelt ūdeni no mazās laivas. - Laiva pildās tik ātri, ka es tik tikko spēju izsmelt, - Tonolans pār plecu sauca brālim.
- Nedomāju, ka lietusgāze turpināsies ilgi. Ja spēsi laikus izsmelt ūdeni, tad mēs to pārdzīvosim, - Jondalars atkliedza pretim, cīnīdamies uz priekšu pa krāčaino upi.
Spēcīgā lietusgāze pierima; kaut arī mākoņi vēl joprojām bija draudīgi savilkušies, brāļi bez turpmākiem starpgadījumiem izbrauca cauri klinšainajai aizai.
Ar tādu pašu atvieglojumu, kā noņemot cieši apjoztu siksnu, sasniedzis līdzenumu, krāčainais un dubļainais ūdens sāka plūst vienmērīgi. Mazi kanāli ieskāva vītoliem un niedrēm klātas saliņas - gārņu, dzērvju, migrējošo zosu, pīļu un neskaitāmu citu putnu ligzdošanas vietas.
Pirmo nakti brāļi pārlaida līdzenā, zālainā kreisā krasta pļavā. Šajā upes krastā kalnu pakāje bija atkāpusies no upmalas, bet ceļā uz austrumiem Lielās Mātes upes labo krastu klāja lēzeni kalni.
Jondalars un Tonolans ātri aprada ar ceļojošo dzīvesveidu, šķita, ka viņi savu Ceļojumu nemaz nebūtu pārtraukuši, lai vairākus gadus pavadītu Šaramudu ciltī. Tomēr nebija vairs tā kā agrāk - bija zudusi bezbēdīgā piedzīvojumu aura; viņi vairs neizbaudīja vienkāršo atklājuma prieku par to, kas atradās aiz nākamā upes līkuma. Tā vietā Tonolana dziņa doties uz priekšu bija saistīta ar izmisumu.
Jondalars bija vēlreiz centies pierunāt brāli griezties atpakaļ, bet tas noveda pie skarba strīda. Tagad viņš vairs par to nerunāja. Brāļi sarunājās, tikai lai pārmītu pašus nepieciešamākos vārdus. Jondalars varēja vienīgi cerēt, ka laiks dziedēs Tonolana bēdas un kādu dienu mazais brālis nolems atgriezties mājās un atsākt normālu dzīvi. Līdz tam viņiem bija jāpaliek kopā.
Abi brāļi mazajā koka laivā ceļoja pa upi daudz ātrāk, nekā būtu veikuši šo ceļu kājām, ejot gar krastu. Laišanās lejup pa straumi bija viegla un ātra. Kā jau Karlono bija paredzējis, sasniegusi mūžseno kalnu barjeru, upe pagriezās uz ziemeļiem. Šie kalni bija daudz senāki par tiem, gar kuriem upe bija plūdusi līdz šim. Kaut ari laikazobs bija kalnus nedaudz saēdis, tie nostājās pa vidu upei un iekšzemes jūrai, ko tā centās sasniegt.
Nelikusies traucēta, upe meklēja citu gultni. Ziemeļu virzienā tā plūda tikai kādu laiku, tad pēdējo reizi pagriezās uz austrumiem, kur vēl viena, daudz lielāka upe, pievadīja savu ūdeni un sanešus jau tā pārpilnajā Mātes upē. Kad beidzot upes ceļš bija skaidrs, tā vairs nespēja sevi ierobežot vienā noteiktā gultnē. Kaut ari līdz iekšzemes jūrai vēl bija atlikušas vairākas jūdzes, Mātes upe vēlreiz sadalījās daudzās attekās, kas izveidoja vēdeklim līdzīgu deltu.
Deltu veidoja muklājs ar ātri plūstošām smiltīm, sāls purviem un mazām, nedrošām saliņām. Dažas no dūņainajām saliņām palika savā vietā vairākus gadus, pietiekami ilgi, lai mazi kociņi izlaistu niecīgas saknes, kuras pēc tam aizskaloja nepastāvīgie palu ūdeņi un brūkošā smilts. Četras galvenās straumes - atkarībā no gadalaika un klimatiskajiem apstākļiem - lauza ceļu uz jūru, bet to gultnes bija mainīgas. Upes plūdums varēja pēkšņi mainīt ierasto, dziļo gultni, pa ceļam nopostot krūmus un smiltīs atstājot dziļas bedres.
Lielā Mātes upe - astoņpadsmit tūkstoš jūdžu garumā un divu ledus klātu kalnu masīvu ūdens apjomā - bija jau gandrīz sasniegusi savu galamērķi. Bet visas upes garumā tieši šī delta ar simtiem kvadrātjūdžu dubļu, sanešiem, smiltīm un ūdeni bija pati bīstamākā daļa.
Braucot pa dziļāko kreisās puses gultni, upi nebija grūti pievārēt. Straume nesa vieglo koka laiviņu straujajā ziemeļu līkumā, un šī lielā straume bija izmetusi viņus upes vidū. Bet brāļi nebija gaidījuši, ka tā tik ātri sadalīsies vairākās gultnēs. Pirms viņi spēja attapties, laiva jau bija aiznesta pa vidējo upi uz priekšu.
Jondalars bija apguvis ievērojamu prasmi rīkoties ar mazo laivu, arī Tonolans bija paspējis šo to apgūt, bet abiem brāļiem vajadzēja vēl daudz ko mācīties, lai sasniegtu to izcilo laivinieku līmeni, kāds bija Ramudiem. Viņi centās apgriezt laivu apkārt, aizirties pret straumi un ievirzīt laivu pareizajā gultnē. Viņiem būtu klājies labāk, ja nebūtu laivu griezuši, tikai mainījuši airēšanas virzienu, - priekšgala forma daudz neatšķīrās no pakaļgala, bet brāļi par to neiedomājās.
Tā nu viņi atradās šķērsām pret straumi, Jondalars izkliedza Tonolanam norādījumus, lai pagriež laivas priekšgalu, bet mazajam brālim sāka zust pacietība. Liels koks ar milzīgām saknēm - smags, ūdenī samircis un iegrimis dziļi ūdenī - peldēja šurp pa upi, tā ķeburainās saknes pa ceļam savāca visādas drazas. Abi vīrieši to ieraudzīja - bet bija jau par vēlu.
Ar dobju būkšķi robainais milzīgā stumbra gabals ar nolūzušu un nomelnējušu galu, kur reiz bija iespēris zibens, ietriecās koka laiviņā ar plānajiem bortiem. Pa caurumu sānos ātri sāka gāzties iekšā ūdens, un mazā kanoe strauji grima upes dzelmē. Siekstai ietriecoties laivā, kāda gara sakne, kas bija atradusies zem ūdens, trāpīja Jondalaram pa ribām, un viņš palika bez elpas. Kāds cits zars tikko neizdūra Tonolanam aci, atstādams pāri vaigam garu rētu.
Pēkšņi nonākuši aukstajā ūdenī, Jondalars un Tonolans pieķērās pie siekstas un ar šausmām vēroja, kā vien daži burbulīši paliek ūdens virsmā tajā vietā, kur upes dzelmē nogrima laiva ar visām viņu tik rūpīgi piesietajām mantām.
Tonolans bija dzirdējis, kā brālis sāpēs ievaidas. - Jondalar, vai ar tevi viss kārtībā?
- Sakne man ietriecās ribās. Mazliet sāp, bet nedomāju, ka ir kas nopietns.
Sekojot Jondalaram, Tonolans sāka lēnām peldēt prom no siekstas, bet straumes spēks kopā ar pārējiem sanešiem aiznesa viņus pie tās atpakaļ. Pēkšņi sieksta atdūrās pret zemūdens smilšu sēkli. Upe plūda garām un ap siekstas saknēm izstūma ārā dažādas lietas, ko straume bija turējusi savā gūstā zem ūdens; Jondalaram priekšā no ūdens izcēlās uzpūties brieža rumpis. Viņš pakustējās, lai no tā izvairītos, un sajuta sāpes sānā.
Atbrīvojušies no siekstas, brāļi peldēja uz mazu saliņu, kas atradās caurteces vidū. Uz tās auga daži jauni un nīkulīgi vītoli, bet saliņa nebija stabila un drīzumā arī to varēja aizskalot. Koki, kas auga saliņas malā, bija pa pusei iegrimuši ūdenī un noslīkuši; to zaros nebija nevienas zaļas lapiņas vai pavasara pumpura, saknes bija zaudējušas atbalstu, daži koki jau bija noliekušies ātri plūstošajā straumē. Salas pamats bija purvaina slīkšņa.